«Kapteini Hemoroid, es par to atvainojos, patiešām no sirds. Es vienkārši jokoju ar savu otro pilotu un domāju, ka mans mikrofons ir izslēgts. Tā tam vajadzēja būt, es to pārbaudīju. Tā bija viena no manām nebeidzamajām problēmām šaja lielajā miskastē.»
«Manevrēšanas laikā jums nevajadzētu jokot.»
«Es zinu. Bet — ko nu, pie velna. Otrais pilots ir mana līgava, šodien ir mūsu kāzu diena — tikko apprecējāmies. Visu dienu es smējos un jokoju — tāda diena.»
«Ja tā ir tiesa, tad viss kārtībā. Un daudz laimes. Bet es vēlāk gribēšu pierādījumus. Un mans vārds ir Mersijs, nevis Hemoroīds. Kapteinis Mersijs Čoi-Mu. Es noraidīšu informāciju tālāk, un mēs mēģināsim atrast jūs no orbītas. Pa to laiku jums vajadzētu pāriet uz vienpadsmito kanālu
— nelaimes gadījumiem — un sākt raidīt SOS. Un man te ir satiksme, tā ka…»
Gvena pieliecās pie manis. «Kapteini Mersij?»
«Ā? Jā?»
«Es patiešam esmu viņa līgava, un mēs patiešam šodien apprecējāmies, un, ja viņš nebūtu lielisks pilots, šobrīd es nebūtu dzīva. Viss sagāja grīstē, tieši kā mans vīrs teica. Brauciens bija kā mucā pāri Niagaras ūdenskritumam.»
«Nekad neesmu redzējis Niagaras ūdenskritumu, bet es saprotu. Mani vislabākie novēlējumi, misis Pusnakts. Lai jums gara un laimīga dzīve kopā, un daudz bērnu!»
«Paldies, ser! Ja kāds atradīs mūs, pirms būsim noslāpuši, tad tā arī darīsim!»
* * *
Mēs ar Gvenu pārmaiņus raidījām «SOS, SOS!» vienpadsmitajā kanālā. Kad biju brīvs no šī pienākuma, pētīju vecā, labā Volvo BJ 17 iespējas un ekipējumu. Pēc Brazīlijas Protokola šai debesu mašīnai vajadzēja būt nodrošinātai ar rezerves ūdeni, gaisu un pārtiku, otrās klases pirmās palīdzības komplektu, minimālām sanitārām ierīcēm un četriem avārijas skafandriem (UNSN spec. 10007A).
Bils pavadīja laiku, tīrot iluminatorus un visu pārējo ar cimdu nodalījumā atrastajām papīra salvetēm. Naomi parūka pēc pārciestā izskatījās visai ciešami. Bet Bilam gandrīz pārsprāga urīnpūslis, pirms viņš saņēma drosmi, lai pajautātu man, ko darīt. Tad man nācās viņam pastāstīt, kā lietot balonu… jo debesu mašinas «minimālās sanitārās ierīces» izrādījās neliela rupju priekšmetu kolekcija ar pamfletu, kurā bija aprakstīts, kā tos izmantot, ja rodas nepieciešamība.
Pārējās pirmās nepieciešamības ierīces bija tikpat augstā līmenī.
Pie pilota sēdekļa bija divu litru ūdens tvertne — gandrīz pilna. Nekādas rezerves. Bet nebija vērts uztraukties, jo nebija rezerves gaisa, un mēs paspētu ātrāk nosmakt, nekā nomirt no slāpēm. Gaisa sūknis vēl joprojām nestrādāja, bet bija īpašs kloķis, ar kura palīdzību to varēja darbināt ar rokām — taču nebija kloķa roktura. Pārtika? Labāk nejokosim. Gvenas somiņā bija Hershey šokolādes tāfelīte, viņa to sadalīja trīs daļās. Brīnišķīga šokolāde!
Aiz pasažieru sēdvietām gandrīz visu brīvo vietu aizņēma skafandri un ķiveres — četri komplekti, kā rakstīts uz papīra. Tie bija militārie glābšanas spectērpi, katrs savā oriģinālā, aizzīmogotā kastē. Uz katras kastes bija ražotāja vārds (Michelin riepu rūpnīca) un datums (pirms divdesmit deviņiem gadiem).
Nemaz nerēķinoties ar faktu, ka šajā laikā būs izžuvuši visi plastomēri un elastomēri, kas atrodas gumijas caurulēs, blīvēs utt., un otru faktu, ka kāds blēdīgs idiņš bija atteicies piegādāt gaisa balonus, šie tērpi bija vienkārši smieklīgi — derigi masku ballei.
Tomēr es biju gatavs uzticēt savu dzīvību vienam no šiem klauna kostīmiem uz piecām vai pat desmit minūtēm,
ja alternatīva bija pavērst manu neaizsargāto seju pret vakuumu.
Bet, ja alternatīva būtu, teiksim, satikšanās ar grizli lāci, es rūktu: «Panāc nu šurp, lācīt!»
* * *
Kapteinis Mersijs mūs izsauca, pateica, ka satelīta videokamera norādījusi mūsu atrašanās vietu trīsdesmit piecus grādus un septiņpadsmit minūtes uz ziemeļiem, četrpadsmit grādus septiņas minūtes uz rietumiem. «Esmu devis ziņu Sauso Kaulu un Salauztā Deguna apmetnēm, tās ir vistu* vāk. Labu veiksmi!»
Es centos kompjūterā atrast kādu Mēness telefonu sarakstu. Bet tas vēl joprojām īgņojās, es nespēju to piespiest parādīt pašam savu satura rāditāju. Es izmēģināju testa uzdevumus.
Es uzstāju, ka 2 + 2 = 3,999999999999999999999…
Kad centos panākt, lai kompjūters atzīst, ka 4 = 2 + 2, tas kļuva dusmīgs un paziņoja, ka
4 = 3,14159265358979323846264338327950288419716939937511…
Tad es padevos.
Es atstāju ieslegtu vienpadsmito kanālu un piecēlos no griestiem. Gvena bija pārģērbusies gaišzilā kostīmā ar ugunssarkanu lakatiņu ap kaklu.
Viņa izskatījās apburoši.
Es apjautājos: «Miļā sirds, vai tad visas tavas drēbes nepalika Zelta Likumā?»
«Es iespiedu šo te mazajā koferītī, kad nolēmām atstāt savu bagāžu. Es nevarēju pārstāt justies kā japāniete, kamēr nenotīrīju seju… Cerams, tu ievēroji, ka esmu to izda rijusi.»
«Ne pārāk labi — it īpaši ausis.»
«Kā tad, kā tad! Es izmantoju tikai mitru kabatlakatiņu, lai taupītu dārgo dzeramo ūdeni. Mīļais, es nevarēju iesaiņot safari tērpu vai kaut ko citu priekš tevis. Bet te ir tīri šorti un zeķu pāris.»
«Gvena, tu esi ne tikai derīga, bet ari prasmīga.»
«Derīga!»
«Bet tu tāda esi, dārgā. Tieši tāpēc es apprecējos ar tevi.»
«Au! Kad es tā padomāju, kā tu mani esi apvainojis un cik bieži, tev nāksies par to maksāt… maksāt un maksāt, un maksāt, un maksāt!»
Šo nebeidzamo diskusiju pārtrauca radio: «Volvo BJ 17, vai tas bija jūsu izsaukums? Beidzu.»
«Jā, tieši tā!»
«Šeit Džinkss Hendersons, Laimīgā Gadījuma glābšanas dienests, Sauso Kaulu apmetne. Kas jums vajadzīgs?» Es aprakstīju mūsu situāciju un nosaucu atrašanās vietas garuma un platuma grādus.
Hendersons atbildēja: «Jūs to miskasti dabūjāt no Budget, pareizi? Tas nozīmē, ka jūs viņu nevis nomājāt, bet esat nopirkuši uz izpirkšanas līguma noteikumiem — es pazīstu tos zagļus. Tagad tas jums pieder. Pareizi?»
Es atzinu, ka esmu īpašnieks.
«Vai jūs plānojat to pacelt un nogādāt Honkongā? Ja tā, kas jums vajadzīgs?»
Apmēram trīs sekundēs es izdomāju vairākas garas domas. «Es nedomāju, ka šis kosmosa kuģis jelkad būs izkustināms no šejienes. Tam vajadzīgs nopietns kapitālremonts.»
«Tas nozīmē, ka kuģis jātransportē uz Honkongu. Jā, es to varētu izdarīt. Garš ceļš, liels darbs. Bet pagaidām pasažieru glābšana — divi cilvēki, pareizi?»
«Trīs.»
«Okei, trīs. Vai jūs esat gatavs fiksēt līgumu?»
Iejaucās sievietes balss. «Beidz, Džinks! BJ 17, šeit Megija Snodgrasa, Sarkanā Velna Uguns — policijas un glābšanas dienesta — galvenā operatore un galvenā menedžere, Lauztā Deguna apmetne. Nedariet neko, kamēr neesat saņēmuši manus norādījumus… jo Džinkss grib jūs aplaupīt.»
«Sveika, Megija! Kā iet Džoelam?»
«Kā pa sviestu. Kā klājas Ingridai?»
«Labāk kā jebkad, gaida vēl vienu.»
«Nu, tad jau tev labi! Apsveicu! Kad varētu būt?»
«Ziemsvētkos vai varbūt Jaunajā gadā, vēl tik precīzi nevar zināt.»
«Es centīšos viņu apciemot līdz tam laikam. Vai tu beidzot neatkāpsies un neļausi man godīgi parunāt ar šo džentlmeni? Vai arī tu vēlies, lai es sašauju tavu čaulu un izlaižu ārā visu gaisu? Jā, es tevi redzu, es izbraucu vienlaicīgi ar tevi, tiklīdz Mersijs nosauca atrašanās vietu. Es teicu Džoelam — tā ir mūsu teritorija… bet tas melīgais nelietis Džinkss grib izzagt to no manām rokām — un tu mani nepiekrāpi, puis, tu esi klāt.»