Выбрать главу

(Nevajag man pārmest, ka šī prasība bija neprātīga.)

Bils darīja, ko varēja. Viņš nolieca galvu pa kreisi un nākamās spazmas produkts aizsedza kreiso iluminatoru, pa­darot mani aklu.

Es centos. Skatīdamies uz radara altimetru, es ātri iedar­bināju dzinējus — un arī tur kļūdījos. Esmu pārliecināts, ka reiz tiks atrisināta problēma par precīziem mērījumiem

—    es vienkārši biju piedzimis pārāk agri, tas ir viss. «Gvena, es neko neredzu!»

«Viss kārtībā, ser.» Viņas balss izklausījās mierīga, vēsa, prātiga — piemērota partnere Kapteinim Pusnakts. Viņa skatījās pār labo plecu uz Mēness virsmu, viņas kreisā roka bija uz pilota kompjūtera — mūsu rokas bremžu — elektrības slēdža.

«Piecpadsmit sekundes, ser,… desmit… piecas.» Viņa nospieda slēdzi.

Dzinēji iedarbojās uz īsu mirkli, es sajutu vieglu atsitie­nu, un mums atkal bija svars.

Viņa pagrieza galvu, uzsmaidīja un teica: «Pilots ziņo…»

Tad smaids pazuda no viņas sejas.

Gvena izskatījās pārsteigta, un mēs jutām, kā kuģis sa­šūpojas.

Vai jūs bērnībā nekad neesat spelējušies ar vilciņu? Zināt, kā vilciņš uzvedas, kad tas nolaižas? Apkārt un ap­kārt, zemāk un zemāk, pamazām slīdot uz leju, līdz sa­sniedz zemi un apstājas? Tieši tā uzvedās šis draņķīgais Volvo.

Līdz tas visā garumā nebija nolaidies uz Meness vir­smas un apvēlies vēlreiz apkārt. Mēs joprojām bijām pie­sprādzējušies, drošībā un bez mazākās skrambiņas — un ar galvu uz leju.

Gvena turpināja: «… ziņo par nolaišanos, ser.»

«Paldies, pilot.»

Xnodaļa

«Aitai ir bezjēdzīgi pieņemt lēmumus par labu veģetārismam, ja vilki paliek pie cita viedokļa.»

Viljams Ralfs Indžs, teoloģijas doktors (1860—1954)

«Ik mirkli kāds piedzimst.»

P. T. Dārnums (1810—1891)

Es piebildu: «Tā bija skaista nosēšanās, Gvena. PanAm nekad nevienu kuģi nenosēdina vēl maigāk.»

Gvena pavēra kimono un paskatījās ārā pa iluminatoru. «Nekā laba jau nebija. Man vienkārši pietrūka degvielas.»

«Pieticība nevietā. Man vislabāk patika pēdējais nelielais pagrieziens, kas noslidināja mūsu kuģi zemē. Ļoti ērti, jo mums šeit nav nosēšanās laukuma kāpņu.»

«Ričard, kāpēc tas tā notika?»

«Grūti pateikt. Varbūt tam bija sakars ar žiroskopu… kas varēja salūzt. Man nav nekādu ziņu, tāpēc arī nav vie­dokļa. Dārgā, šajā pozā tu izskaties apburoša. Tristremam Šendijam bija taisnība, kad viņš teica, — sieviete izskatās vislabāk ar svārkiem pār galvu.»

«Es neticu, ka Tristrems Šendijs jebkad to būtu teicis.»

«Tad viņam to vajadzētu teikt. Tev ir brīnišķīgas kājas, dārgā.»

«Paldies. Es domāju gan. Vai tu tagad nebūtu tik laipns un neizvilktu mani ārā no šīs miskastes? Mans ki­mono ir aizķēries aiz drošības jostas un es nevaru to at­sprādzēt.»

«Vai tev būtu iebildumi, ja es vispirms nofotografētu tevi?»

Dažreiz Gvena lieto pilnīgi nesievišķīgus izteicienus, un tad vislabākā izeja ir mainīt sarunas tēmu. Es atsprādzēju savu drošības jostu un nokritu uz griestiem, piecēlos un atbrīvoju Gvenu. Viņas drošības josta nebija īpaši liela

problēma, tikai viņa nevarēja atsprādzēties, jo to neredzē­ja. Es redzēju un atbrīvoju Gvenu tā, ka viņai nenācās krist.

Nostādījis Gvenu uz kājām, par atlīdzību noskūpstīju viņu. Es jutos vairāk kā laimīgs — vēl pirms pāris minū­tēm nebūtu derējis pat uz naudu, ka nosēdīšos dzīvs.

Gvena sniedza atlīdzību vairāk kā pilnā apmērā. «Mums jāatbrīvo Bils.»

«Kāpēc viņš nevar…»

«Viņa rokas ir aizņemtas, Ričard.»

Kad es atlaidu vaļā līgavu un paskatījos, sapratu, ko viņa domāja.

Bils karājās pie sava sēdekļa ar galvu uz leju ar ciešanu pilnu izteiksmi sejā. Viņš turēja manu — mūsu bonsai koku cieši piespiestu pie vēdera, un kļava nebija cietusi. Bils svinīgi paskatījās uz Gvenu. «Es to nepalaidu vaļā,» viņš teica.

Es klusībā piedevu viņam nejaucību nolaišanās laikā. Katrs, kurš var veikt savu pienākumu (kaut arī vienkāršu) akūta nelabuma lēkmes laikā, nevar būt pārāk ļauns. (Bet viņam viss jāsatīra; piedošana nenozīmē, ka es gribētu visu pēc viņa savākt. Nedz arī Gvena. Ja viņa tomēr pie­teiktos to darīt, es grasījos būt macho, vīrišķīgi gādīgs un nesaprotošs.)

Gvena paņēma kļavu un nolika to uz kompjūtera aiz­mugures. Bils atsprādzēja savu drošības jostu, kamēr es pieturēju viņu pie ceļiem, palīdzēju nolaisties lejā un viņš iztaisnoja muguru. «Gvena, atdod Bilam koku, lai viņš turpina par to rūpēties. Tas traucē… jo man jātiek pie kompjūtera un vadības pults.» Vai man vajadzēja skaļi teikt to, kas mani uztrauca? Nē, Bilam atkal varētu kļūt slikti… un Gvena pati droši vien bija to iedomājusies.

Es apgūlos uz muguras un palīdu zem kompjūtera un vadības pults, tad ieslēdzu kompjūteru.

Pazīstama, nekaunīga balss teica: «… septiņpadsmit, vai jus klausāties? Volvo BJ 17, atsaucieties! Te Mēness Honkongas Virsmas kontrole izsauc Volvo BJ 17…»

«Šeit BJ 17, runā Kapteinis Pusnakts. Es jūs dzirdu, Honkonga.»

«Kāda velna pēc jūs nepalikāt trīspadsmitajā kanālā? Jūs palaidāt garām savu punktu. Atteikums. Es tagad nevaru jūs nosēdināt.»

«Neviens nevar, Kapteini Hemoroīd, es jau esmu lejā. Piespiedu nolaišanās. Kompjūtera disfunkcija. Žiroskopa disfunkcija. Radio disfunkcija. Dzinēju disfunkcija. Slikta redzamība. Nosēžoties mēs apgriezāmies otrādi. Degviela ir beigusies, un no pašreizējā stāvokļa nav iespējams pacel­ties. Un tagad nedarbojas arī gaisa sūknis.»

Otrā galā bija diezgan gara klusuma pauze. «Tovarišč, vai jūs esat samierinājies ar likteni?»

«Es biju pārāk sasodīti aizņemts!»

«Hmm. Saprotu. Kā jūs saglabājat spiedienu kabīnē?»

«Idiotiskā lampiņa spid zaļa, tai nav nekādas skalas.»

«Kur jūs atrodaties?»

«Es nezinu. Viss sagāja dēlī divdesmit vienos četrdesmit septiņās, tieši pirms grasījos nodot kontroli jums. Kopš tā laika esmu pūlējies glābt savu ādu un nosēsties. Kaut arī nezinu, kur atrodamies, mums vajadzētu būt kaut kur Zelta Likuma orbītas astē; dzinēju darbība bija rūpīgi orientēta. Mēs paslīdējām garām, man likās, tas bija Aristotelis, ēe…»

«Divdesmit vienos piecdesmit astoņās,» Gvena pateica priekšā.

«Divdesmit vienos piecdesmit astoņās; mans otrais pilots to reģistrēja. Mēs nosēdāmies uz dienvidiem no turienes. Miera jūrā?»

«Pagaidiet mirklīti. Vai jus palikāt pie gaismas robežas?»

«Jā, mēs joprojām esam. Saule ir pie paša horizonta.»

«Tad jūs nevarat būt tik tālu uz austrumiem. Nolaišanās laiks?»

Man nebija ne mazākās nojausmas. Gvena čukstēja: «Div­desmit divi nulle trīs minūtes, četrdesmit viena sekunde.»

Es atkārtoju: «Divdesmit divi nulle trīs, četrdesmit viena.»

«Hmm. Tūlīt pārbaudīšu. Tādā gadījumā jūs varētu būt uz dienvidiem no Eudoxus, Skaidrības jūras ziemeļu daļā. Vai uz rietumiem no jums ir kalni?»

«Visai augsti.»

«Kaukāza grēda. Jums ir paveicies, jūs varbūt vēl izdzī­vosiet līdz pakāršanai. Visai tuvu jūsu atrašanās vietai ir divas apdzīvotas apmetnes, kādam noteikti interesēs jūs iz­glābt… par jūsu ādu plus desmit procenti.»

«Es samaksāšu.»

«Protams! Ja jūs kāds izglābs, neaizmirstiet palūgt rēķinu ari no mums, varbūt mēs jums būsim vajadzīgi vēl kādu reizi. Labi, es paziņošu par jums. Pagaidiet. Vai tik tās nav kārtējās jūsu Kapteiņa Pusnakts muļķības? Ja tā, es iz­griezīšu un izcepšu jūsu aknas.»