Straujā vārdu apmaiņa ātrajā, bet stieptajā valodā turpinājās, tagad tajā bija iesaistījusies ari Gvena. Beidzot viņa teica: «Tas varētu pagarināt manu dzīvi. Tāpēc, lūdzu, atvainojiet.» Viņa aizgāja līdzi Mammai-San.
Kondo atgriezās savā galvenajā telpā, kur apmeklētāji gaidīja apkalpotāju jau pāris minūtes, viņš bija tos ignorējis. Es teicu labajam doktoram: «Jūs jau esat pagarinājis musu dzīvi ar to, ka devāt patvērumu pie Tīģera Kondo. Bet kā jus domājat — vai mēs izvilksim līdz iekāpšanai kosmosa kuģī?»
«Es ceru. Ko citu lai es saku?»
«Neko, man šķiet.»
Tēvs Sulcs parakņājās kabatās. «Es atradu iespēju piedāvāt jums tūrista karti no tā džentlmeņa, kurš aizdeva jums galvasegu… un esmu izdzēsis viņa vārdu. Kādam vārdam tur jabūt? Tur nevar būt rakstīts «Eimss», bet kas?»
«O, Gvena rezervēja mums vietas, viņa jau nopirka biļetes.»
«Ar jūsu īstajiem vārdiem?»
«Neesmu pārliecināts.»
«Es patiešām ceru, ka nē. Ja viņa rezervēja biļetes uz Eimsa un Novakas vārda, tad nav ne mazākās iespējas tikt cauri. Bet tad es varētu aizsteigties uz kasi un reģistrēt jūs kā Džonsonu un…»
«Dok!»
«Ludzu? Uz nākamo reisu, ja šajā vairs nav vietu.»
«Jūs to nevarat darīt. Jūs rezervējat mums vietas, un — jūs esat izsviests Izplatījumā. Varbūt viņiem vajadzēs veselu dienu, lai to uzzinātu, bet ne vēlāk kā rīt viņi zinās.»
«Bet…»
«Pagaidīsim un noskaidrosim, ko Gvena ir izdarījusi. Ja abas neatgriežas pēc piecām minūtēm, es lūgšu misteram Kondo viņas izvilkt dienas gaismā.»
Pēc pāris minūtēm ienāca kāda sieviete. Tēvs Šulcs paklanījās un teica: «Jūs esat Naomi? Vai Jumiko? Katrā gadījumā prieks jūs redzēt.»
Miniatūrā sieviete iesmējās un paklanījās. Viņa izskatījās kā lelle — grezns kimono, zīda sandales, balts grims un apbrīnojama japāņu frizūra. Viņa atbildēja ar japāņu akcentu: «Es esmu geiša, un mana angļu valoda ir ļoti slikta.»
«Gvena!» es izsaucos.
«Lūdzu?»
«Gvena, tas ir brīnišķīgi! Bet ātri pasaki mums, ar kādiem uzvārdiem ir reģistrētas mūsu biļetes?»
«Eimss un Novaka, atbilstoši pasēm.»
«Tad viss skaidrs. Ko mēs darīsim, dok?»
Gvena skatījās uz mums abiem un jautāja: «Bet kāda ir problēma?»
Es paskaidroju. «Tā mēs ieejam lidlaukā, abi lieliski nomaskējušies, un parādām biļetes uz Eimsa un Novakas vārda. Priekškars krīt, aplausu nav.»
«Ričard, es tev neizstāstīju gluži visu.»
«Gvendolina, tu nekad nestāsti gluži visu. Vēl kaut kas par Limburgas sieru?»
«Nē, dārgais. Es jau iedomājos, ka tā varētu sanākt. Nu, man liekas, ka tu vari pārmest lielu izšķērdību. Bet… ēe, kad es biju pasūtījusi biļetes, kuras mēs nevaram izmantot — es aizgāju uz transporta nomas biroju un iemaksaju par VelcMūs, mazo kosmosa lidaparātu. Volvo Flyabout.»
Šulcs iejautājās: «Ar kādu vārdu?»
Es jautāju: «Cik tas maksāja?»
«Es lietoju savu īsto vārdu…»
Šulcs nopūtās: «Pasarg’ Dievs!»
«Mirklīti, ser. Mans īstais vārds ir Sedija Lipšica… un vienīgi Ričards to zina. Un tagad ari jūs. Lūdzu, lai tas paliek starp mums, jo man šis vārds nepatīk. Kā Sedija
Lipšica es rezervēju Volvo savam darba devējam, senatoram Ričardam Džonsonam, un iemaksāju ķīlas naudu — sešus tukstošus kronu.»
Es iesvilpos. «Par Volvo? Liekas, ka tu viņu esi nopirkusi.»
«Es to patiešām nopirku, man tas bija jādara. Gan nomas maksa, gan izpirkuma summa bija jādod skaidrā naudā, jo man nebija kredītkartes. Ak jā, man ir gan, man ir pietiekami daudz kredītkaršu, lai spēlētu ar tām pasjansu. Bet Sedijai Lipšicai nav nevienas. Tāpēc man bija jāsamaksā seši tūkstoši tikai par rezervēšanu — noma ar izpirkšanas līgumu. Es mēģināju nokaulēt cenu, bet to sektantu dēļ viņš palika nelokāms.»
«Laikam jau.»
«Man tā liekas. Ja to izmantosim, mums vēl būs jāsamaksā no pilnas cenas atlikusī daļa, deviņpadsmit tūkstoši kronu…»
«Ak Dievs!»
«… Plus vēl apdrošināšana un kukulis. Bet mēs saņemsim to atpakaļ, ja atgriezīsimies šeit vai nodosim lidaparātu Lunasitijā vai Mēness Honkongā trīsdesmit dienu laikā. Misters Dokveilers izskaidroja man šāda izpirkšanas līguma iemeslu. Asteroīdu minētāji vai drīzāk — spridzinātāji mēdza iznomāt kosmosa kuģus, nesamaksājot pilnu cenu, nogādāt tos kādā slēptuvē uz Mēness un pārveidot tos savām vajadzībām.»
«Ko/vo? Vienīga iespēja nogādāt Volvo uz asteroīdiem ir pārvadāt to ar Hanshaw. Bet deviņpadsmit — nē, divdesmit pieci tūkstoši kronu. Plus apdrošināšana un kukulis. Nekaunīga laupīšana.»
Šulcs teica visai asi: «Eims, beidziet uzvesties kā skops skots pie maksas tualetes. Vai jūs pieņemat to, ko misis Eimsa nokārtoja, vai arī jums labāk patīk Menedžera tūre svaigā gaisā? Svaiga, bet īsa.»
Es smagi nopūtos. «Piedodiet. Jums taisnība. Neesmu skops, bet man nepatīk but apkraptam. Gvena, es atvainojos. Labi, kā no šejienes tikt uz Herca lidlauku? Es neorientējos apkārtnē.»
«Nē, mums nevajag Hercu, dārgais, mēs dodamies uz Biulgct Jets, Hercā nebija neviena brīva kosmosa kuģa.»
IX nodaļa
«Mērfijs bija optimists.»
(O’Tālu komentārs par Merfija likumiem, pēc A.Iiloha citāta)
Lai nonāktu Budget Jets birojā, mums bija jāiet apkārt lidlauka uzgaidāmajai telpai, tad iekšā ass virzienā un tieši uz Budget durvim. Uzgaidāmā telpa bija pārpildīta — parastais kontingents, plus sektanti un viņu sievas, lielākā daļa bija piesprādzējušies, daži brivi lidoja. Un vēl tur bija uzraugi — pat pārāk daudz.
Varbūt vajadzētu paskaidrot, ka uzgaidāmā telpa un biļešu kases, gaitenis uz pasažieru tuneli un nomas biroji atrodas bezsvara joslā; šī daļa negriežas kā visa pārējā apmetne un tāpēc te nav pseidogravitācijas. Uzgaidāmā telpa un visas pārējās telpas atrodas cilindrā, kas savukārt atrodas vēl lielākā cilindrā — pašā apmetnē. Abiem cilindriem ir kopēja ass. Lielais cilindrs griežas ap savu asi, mazākais — ne.
Tāpēc nepieciešamas vakuuma slūžas un izeja Izplatījumā
— apmetnes ārējā apvalkā, kur saskaras abi cilindri — visticamāk, pēc dzīvsudraba principa, bet nekad neesmu to redzējis. Skaidrojums ir šāds — kaut arī apmetne griežas ap savu asi, lidlauks nedrīkst griezties, jo kosmosa kuģim (vai lainerim, vai kravas kuģim, vai pat Volvo) ir nepieciešama stabila vieta bezsvara joslā, lai piestātu. Nomas piestātnes bija izvietotas aplī apkārt galvenajai piestātnei.
Dodoties cauri uzgaidāmajai telpai, es izvairījos no skatieniem un devos tieši uz galamērķi — durvīm telpas tālākajā stūrī. Gvena un Bils man sekoja. Gvena bija apmetusi somiņas siksniņu ap kaklu, ar vienu roku sargādama bonsai kociņu, ar otru turēdamās pie manas potītes, Bils turējās pie viņas potītes un turēja saini Macys ietinamajā papīrā ar uzdrukātu MucVs logo. Es nezinu, kas agrāk bija šajā
ietinamaja papīrā, bet tagad tas slēpa Gvenas mazako somu, kura bija «lietas».
Mūsu pārejā bagāža? Sekojot savas ādas glābšanas principam, mes bijām atbrīvojušies no tās. Bagāža mūs nodotu
— īsa brīvdienu ceļojumā sektanti taču neņem līdzi pārāk daudz bagāžas. Gvenas mazāko somu mēs varējām paturēt, jo Macy’s ietinamajā papīrā tā izskatījās pēc tāda paša iepirkumu saiņa, kādi bija daudziem no sektantiem. Un arī bonsai kociņš — tieši tāds dīvains, muļķīgs pirkums, kāds varētu būt tūristiem. Bet pārēja bagāža bija jāatstāj.