Bils izskatījās pārsteigts. «Vai viņa teica, ka man ir iespēja izvēlēties?»
Gvena asi atbildēja: «Protams! Tu vari braukt mums līdzi… tādā gadījumā es vienmēr pieprasīšu no tevis civilizētas cilvēciskas būtnes cienīgu uzvedību. Vai arī tu vari palikt Zelta Likumā un atgriezties pie savām padibenēm — un pateikt Fingeram, ka izgāzi darbu, ko viņš tev bija uzticējis.»
«Es to neizgāzu — viņš!»
Bils domāja mani — es teicu: «Tā tas ir, Gvena. Viņš mani neieredz. Es nemaz negribu, lai viņš būtu tuvumā —
vēl jo mazāk atbalstīt viņu. Kādu vakaru viņš iepilinās indi manā zupā.»
«0, Bils nu gan to nedarītu. Vai ne, Bil?»
Es iebildu: «0, vai ne? Ievēro, cik viņš ātrs uz atbildēšanu. Gvena, šodien pat viņš mēģināja šaut uz mani, kāpēc lai es samierinātos ar tik sliktu uzvedību?»
«Ričard, lūdzu! Nevar gribēt, lai viņš uzreiz kļūst labs.»
Šo nerezultativo diskusiju pārtrauca misters Kondo, kurš atgriezās uzklāt vakariņu galdu, kā arī arī parūpēties par stiprinājumiem mūsu mazajam kociņam. Viena desmitdaļa Zemes normālās gravitācijas ir tikko pietiekama, lai noturētu ēdienu uz šķīvja un kājas pie zemes. Krēsli šeit bija piestiprināti pie grīdas; ja bija vēlēšanās, varēja piesprādzēties — es neizmantoju šo pakalpojumu, bet tādai jostai ir savas labas īpašības, kad jāsagriež ciets steiks. Glāzēm un tasītēm bija vāciņi. Iespējams, tas ir visvajadzīgākais papildinājums. Viena desmitdaļa gravitācijas nozīmē, ka jūs paņemtu tasīti karstas kafijas, kurai nav svara, bet inerce ir palikusi tāda pati… un jūs viscaur aplejaties ar kafiju.
Kamēr misters Kondo lika galda piederumus uz galda, viņš klusi pajautāja man pie auss: «Senator, vai ir iespējams, ka jūs piedalījāties Solis Lacus akcijā?»
Es atbildēju: «Protams, piedalījos! Jūs arī tur bijāt?»
Viņš paklanījās: «Man bija tas gods.»
«Kāda tērpā?»
«Riskē Ar Visu, Oahu.»
«Vecais Riskē Ar Visu,» es svinīgi noteicu. «Visgreznākais tērps visā vēsturē. Lepni, lepni!»
«Savu biedru vārdā es pateicos jums. Un jūs, ser?»
«Es biju ar… Kempbela slepkavām.»
Misters Kondo ievilka gaisu caur zobiem. «Ak tā! Patiešām lepni.» Viņš atkal paklanījās un aizsteidzās uz virtuvi.
Es skatījos savā šķīvi. Kondo bija mani pazinis. Bet, kad pienāks tā diena, kategoriski runājot, kad es noliegšu savus biedrus, nepūlieties pārbaudīt manu pulsu un pat necentieties mani kremēt — tikai izsviediet ārā kopā ar atkritumiem.
«Ričard?»
«Mmm? Jā, dārgā?»
«Vai atvainosi mani uz mirkli?»
«Protams. Vai ar tevi Viss kārtībā?»
«Paldies, viss ir labi, bet man jāparūpējas par vienu lietu.» Viņa aizgāja pa gaiteni, kas veda uz tualetēm un tālāk uz izeju, kustēdamās ar lidojošas pūciņas vieglumu, kas izskatījās vairāk pēc dejošanas, nekā iešanas. Pie desmitdaļas gravitācijas īsti soļot var tikai ar speciālu apavu, magnētisku vai savādāku, palīdzību — vai arī, pateicoties ļoti ilgai praksei. Misters Kondo nevalkāja nekādus speciālus apavus, viņš slīdēja kā kaķis.
«Senator?»
«Jā, Bil?»
«Vai viņa ir nikna uz mani?»
«Es nedomāju vis.» Es gribēju vēl piebilst, ka justos neapmierināts ar viņu, ja viņš neatkāptos no sava viedokļa
— bet domās pavēlēju sev klusēt. Draudi atstāt Bilu šeit visvairāk izskatījās pēc zīdaiņa sišanas — viņš taču nevarēja aizsargāties. «Viņa vienkārši grib, lai tu turētos braši un neapkaunotu citus ar savu uzvedību. Nevis atvainotos.»
Iegājis savā iemīļotajā pārdomu sfērā, atkal atgriezos pie drūmas pašanalīzes. Es parasti atvainojos un izskaidrojos. Jā, bet ne skaļi, tikai sev. Tā ir atvainošanās pati par sevi, vecīt — lai ko tu esi izdarījis, lai kur tu esi bijis, pilnīgi viss, simtprocentīgi ir tava paša vaina. Viss.
Vai ari mans nopelns. Jā, bet tādu ir sasodīti maz. Beidz, esi patiess.
Bet paskaties, kā es sāku… un kā es kļuvu par pulkvedi.
Pašā briesmīgākajā slepkavu, kuņasdēlu, trofeju mednieku un avantūristu zaglīgajā bandā kopš krustnešu laikiem.
Par pulku tā nerunā!
Ļoti labi. Bet viņi nav Koldstrīmas gvardi, vai ne?
Tie puiši! Kas par jautājumu, tas vienkārši bija viens vads — Kempbela —, pie velna.
Gvena atgriezās pēc visai ilga laiciņa. Nebiju skatījies pulkstenī, kad viņa aizgāja, bet tagad bija gandrīz astoņpadsmit. Es mēģināju piecelties, kas nav īsti prātīgi, ja gan galds, gan krēsls ir piestiprināti pie sienas. Viņa jautāja: «Vai es aizkavēju vakariņas?»
«Nemaz. Mēs paēdām un atliekas atdevām cūkām.»
«Labi. Mamma-San nepieļaus, ka es aizeju izsalkusi.»
«Un Tētis-San nepieļaus, ka ēdienu pasniedz, kad esi izgājusi.»
«Ričard, es izdarīju kaut ko, nepajautājot tev.»
«Es nezinu, kāpēc tev būtu jājautā. Vai mēs varam to noskaidrot ar policijas starpniecību?»
«Nekas tamlīdzīgs. Vai tu šodien esi ievērojis mums visapkārt feskas — ekskursantus no Svētā Šķirsta pielūdzēju biedrības, no Lunasitijas.»
«Ak tad tie ir viņi? Es domāju, ka notikusi turku invāzija.»
«Ja tu tā vēlies to saukt. Bet tu viņus šodien esi ievērojis klīstam pa ielām un pērkot visu, kas nekož. Man liekas, ka lielākā daļa no viņiem nepaliks šeit pa nakti; viņiem ir pilna programma Lunasitijā un jau iepriekš apmaksāti viesnīcas numuri. Vari būt pilnīgi drošs, ka vakara kosmosa kuģi būs pārpildīti…»
«Ar iedzērušiem turkiem, kuri urkšķ zem savām feskām. Un sēd uz spilveniem.»
«Bez šubām. Man likās, ka biļetes uz reisu pat vienpadsmitos ir jau salīdzinoši agri izpirktas, tāpēc nopirku mums biļetes un rezervēju vietas.»
«Un tagad gribi, lai es tev samaksāju par biļetēm? Iesniedz prasību, un es to nodošu tālāk savai juridiskajai nodaļai.»
«Ričard, man bija bail, ka šovakar mēs vispār netiksim projām.»
«Misis Hārdestija, jūs turpināt pārsteigt. Kāda ir summa?»
«Par finansēm mēs varam izlemt kādu citu reizi, man tikai likās, ka es vakariņotu labākā garastāvoklī, ja būtu pārliecināta, ka tūlīt pēc vakariņām varam tikt prom. Un, ēe…» viņa apklusa un paskatījusies uz Bilu. «Bil?»
«Jā, kundze?»
«Mēs tūlīt ēdīsim vakariņas. Aizej, nomazgā rokas.»
«Aa?»
«Neņurdi, un dari, ko es tev teicu.»
«Jā, kundze.» Bils paklausīgi piecēlās un aizgāja.
Gvena atkal pievērsās man. «Es biju dusmīga. Nemierīga. Limburgas siera dēļ.»
«Kāda Limburgas siera dēļ?»
«Tava Limburgas siera dēļ, dārgais. Tas bija daļa no pārtikas, ko savācu no tava pieliekamā, un vēlāk uzliku uz siera un augļu šķīvja, kad mēs pusdienojām. Kad mēs paēdām, šis mazais, simts gramu gabaliņš bija palicis neskarts un iesaiņojumā. Lai nevajadzētu izmest, es ieliku to somiņā, jo nodomāju, ka tur varētu sanākt jauka uzkoda…»
«Gvena!»
«Labi, labi! Es to pietaupīju ar nolūku… jo agrāk es to biju izmantojusi spoguļu karā. Tas ir daudz jaukāks par dažām citam lietām sarakstā. Tu nemaz nevari iedomāties, kādas nejaukas lietas…»
«Gvena, es uzrakstīju to sarakstu. Atgriezies pie sava stāsta pamatsižeta.»
«Atceries, mistera Setosa kabinetā es sēdēju gandrīz pretī viņam, un tieši blakus galvenajai ventilācijas ierīcei. Pūta uz manām kājām, un pie tam vēl nepatīkami siltu gaisu. Es sāku domāt…»