«Oki-doki.» Es piebildu: «Varu derēt — tu nesaprati, ka runāji ar Kapteini Pusnakti, Saules sistēmas veiklāko pilotu,» — bet es biju izslēdzis mikrofonu, pirms to teicu. Vismaz tā domāju. Es dzirdēju atbildi. «Un šeit runā Kapteinis Hemoroīds Angīna, Mēness nejaukākais Virsmas kontroles pilots. Tev nāksies man izmaksāt litru Glenlivet, kad es tevi būšu nosēdinājis. Ja es to vispār izdarīšu.»
Es paskatījos uz mikrofona slēdzi — šķita, ka ar to viss kārtībā. Nolēmu nepievērst tam uzmanību. Visi zina, ka telepātija vislabāk darbojas bezgaisa telpā… bet jābūt taču kādai iespējai vienkāršam puisim aizsargāties pret supermeniem. (Piemēram, zināt, kad turēt muti.)
Es noregulēju signālzvanu uz divdesmit vieniem, virziens
— uz leju, un nākamās stundas laikā baudīju ceļojumu,
turot savas līgavas rokas. Mēness neiedomājamie kalni, augstāki un smailāki par Himalajiem un traģiski neapdzīvoti slīdēja mums pāri (vai zem mums). Vienīgā skaņa bija kompjūtera klusā dūkšana un gaisa aparāta nopūtas — un regulāra, kaitinoša šņākšana, kuras vaininieks bija Bils. Es nedzirdēju nevienu no skaņām, bet mana dvēsele līksmoja. Ne man, ne Gvenai nebija vēlēšanās runāt. Tas bija laimīgs, mierpilns starpbrīdis.
«Ričard! Mosties!»
«Mm? Es nebiju aizmidzis.»
«Jā, dārgais, ir jau pari divdesmit vieniem.»
Ee… un tā arī bija. Divdesmit viens un viena, un laiks ritēja tālāk. Kas bija noticis ar signālu? Tagad tas nav svarīgi — man bija piecas minūtes un lidojošas sekundes, lai būtu drošs, ka nolaišanās programma ir ievadīta laikā. Es ķēros pie vadības pults, lai ievadītu nosēšanās veidu — atmuguriski ir visvieglāk, kaut ari līmeniski uz aizmuguri būtu tikpat viegli. Vai pat sāniski. Lai nu kā, kosmosa kuģa priekšgalam ir jābūt pavērstam pret kustības virzienu, lai samazinātu ātrumu bremzēšanas programmas laikā — tas ir, «atmuguriski» pilotam (bet man labāk patīk, ja horizonts izskatās «pareizi» no mana skatu punkta, kad esmu piesprādzējies krēslā, tāpēc es dodu priekšroku vienkāršajam atmuguriskajam nosēšanās veidam).
Tiklīdz jutu, ka Volvo sāk kustības virziena maiņu es gribēju pārliecināties, vai kompjūters ir gatavs sākt nolaišanās programmu, izmantojot standarta kodu no gatavā saraksta.
Nekādas atbildes. Balts ekrāns. Nekādas skaņas.
Es nicinoši izteicos par šī kompjūtera izcelsmi. Gvena sacīja: «Vai tu nospiedi darbības sākšanas pogu?»
«Protams!» es atsaucos un nospiedu to vēlreiz.
Kompjūtera ekrāns izgaismojās un atskanēja neciešami skaļš ieraksts:
«Kā jūs rakstāt vārdu «komforts»? Šodienas prātīgais Mēness pilsonis, kurš ir pārstrādājies, pārāk uztraukts un pārāk uzbudināts, šo vārdu raksta C,0,M,F,I,E,S — tas ir Comfies, ko terapeiti iesaka pret kuņģa darbības traucējumiem, grēmām, kuņģa čūlu, zarnu spazmām un vienkāršām vēdera sāpēm. Comfiesl Tas patiešām palīdz! Izgatavotāj-
firma — «Tīģera Balzāma Farmācija», Mēness Honkonga
— medikamentu ražotāji, uz kuriem varat paļauties. C,0,M,F,l,E,S, Comfies, tas patiešām palīdz! Jautājiet savam terapeitam.» Kaut kādas ķērcošas vārnas sāka dziedāt par Comfies labumiem.
«So nolādēto verķi nevarēs izslēgt!»
«Sasit to.»
«Mm?»
«Sasit to, Ričard.»
Es tur nespēju saskatīt nekādu loģiku, bet ieteikums sasaucās ar manu emocionālo stāvokli, un es iesitu — visai stipri. Tas turpināja izvirst muļķības par cepamo sodu.
«Dārgais, tad tev nāksies sist stiprāk. Elektroni ir mazi bailīgi nieciņi, bet tie ir saprātīgi; tev jāliek tiem saprast, kurš šeit ir noteicējs. Labāk ļauj man.» Gvena spēcīgi iepļaukāja kompjūteru — man jau likās, ka tā korpuss neizturēs.
Uz ekrāna nekavējoties parādījās uzraksts:
Gatavs nosēsties — sākuma mirklis — 21.06—17.0. Pulkstenis rādīja 21.05—42.7, kas nozīmēja, ka man ir pietiekami laika, lai paskatītos uz altimetra radaru (kas rādīja 298 posmus līdz virsmai, nemainīgi) un doplera efekta mēraparātu, kas rādīja, ka mūsu kuģis ir orientēts pa līniju paralēli virsmai, pietiekami tuvu beidzamajiem valdības rīkojumiem… kaut gan man nav ne jausmas, ko es būtu darījis turpmākajās apmēram desmit sekundēs. Situācijas kontrolei Volvo parasto, pa pāriem sadalīto strūklu vietā izmanto žiroskopu un daudz citu mēraparātu. Bet tie ir lēnāki.
Tad galu galā pulksteņa rādītāji sasniedza atzīmēto nulles punktu, un aparāti iedarbojās, ar inerces spēku iespiezdami mūs sēdekļos, un uz ekrāna bija redzama programma:
21.06—17.0—19 sekundes
21.06.— 36.0
Viss mīļi beidzas pec deviņpadsmit sekundem, kosmosa kuģim pat neieklepojoties. «Redzi?» ieteicās Gvena. «Tev tikai jābut stingram.»
«Es neticu animismam.»
«Ak nē? Kā tad tu tiec galā — piedod, dārgais. Nekas, Gvena parūpēsies par tādām lietām.»
Kapteinis Pusnakts klusēja. Nevarētu teikt, ka es būtu saīdzis. Bet, nolādēts, animisms ir tīra māņticība (izņemot vienīgi ieročus).
* * *
Es biju pārgājis uz trīspadsmito kanālu, un kuģa piektais dzinējs jau bija izlietojis visu degvielu. Gatavojos nodot vadību Mēness Honkongas Virsmas kontroles dienestam (Kapteinim Hemoroīdam), kad mazais, mīļais elektroniskais idiots salaida dēlī savu NPA (Nejaušas Pieejamības Atmiņu), kurā bija ierakstīta mūsu nosēšanās programma. Degvielas sadegšanas pakāpju shēma uz ekrāna satumsa, saruka līdz punktiņam un izgaisa. Izmisīgi nospiedu atjaunošanās pogu — nekas nemainījās.
Kapteinis Pusnakts, drošsirdīgs kā vienmēr, zināja, ko darīt. «Gvena! Programma ir pazudusi!»
Viņa pasniedzās un atkal iepļaukāja kompjūteru. Degvielas pakāpeniskas sadegšanas shēma neatjaunojās — NPA ir kā ziepju burbulis, reiz izpostīts, tas vairs nekad nav atjaunojams —, bet kompjūters atkal atdzīvojās. Ekrāna kreisajā augšējā stūrī parādījās kursors un jautājoši mirgoja. Gvena teica: «Kad paredzēta nākamā pakāpe? Un cik gara?»
«Divdesmit vienos četrdesmit septiņās un septiņpadsmit sekundēs, man liekas, mmm, uz vienpadsmit sekundēm. Esmu visai drošs par to, ka bija vienpadsmit sekundes.»
«Es pārbaudīšu ciparus. Tad izdari to ar rokām un liec kompjūteram aprēķināt to, ko tas pazaudēja.»
«Tieši tā.» Es ievadīju raķešdzinēja degvielas sadegšanas pakāpes datus. «Pēc tam mēs varam nodot kontroli Honkongas rokās.»
«Un mēs esam ārā no meža, dārgais, — viena sadegšanas pakāpe tiek vadīta ar roku, un tad kontroli pārņem viņi lejā. Bet mēs pārrēķināsim visu tikai drošības pēc.»
Viņa izklausījās daudz optimistiskāka, nekā jutos es pats. Nevarēju atcerēties, kādu vektoru un augstumu man vajadzēja sasniegt, lai virsmas kontroles dienests varētu pārņemt vadību. Bet man nebija laika par to uztraukties, man bija jāvada šī dzinēja darbības pakāpe.
Es to ievadīju kompjūterā:
21.47— 17.0—11.0 sekundes
21.47— 28.0
Es skatījos pulkstenī un skaitīju līdzi. Precīzi septiņpadsmit sekundes pāri 21.47 es nospiedu dzinēja darbības pogu un turēju to nospiestu. Pakāpe aizdegās. Nezinu, vai es to biju panācis vai arī kompjūters. Es turēju pogu nospiestu, skaitot sekundes, un atlaidu tieši pēc 11 sekundēm.