bērnu). Viņa inūs silti sagaidīja, pamodināja savu meitu un pārvietoja uz saliekamo gultu savā istabā, izmitinot mūs Grietas istabā un Bilu — kopā ar Volfu. Tajā brīdī es sapratu, ka Džinksa draudiem nebija reāla pamata… un sapratu ari, ka tā nav mana darīšana.
Mūsu saimniece novēlēja mums labu nakti, pateica, ka gaisma dušas telpā esot atstāta ieslēgta, ja gadījumā būtu kas vajadzīgs, un aizgāja. Pirms izslēdzu gaismu, paskatījos pulkstenī.
Pirms divdesmit četrām stundām kāds svešinieks Šulcs bija apsēdies pie mana galdiņa.
Otrā grāmata NĀVĒJOŠAIS IEROCIS
..
XI nodaļa
«Ak Kungs, dod man šķīstību un atturību… bet vēl ne, ak Kungs, vēl ne!»
Svētais Augustīns (354—430)
Tā nolādētā feska!
Tā muļķīgā, pseidoaustrumnieciskā galvassega bija piecdesmit procenti no maskēšanās, kas izglāba manu dzīvību. Būtu auksti pragmatiski to likvidēt.
Es to nedarīju. Es biju juties neērti, to valkājot, vispirms tāpēc, ka neesmu nekāds brīvmūrnieks, vēl jo mazāk šķirsta pielūdzējs, turklāt tā nebija mana — tā bija zagta.
Var nozagt troni vai milzīgu naudas summu, vai Marsa princesi un justies laimīgs. Bet cepuri? Cepures zādzība ir zem jebkura līmeņa. O, es to neizdomāju, es vienkārši jutos neērti par misteru Kleitonu Rasmusenu (viņa vārdu es atradu cepures iekšpusē) un vēlējos atdot viņa dīvaino galvassegu. Kādu dienu — kaut kā — kad es to varēšu — kad beigs līt…
Pametot Zelta Likuma apmetni, es biju to aizbāzis aiz jostas un aizmirsis. Pēc nosēšanās uz Mēness, kad atsprādzēju drošības jostas, tā bija nokritusi uz griestiem un es to nebiju ievērojis. Kad mēs cīnījāmies ar skafandriem, Gvena to pacēla un iedeva man, es iestūmu cepuri savā skafandrā un aizvēru to.
Kad bijām sasnieguši Hendersona māju Sauso Kaulu apmetne un mums bija ierādītas guļvietas, es bezspēkā saļimu. Domājams, ka feska tad izkrita ārā. Es nezinu. Es tikai pieglaudos Gvenai un aizmigu — un pavadiju kāzu nakti netraucētā miegā.
Domāju, ka arī mana sieva gulēja tikpat cieši. Nav svarīgi — iepriekšējā nakti mums bija labs treniņš.
Pie brokastu galda Bils pasniedza man šo fesku. «Senator, jūs nosviedāt savu cepuri uz dušas telpas grīdas.»
Pie galda vēl bija Gvena, Hendersoni — Ingrīda, Džinkss, Grieta, Volfs — un divi īrnieki — Eloīza un Eiss ar trīs maziem bērniem. Bija vispiemērotākais bridis uzstāties ar nevainojamu improvizāciju par šīs cepures piederību. Es teicu vienīgi: «Paldies, Bil.»
Džinkss un Eiss saskatījās, tad Džinkss rādīja man brīvmūrnieku pazīšanās zīmes.
Nācās pieņemt, ka viņi ir brīvmūrnieki. Tobrīd es nodomāju, ka viņš vienkārši kasās. Galu galā, visi Mēness iedzīvotāji kasās, jo viņiem niez. Tur neko nevar darīt — par maz vannu, par maz ūdens.
Pēc brokastīm Džinkss pienāca man klāt. «Augstmani…»
Es atsaucos: «Mm?» (Atra un asprātīga atbilde!)
«Es nevarēju nemanīt, ka jūs atteicāties mani pazīt pie galda. Un Eiss arī to redzēja. Vai tikai jūs nedomājat, ka darījums, ko mēs vakar noslēdzām, nebija godīgs un augstā līmenī?»
(Džinks, tu mani apkrāpi kā aklu!) «Kāpēc, nekā tamlīdzīga? Nav nekādu sūdzību.» (Darījums ir darījums, tu blēdi. Es negrasos izvairīties.)
«Vai jūs esat pārliecināts? Es nekad neesmu apkrāpis ložas biedru — vai tai nepiederošu cilvēku. Bet es īpaši rūpējos par katru atraitnes dēlu — kā par asinsradinieku. Ja jūs domājat, ka samaksājāt pārāk daudz par glābšanu, tad maksājiet tik, cik uzskatāt par pietiekamu. Vai arī nemaksājiet neko.»
Viņš piebilda: «Es to nevarētu teikt par Megiju Snodgrasu, viņa atsūtītu man rēķinu, un tas būtu godīgi. Bet negaidiet, ka tā trofeja nesīs pārāk lielu peļņu. Varbūt tā radīs pat zaudējumus līdz tam laikam, kad viņa to pārdos
— jūs zināt, kur Budget dabū tos vrakus, ko iznomā, vai
ne?»
Es atzinos nezināšanā. Viņš turpināja: «Katru gadu labās nomas firmas, tādas kā Herc un Interplanet, pārdod savas lietotās mašīnas. Labi saglabātās nopērk privāti īpašnieki, lielākoties Mēness iedzīvotāji. Grausti, kam vajadzīgs pamatīgs remonts, nonāk pie pārpircējiem. Tad Budget Jets nopērk to, kas palicis pāri, par lūžņu cenu, gandrīz pilnīgi par velti. Viņi salabo tās miskastes savā laukumā ārpus Lunasitijas, no katrām trim mašīnām, ko viņi nopērk, sanāk varbūt divas, un pāri palikušo viņi pārdod lūžņos. Un par to miskasti, kas jūs piekrāpa, viņi prasīja divdesmit sešus tūkstošus… bet, ja Budget ir ieguldījuši tajā kaut vai piecus tūkstošus, tad esmu gatavs apēst savu cepuri, un tā ir patiesība.
Tagad Megija to atkal salabos. Bet remonts būs godīgs un garantēts, un viņa pārdos kuģi par tādu summu, kādu tas ir vērts — lietots, pārbūvēts, nestandarta. Varbūt pavilks līdz desmit tūkstošiem, maksimāli. Ja peļņa, kurā viņa dalīsies ar mani pēc maksas par detaļām un darbu, būs vairāk kā trīs tūkstoši, es būšu pārsteigts — un darījums varētu izvērsties par zaudējumu. Risks.»
Es izteicu vairākus ticamus melus un pārliecināju (vismaz man tā likās) Džinksu par to, ka neesam brīvmūrnieku ložas biedri un ka es nelūdzu nekādas atlaides vai vispār kaut ko, un ka šī feska man gadījusies nejauši, pēdējā mirklī — atradu to Volvo, kad biju kuģi noīrējis.
(Neizteikts pieņēmums: misters Rasmusens bija noīrējis šo vāģi Lunasitijā, un atstājis savu galvassegu Volvo, kad iegriezās Zelta Likumā.)
Es piebildu, ka cepures īpašnieka vārds ir zināms un ka es domāju fesku atdot īpašniekam.
Džinkss jautāja: «Vai jums ir viņa adrese?»
Es atbildēju, ka nav — ir tikai viņa tempļa nosaukums, kas izšūts uz feskas.
Džinkss pastiepa roku. «Dodiet to man, es varu ietaupīt jūsu pūles… un izdevumus par pasta sūtījumu atpakaļ uz Zemi.»
«Kā?»
«Sanāk, ka es pazīstu kādu, kurš sestdien dosies uz Lunasitiju. Augstmaņu sanāksme beigsies svētdien, tieši pec tam, kad viņi atklās savu Lunasitijas slimnīcu dzemdībās sakropļotiem bērniem un bērniem invalīdiem. Sanāksmes informācijas centrā būs atradumu stends, tāds ir vienmēr. Tā kā viņa vārds tur ir ierakstīts, tad viņš to arī dabūs — līdz sestdienas vakaram, jo tā ir komandu sacensību diena… un viņi taču zina, ka komandas dalībnieks bez feskas ir tikpat neapģērbts, kā bāra apkalpotāja bez biksītēm.»
Es pasniedzu viņam sarkano cepuri.
Man likās, ka viss ir galā.
Pirms mēs varējām doties uz Laimīgā Pūķa apmetni, radās vēl problēmas — nebija aizsargtērpu. Kā Džinkss teica: «Vakar es pieļāvu, ka jūs izmantojat tos šausmīgos sietus tāpēc, ka nebija izvēles — vai nu riskēt, vai atstāt jūs nāvei. Šodien mēs varam tos izmantot tieši tādā pašā veidā — vai mēs pat varam iebraukt ar vaboli angārā un iekāpt bez aizsargtērpiem. Protams, tā tiek izšķiests milzīgi daudz gaisa. Tad nāktos darīt to pašu pie izkāpšanas… par vēl lielāku cenu, jo viņu angārs ir lielāks.»
Es teicu, ka samaksāšu. (Neredzēju iespēju no tā izvairīties.)
«Tas nav galvenais. Vakar jūs bijāt manā mašīnā divdesmit minūtes… un bija vajadzīgs pilns balons, lai uzturētu tur gaisu. Vakar vakarā Saule tikko lēca, šorīt tā ir piecu grādu augstumā. Tieša Saules gaisma sildīs mašīnu visu ceļu līdz Laimīgajam Pūķim. Grieta centīsies braukt pa ēnu, cik nu vien iespējams, mūsu bērni ir apķērīgi. Bet gaiss kabīnes iekšpusē sasils un kā lielas lāses izspiedīsies pa spraugām. Normāli būtu lietot spectērpu un kabīni izmantot tikai kā pavēni.