Varbūt kādu dienu to mums varētu atsūtīt, ievērojot maksimālu piesardzību. Bet es ar to nerēķinājos. Doktors Šulcs, aizrādīdams manu bēdāšanos par Gvenas nokārtotā darījuma izmaksām, bija pievērsis mani citai orientācijai. Es ļāvos, lai mani padara maigu, mierīgu un pieradinātu — viņš bija piespiedis mani pārslēgt ātrumu uz realitāti, kur ir tikai divu veidu cilvēki: ātrie un mirušie.
Fakts, par kuru es uzzināju, šķērsojot uzgaidāmo telpu: pēc mums telpā parādījās Franko. Šķita, ka viņš neko nezina par mums, un es izlikos, ka nezinu neko par viņu. Likās, ka viņa vienīgais mērķis ir sasniegt savu rokaspuišu bariņu, kas apsargāja ieeju pasažieru tunelī, Franko devās tieši uz to pusi, kamēr es vilku savu mazo ģimenīti uz stūri, kas man bija jāsasniedz.
Es to arī sasniedzu, mēs iegājām Budget Jets birojā, durvis aizvērās, un es atkal varēju uzelpot.
Budget Jets birojā mēs atradām misteru Dokveileru — viņš sēdēja savā kabinetā pie rakstāmgalda, piesprādzējies pie krēsla, smēķēja cigāru un lasīja Daily Racing Form Mēness izdevumu. Mums ienākot, viņš paskatījās apkārt un teica: «Piedodiet, man nav nekā, ko pārdot vai iznomāt. Nav pat raganas slotas.» Atcerējos, kas esmu — senators Ričards Džonsons, neiedomājami veiksmīga un pārtikuša, visā Saules sistēmā strādājoša lauru lapu rūpniecības sindikāta pārstāvis, viens no ietekmīgākajiem Hāgas darboņiem — un ļāvu senatora balsij runāt ar manu muti. «Dēls, es esmu senators Džonsons. Es zinu, ka kāds no maniem padotajiem šodien ir rezervējis transportu — Hanshaw Superb.»
«O, man prieks iepazīties, senator,» viņš teica, piespraudis papīru pie rakstāmgalda un atsprādzējis krēsla jostu. «Ja, jums ir rezervēts — bet ne Superb, tas ir Volvo.»
«Ko? Kāpēc, es taču piekodināju tai meitenei — nekas, apmainiet, lūdzu.»
«Kaut es to varētu, ser. Man nav nekā cita.»
«Nožēlojami. Vai jūs nebūtu tik laipns un nepiezvanītu konkurentu firmām un neatrastu man…»
«Senator, nekur Zelta Likumā vairs nav iespējams neko iznomāt — visi braucamie ir aizņemti. Morris Garage, LockheedVolkswagen, Herc, Interplanet — mes visi esam zvanījuši viens otram pēdējās stundas laikā — un nekā, tukšums, viss ir aizņemts.»
Bija pienācis laiks filozofēt. «Tādā gadījumā es labāk braukšu ar Volvo, vai ne, dēls?»
Senators atkal mazlietiņ sadrūma, kad tika pieprasīta pilna samaksa par acīm redzami nolietotu mašīnu — es žēlojos par netīriem pelnutraukiem un pieprasīju, lai tos iztīra… tad teicu, ka nav vērts pūlēties (kad terminālā aiz Dokveilera galvas beidzās ziņu pārraide par Eimsu un Novaku) un turpināju: «Pārbaudīsim svaru un iespējamo delta vē; es gribu pacelties.»
Svara noteikšanai Budget Jets neizmanto centrifūgu, bet jaunāku, ātrāku, lētāku, ērtāku līdzekli — elastīgo inerciometru — es tikai neesmu pārliecināts, ka tas ir arī precīzāks. Dokveilers lika mums visiem iekāpt tīklā (bez bonsai kociņa, ko pašūpoja rokās un pierakstīja kā divus kilogramus smagu
— varbūt pavisam tuvu patiesībai) un lika mums cieši saķerties kopā, ar Mac/s saini pa vidu, tad nospieda elastīgās saites slēdzi — mums no vibrācijas gandrīz izkrita zobi: tad viņš paziņoja, ka mūsu kopējā masa ir 213,6 kilogrami.
Pēc pāris minūtēm mēs piesprādzējāmies pie kabīnes sēdekļiem un Dokveilers aizvēra iekšējās durvis. Viņš nebija lūdzis uzrādīt personas apliecības, tūristu kartes, pases, transporta vadītāja tiesības. Bet divreiz pārskaitīja tos deviņpadsmit tūkstošus. Plus apdrošināšana. Plus dzeramnauda.
Savā pilota kompjūterā ievadīju «213,6 kg», tad pārbaudīju vadības pulti. Degvielas līmeņa rādītājs bija pie atzi-
mes «pilns» un visas idiotiskās lampiņas spidēja zaļas. Es nospiedu «gatavs» pogu un gaidīju. Caur skaļruņiem mūs sasniedza Dokveilera balss: «Veiksmīgu nolaišanos!»
«Paldies.»
Izplūstošais gaiss šņāca — un mēs bijām ārā, spilgtā saules gaismā. Turpat priekšā bija lidlauks. Es nospiedu kustības kontroles pogu, lai pagrieztu mūsu lidaparātu par simtastoņdesmit grādiem. Apmetne attālinājās, es to redzēju kreisajā iluminatorā, priekšā parādījās pienākošs kosmosa kuģis — es neko nedarīju, tā pilotam vajadzēja mani ievērot un izvairīties, jo es taču atstāju piestātni — un labajā iluminatorā vīdēja viens no iespaidīgākajiem skatiem visā Izplatījumā — Mēness tuvplānā, tikai trissimt kilometru attālumā — gandrīz vai pastiept roku un pieskarties.
Es jutos lieliski.
Tie melīgie, slepkavīgie blēži palika aiz muguras un mēs uz visiem laikiem bijām ārā no Setosa neprātīgās tirānijas važām. Sākumā dzīve Zelta Likuma apmetnē šķita patīkami brīva un bezrūpīga. Bet es biju uzzinājis ko vairāk. Ap monarha kaklu vienmēr jātur cilpa, lai viņš nezaudē prātu.
Es sēdēju pilota sēdeklī, Gvena sēdēja pa labi otrā pilota krēslā. Es paskatījos uz viņu un tikai tad sapratu, ka man vēl joprojām bija tas muļķīgais acs apsējs. Nē, izmetiet ārā «muļķīgais» — visai ticams, ka tieši tas izglāba manu dzīvību. Es to noņēmu un ieliku kabatā. Tad noņēmu arī fesku un paskatījos apkārt, kur to varētu nolikt, un iestūķēju to aiz drošības jostas. «Paskatīsimies, vai mēs esam pietiekami nodrošinājušies ceļojumam Izplatījumā,» es ieteicos.
«Vai tad nav mazliet par vēlu, Ričard?»
«Es vienmēr visu pārbaudu tikai pēc pacelšanās,» es paskaidroju. «Esmu optimists. Tev ir somiņa un liels sainis no Macy's, kā tie ir nodrošināti?»
«Vēl nekā. Ja tu savaldīsi šo kuģi, kamēr es to izdaru, tad es atsprādzēšos un sakārtošu mantas.» Viņa sāka atbrīvoties no drošības jostām.
«Nu nu, pirms drošības jostu atsprādzēšanas nepieciešama atļauja no pilota.»
«Man likās, ka šāda atļauja ir.»
«Tagad tev ir. Bet neatkārto šo kļūdu citreiz. Mister Kristian, Viņa Majestātes kuģis Bounty ir sagatavots ceļam. Bil! Kā tev tur aizmugurē iet?»
«Viss kārtībā.»
«Vai tu esi visu nostiprinājis? Kad griezīšu stūres ratu, negribu, lai pa kabīni lido kaut kādi priekšmeti.»
«Viņš ir pienācīgi piesprādzēts,» Gvena mani pārliecināja. «Es parbaudiju. Bils ir cieši piespiedis podu ar kociņu pie vēdera, un es esmu apsolījusi, ka mēs viņu vienkārši nogalināsim un izmetīsim bez ceremonijām, ja viņš palaidīs to vaļā.»
«Nedomāju, ka viņš to noturēs, kad sāksies paātrinājums.»
«Es arī ne, bet nebija nekādas iespējas to iesaiņot. Vismaz tas ieņems pareizo stāvokli pie paātrinājuma — un es lūgšos par to. Mīļais, ko lai es daru ar šo parūku? Naomi to izmantoja uzstāšanās reizēs, tai ir sava vērtība. Bija patiešām mīļi no viņas puses uzstāt, lai es to valkāju — tas bija pēdējais un vispārliecinošākais pieskāriens manam tēlam — bet es neredzu iespēju to aizsargāt. Parūka ir vēl jutīgāka pret paātrinājumu nekā koks.»
«Pie velna, ja es zinu — un tas ir mans oficiālais viedoklis. Bet es šaubos, vai man vajadzēs šo vabolīti stumt augstāk par divām gravitācijām.» Es padomāju par to. «Un kā cimdu plauktiņš? Paņem visas salvetes, kādas vien te ir, un ietin tajās parūku, dažas ieliec iekšā. Vai tas derēs?»
«Es domāju, ka jā. Vai laika vēl pietiek?»
«Laika mums ir vesela jūra. Mistera Dokveilera kabinetā es veicu ātru aprēķinu. Lai saules gaismā nosēstos Mēness Honkongā, man vajadzētu ieiet zemākajā orbītā apmēram divi tūkstoši simts. Laika ir daudz. Tāpēc dari, kas darāms… kamēr es pateikšu pilota kompjūteram, kas tam darāms. Gvena, vai tu no savas vietas redzi visu vadības paneli?»