«Jā, ser.»
«Okei, tas ir tavs darbs, un priekšējais iluminators. Es rūpēšos par dzinējiem un šo kompjūteru — bērniņu. Starp citu, tev taču ir tiesības, vai ne?»
«Tagad nav jēgas to jautāt. Bet, lai tava sirds būtu mierīga, dārgais — es pratu savaldīt tādas debesu grabažas pirms vidusskolas beigšanas.»
«Labi.» Es neludzu viņai parādīt tiesības — kā viņa bija teikusi, tagad tiešām bija par vēlu.
Un es ievēroju, ka viņa neatbildēja uz manu jautājumu.
(Ja ballistika jūs garlaiko, varat izlaist turpmāko tekstu.)
Mēness orbītas apriņķošana prasa stundu un četrdesmit astoņas minūtes un dažas sekundes. Zelta Likumam ir jāriņķo tālāk par Mēness līniju (10 919 kilometri), tas ir — 12 805 kilometrus. Gandrīz divtūkstoš kilometrus tālāk — tātad jākustas ātrāk. Pareizi?
Nepareizi. (Es mānījos.)
Visneparastākais, vissarežģītākais, veselam saprātam pretrunīgākais ballistikas aspekts — lai palielinātu ātrumu, tas ir jāsamazina, lai samazinātu ātrumu, tas jāpalielina.
Atvainojiet. Tas tā ir.
Mēs atradāmies tajā paša orbītā, kur Zelta Likums, trīssimt kilometrus virs Mēness, un slīdējām kopā ar apmetni ar ātrumu pusotrs kilometrs sekundē (1,5477 km/s ir ātrums, ko ievadīju kompjūterā… jo tā bija rakstīts «špikerī», ko saņēmu Dokveilera kabinetā). Lai nosēstos, man ir jāpāriet uz zemāku (un ātrāku) orbītu… un, lai to izdarītu, jāsamazina ātrums.
Bet viss bija vēl sarežģītāk. Nosēšanās bezgaisa telpā liek iekļūt viszemākajā (un visātrākajā) orbītā… bet ātrums ir jāsamazina, lai nosēšanās bridi relatīvais ātrums būtu nulle — tas pamazam jāpalēnina, lai kontakts ar pamatu būtu vertikāls un bez atsitiena (vai ar nelielu) un bez slīdēšanas (vai ar nelielu) — to sauc par «sinerģisko» orbītu (grūti izrunāt un vēl grūtāk aprēķināt).
Bet to var izdarīt. Armstrongs un Oldrins izdarīja to pirmoreiz. (Otras izdevības nebija!) Bet par spīti precīzajai matemātikai izrādījās, ka viņiem ceļā atradās sasodīti milzīga klints. Spoža virtuozitāte un pāris saujas degvielas ļāva viņiem nosēsties tā, lai varētu tikt prom. (Ja viņiem nebūtu to pāris sauju degvielas, vai ceļojumi Izplatījumā būtu atlikti uz kādiem simts gadiem? Mēs pietiekami negodājam savus pionierus.)
Ir vēl cits nosēšanās variants. Apstādini dzinējus tieši virs vietas, kur gribi nosēsties. Krīti kā akmens. Bremzē
tik precīzi, lai noglāstītu zemi kā žonglieris, kurš ķer olu uz šķīvja.
Viena neliela problēma — taisnleņķa pagriezieni ir vissliktākie, kādi vien iespējami. Delta v tiek izšķiests — tavā kuģi varbūt nav nemaz tik daudz degvielas. (Delta v — pilotu žargonā ātruma izmaiņas, jo vienādojumos grieķu alfabēta burts delta nozīme izmaiņas un «v» — ātrumu, un, ludzu, atcerieties, ka «v» ir gan ātrums, gan virziens, tāpēc kosmosa kuģi neveic U-veida pagriezienus.)
Es ķēros pie Volvo pilota mazā kompjūtera programmēšanas — Ārmstronga un Oldrina sinerģiskā nolaišanās, bet ne tuvu tik izsmalcināta. Galvenokārt man vajadzēja pilota kompjūteram likt atvērt vispārinātu programmu nolaišanās aprēķināšanai no orbītas ap Mēnesi… un kompjūters apgalvoja, ka zinot, kā to darīt… un tad man bija jaievada dati par konkrēto nolaišanos, izmantojot lapeli, ko piegādāja Biulgct Jets.
Pabeidzis to darīt, es liku kompjūteram pārbaudīt ievadītos datus; tas negribīgi secināja, ka ir ievadīts viss, kas vajadzīgs, lai nosēstos Mēness Honkongā divdesmit divos septiņpadsmit minūtēs četrdesmit astoņās komats trīs sekundēs.
Kompjūtera pulkstens rādīja 19.57. Tikai pirms divdesmit stundām svešinieks, kas pats sevi dēvēja par «Enriko Šulcu», nelūgts bija apsēdies pie mana galdiņa «Varavīksnes galā» — un pēc piecām minūtēm viņš bija pagalam. Kopš tā laika mēs ar Gvenu bijām apprecējušies, izdzīti no mājām, bijām «adoptējuši» nekam nederīgu nespējnieku, apvainoti slepkavībā un bēguši, lai glābtu savu dzīvību. Darbīga diena! — un vēl tā nebija galā.
Pārāk ilgi es biju dzīvojis apnicīgā drošība. Nekas dzīvei nepiešķir tādu aizrautību, kā savas dzīvības glābšana. «Otrais pilot!»
«Otrais pilots šeit!»
«Tas ir lieliski! Paldies, ka apprecējies ar mani.»
«Rodžer, dārgais kapteini! Es arī saku to pašu.»
Tā bija mana veiksmīgākā diena, par to nebija nekādu šaubu! Veiksmīga sagadīšanās' bija atstājusi mūs dzīvus. Šajā mirkli Franko droši vien pārbauda katru pasažieri, kas divdesmitos iekāpj kosmosa kuģī, un gaida, kad dok
tors Eimss un misis Novaka uzrādīs sev rezervētās biļetes
— un mēs pa to laiku jau bijām labi tālu. Bet, kaut arī šis kritiskais mirklis bija izglābis mūsu dzīvības, Veiksme izsniedza ari citas balvas.
Nosēšanās austrumu—rietumu virzienā liktu atteikties no pašreizējā kursa un arī turpmāk izšķiest enerģiju muļķīgā taisnleņķa pagrieziena veikšanai — un nosēšanās ieprogrammēšanu. Varbūt jūsu bankas rēķins var atļauties tādu izšķērdību, jūsu kosmosa kuģis to nevar — ja vien nevēlaties palikt Izplatījumā ar vakuumu un klintīm zem sevis. Šāds skats nerosina apetīti.
Lai glābtu mūsu dzīvības, es biju laimīgs izmantot jebkuru nolaišanās laukumu uz Mēness… bet Veiksmes loterijā es biju vinnējis nolaišanos vislabākajā vietā (Mēness Honkongā), un mēs tur varētu būt jau rītausmā, orbītā būtu pavadījuši tikai stundu, kas ir laiks, kurā pilota kompjūteram var likt mūs nosēdināt. Ko gan vēl drīkstētu vēlēties?
Tajā brīdī mēs atradāmies virs Mēness aizēnotās puses, kas bija grubuļaina kā aligatora mugura. Piloti-amatieri nenosēžas uz Mēness otras puses divu iemeslu dēļ: pirmkārt, kalni — tajā Mēness pusē, ko no Zemes nevar redzēt, Alpi izskatās kā Kanzasā; otrkārt, apmetnes — tur nav nevienas, par kuru varētu kaut ko teikt. Tāpēc nerunāsim par apmetnēm, par kurām nav, ko teikt, jo tas varētu sadusmot dažus dīvainus iedzīvotājus.
Vēl pēc četrdesmit minūtēm mēs būtu virs Mēness Honkongas, tieši laikā, kad tur lēks Saule. Pirms tam es gribētu saņemt nolaišanās atļauju un virsmas kontroli pēdējā un vissvarīgākajā nolaišanās brīdī — un tad pavadīt nākamās divas stundas, riņķojot apkārt un pamazām samazinot Volvo atrašanās augstumu. Tad pietiktu laika nodot vadību Mēness Honkongas Virsmas kontroles dienestam, bet es apsolīju pats sev, ka palikšu pie pults un ar nosēšanos tikšu galā saviem spēkiem, lai atsvaidzinātu zināšanas. Cik ilgs laiks bija pagājis, kopš es pats vadīju nolaišanos bezgaisa telpā? Vai tas bija Callistol Kurš gads tad bija? Pārāk sen!
20.12 mēs šķērsojām Mēness ziemeļpolu un redzējām Zemes lēktu… tas ir satriecošs skats, vienalga, cik reižu
pirms tam redzēts. Bija redzama puse Zemes (jo mēs paši atradāmies Mēness aizsegā) ar apgaismoto pusi pa kreisi. No vasaras saulgriežiem bija pagājušas tikai dažas dienas, ziemeļpols atradās spožā Saules gaismā un mirdzēja. Ziemeļamerika bija gandrīz tikpat spoža, tā atradās zem smagiem mākoņiem, izņemot Meksikas rietumu krastu.
Es jutu, ka esmu aizturējis elpu un Gvena spiež manu roku. Gandrīz biju aizmirsis sazināties ar Mēness Honkongas Virsmas kontroles dienestu.
«Volvo BJ 17 izsauc MH Kontroli. Vai jūs mani dzirdat?»
«BJ 17, dzirdam. Turpiniet.»
«Lūdzu atļauju nosēsties aptuveni divdesmit divos septiņpadsmit, četrdesmit astoņās. Lūdzu nolaišanos ar virsmas kontroli, rokas vadība. Esmu izlidojis no Zelta Likuma un vēl joprojām atrodos Zelta Likuma orbītā aptuveni sešus posmus uz rietumiem. Beidzu.»
«Volvo BJ 17. Atļauts nosēsties Mēness Honkongā aptuveni divdesmit divos septiņpadsmit, četrdesmit astoņās. Pārejiet uz pavadoņu kanālu numur trīspadsmit ne vēlāk kā divdesmit vienos četrdesmit deviņās un esiet gatavi pieņemt Virsmas kontroli. Brīdinājums: jums jāsāk standarta nolaišanās programma divdesmit vienos sešās, un precīzi tai jāseko. Ja nosēšanās laikā jūs neesat trīs procentu vektorā vai četru posmu augstumā, gaidiet noraidījumu. MH kontrole.»