«Un nedomāju nekur iet, Megij, — es esmu gatavs nosviest nelielu nenukleāru atgādinājumu tieši zem tavām kājām, ja neuzvedīsies piedienīgi. Tu zini likumus — virspusē nevienam nekas nepieder… ja vien uz tā kāds nesēž vai neizdara spiedienu.»
«Tās ir tavas iedomas par likumiem, nevis manas. Tās nāk no tiem Lunasitijas advokātu viepļiem… un viņi mani neaizstāv un nekad nav aizstāvējuši. Pārslēgsimies uz ceturto kanālu — ja vien tu nevēlies, lai visa Honkonga dzird, kā tu lūdzies žēlastību un izdves pēdējo pirmsnāves nopūtu.»
«Kanāls četri, Megij, tu, vecā plauša!»
«Kanāls četri. Ko tu nolīgi tā bērna radīšanai, Džinks? Ja tu par glābšanu būtu runājis nopietni, jau būtu klāt ar nopietnu transportu, tāpat kā es — nevis ar savu rolligona vaboli.»
Es ari biju pārslēdzies uz ceturto kanālu kopā ar viņiem, tagad es klausījos un klusēju. Abi bija parādījušies pie horizonta apmēram vienlaicīgi — Megija no dienvidrietumiem, Džinkss no ziemeļrietumiem. Tā kā mūsu kuģa galvenais — priekšējais iluminators atradās pret rietumiem, mēs viņus varējām labi redzēt. Rolligons (tam jābūt Hendersonam, spriežot pēc sarunas) bija ziemeļrietumos un mazliet tuvāk. Tā kabīnes priekšā bija izvirzījums, kas izskatījās pēc bazukas tornīša. Otrs bija ļoti garš transporta līdzeklis ar velkošiem riteņiem katrā galā un aizmugurē piemontētu izturīgu celtni. Es neredzēju piemontētu bazuku, bet man šķita, ka tas, ko redzu, varētu būt Browning 2,54 cm pusautomāts.
«Megij, es steidzos šajā rollī, humānu mērķu vadīts… to tu laikam nespēj saprast. Bet mans puika Volfs ved šurp lielo transportu, un viņa māsa Grieta sēd bruņu tornī. Viņiem vajadzētu būt šeit kuru katru mirkli. Vai man izsaukt viņus un pateikt, lai brauc mājās? Vai lai steidzas šurp un atriebj savu tētuku?»
«Džinks, vai tu patiešām domā, ka es varētu sašaut tavu kabīni kā sietu?»
«Jā, Megij, esmu pavisam drošs, ka tu to varētu. Tad man pietiktu laika ielikt vienu zem taviem riteņiem, tas ir tieši tur, kur es pašlaik tēmēju. Es būtu miris, bet tu te sēdētu, nespētu nekur pārvietoties un gaidītu, ko mani bērni izdarīs ar to, kurš nogalinājis viņu tētuku… Mana torņa ierocis var trāpīt no trīsreiz lielāka attāluma nekā tava zirņu šautene. Tieši tāpēc es tādu iegādājos… kad Hovijs gāja bojā sagadīšanās dēļ.»
«Džinks, vai tu mēģini mani satraukt ar to veco stāstu? Hovijs bija mans partneris. Tev vajadzētu kaunēties.»
«Es tevi nevainoju, mana dārgā. Esmu tikai piesardzīgs. Kā tad būs? Gaidīsi manus bērnus, un saņemsi to, kas tev pienākas? Vai jauki un pieklājīgi pazudīsi?»
Es vienkārši vēlējos, kaut šie entuziasma pārņemtie uzņēmēji ķertos pie lietas.
Gaisa spiediena indikators jau mirgoja sarkans, un man mazliet reiba galva. Man šķiet, tā velšanās pēc nosēšanās radīja nelielu plaisu. Es svārstījos starp vēlēšanos pasteidzināt viņus un sapratni, ka mana jau tā sliktā pozīcija darījumu attiecībās var nokristies līdz nullei vai pat kļūt negatīva, ja es tā darītu.
Misis Snodgrasa domīgi teica: «Nu, Džinks, nav nekādas jēgas vilkt šo miskasti uz tavu apmetni — uz ziemeļiem no manas —, kad ir apmēram trīsdesmit posmus tuvāk vest to uz Honkongu garām manai apmetnei — uz dienvidiem no tavējās. Pareizi?»
«Vienkārša aritmētika, Megij. Un man šajā vabolē ir pietiekami daudz vietas trijiem… un es šaubos, vai tu varētu paņemt trīs pasažierus, pat ja viņus saspiestu kā spīlēs.»
«Es varētu viņus aizvest, bet piekrītu, ka tev ir vairāk vietas. Labi, ņem trīs bēgļus un noplēs viņiem tik, cik
tava sirdsapziņa ļaus… Bet es ņemšu pamesto miskasti un glābšu, kas vien tur varētu būt palicis, ja vispār kaut kas ir.»
«O, nē, Megij! Tu esi pārāk augstsirdīga; es negribētu tevi apkrapt. Tieši uz pusēm. Rakstiski līgumi, abpusēji apstiprināti.»
«Kāpēc, Džinks, tu domā, ka es varētu tevi apkrāpt?»
«Nerunāsim par to, Megij, tas radis tikai liekus pārdzīvojumus. Tā debesu mašīna nav pamesta, pašlaik tajā atrodas tās īpašnieks. Pirms izkustini to no vietas, tev vajadzīga viņa atļauja… kas apstiprināta rakstītā līgumā. Ja tu nevēlies būt prātīga, viņš var šeit pagaidīt manu transportu un nemaz nešķirties no sava īpašuma. Nekādas atlīdzības par glābšanu, vienkārši maksa par kravas pārvadājumu un papildus transportēšanas izdevumi īpašniekam un viņa pasažieriem.»
«Mister, kā jūs tur sauc, neļaujiet Džinksam sevi apmānīt. Ja jūs un jūsu mašīna nonāksiet viņa apmetnē, viņš jūs mizos kā sīpolu, kārtu pēc kārtas, kamēr no jums nepaliks ne smakas. Es piedāvāju tūkstoš kronas skaidrā naudā un tūlīt — par to metāla kaudzi, kurā jūs sēžat.»
Hendersons iejaucās: «Divi tūkstoši, un es jūs aizvedīšu uz apmetni. Neļaujiet viņai sevi apkrāpt, jūsu kompjūters vien ir vairāk vērts, nekā viņa vispār piedāvā.»
Es klusēju, kamēr tie divi vampīri vienojās, kā mūs kāsīs.
Kad viņi bija vienojušies, es piekritu… ar pavisam nenozīmīgu piebildi. Es iebildu, ka cena ir pārāk augsta. Misis Snodgrasa teica: «Ņemiet vai atstājiet.» Džinkss Hendersons savukārt: «Es neesmu izkāpis no siltas gultas, lai zaudētu naudu par savu darbu.»
Tā mēs uzvilkām muļķīgos skafandrus, kas bija gandrīz tikpat gaisa necaurlaidīgi, kā skalu grozs. Gvena uzstāja, ka kociņu nedrīkst turēt vakuumā. Es teicu, lai viņa beidz muļķoties, daži acumirkļi vakuumā nenogalinās mazo kļavu
— un mums tā vai tā vairs nebija gaisa. Tad viņa gribēja to nest, bet beidzot ļāva to darīt Bilam, Gvena bija aizņemta ar mani.
Redziet, es nevaru vilkt spectērpu, kas nav izgatavots speciāli man… kamēr man ir kājas protēze. Tāpēc tā bija janoņem un jālēkā uz vienas kājas. Viss ir kārtībā, esmu pieradis lēkāt, un pie vienas sestdaļas gravitācijas tā nav nekāda problēma. Bet Gvenai bija jārūpējas par mani.
Te nu mēs bijām — Bils pats pirmais ar kļaviņu rokās, saņēmis instrukcijas no Gvenas ātri kāpt iekšā un palūgt misteram Hendersonam ūdeni, ar ko to aplaistīt, tad Gvena un es kā Siāmas dvīņi. Viņa nesa savu koferīti kreisajā rokā un turēja labo man ap vidu. Es turēju savu kājas protēzi pāri plecam, atbalstījos uz spieķa, lēcu un turējos pie Gvenas pleciem ar kreiso roku. Vai gan drīkstēju teikt, ka būtu juties stabilāk bez viņas palīdzības? Es turēju savu lielo muti ciet un ļāvu viņai palīdzēt.
Misters Hendersons ielaida mūs savā mašīnā, cieši aizvēra durvis un atvēra gaisa balonu — viņš bija braucis vakuumā, ģērbies skafandrā. Man patika šis lieliskais gaisa maisījums — ar pūlēm no Mēness klints iegūts skābeklis un skābeklis tieši no Zemes — bet tikai līdz mirklim, kad ieraudzīju to nākamajā dienā savā rēķinā par krietni augstu cenu.
Hendersons palika un palīdzēja Megijai ar celtni uzvilkt veco BJ 17 uz viņas kravas mašīnas, un tad viņš aizveda mūs uz Sauso Kaulu apmetni. Lielāko daļu laika es pavadīju, mēģinot aprēķināt, cik tas man izmaksāja. Savu kosmosa kuģi es varēju norakstīt pilnībā — nedaudz mazāk par divdesmit septiņiem tūkstošiem. Es biju samaksājis trīs tūkstošus katram par glābšanu, kopā ar pateicību astoņi tūkstoši… plus pieci simti katram par naktsmītni un brokastīm… plus (to es uzzināju vēlāk) astoņpadsmit tūkstoši par rītdienas braucienu uz Laimīgā Pūķa apmetni, kas bija tuvākā vieta, no kuras varēja iesēsties autobusā uz Honkongu.
Uz Mēness lētāk ir nomirt.
Tomēr es biju laimīgs, ka esmu dzīvs, lai cik arī tas maksātu. Man bija Gvena, un naudu vienmēr var kaut kā dabūt.
Ingrida Hendersone bija ļoti laipna saimniece — smaidīga, skaista un piebriedusi (acīm redzami viņa gaidīja