Es negrasos jums melot — ja man būtu pārdodami skafandri, es uzstātu, lai jūs nopērkat trīs jaunus. Bet man to nav. Nevienam šajā apmetnē nav lieku skafandru. Mūsu ir mazāk kā simt piecdesmit, es zinu. Mēs tos pērkam Honkongā un tā vajadzētu darīt arī jums.»
«Bet es neesmu Honkongā.»
Man nav bijis skafandra vairāk kā piecus gadus. Zelta Likuma pastāvīgie iedzīvotāji lielākoties nelieto skafandrus, viņiem tie nav vajadzīgi, jo viņi nekur nebrauc. Protams, ir pietiekami daudz darbinieku un dienestu, kuri tur skafandrus tādā pašā gatavībā, kā bostonieši gumijas zābakus. Bet vienkāršajam iedzīvotājam, pavecam un turīgam, nav skafandra, viņam tas nav vajadzīgs un viņš nezina, kā to uzvilkt.
Mēness iedzīvotāji ir no citas sugas. Pat šodien, kad Lunasitijā ir vairāk ka miljons iedzīvotāju, kas reti vai vispār nekad neizbrauc ārpusē, katram Mēness iedzīvotājam ir aizsargtērps. Pat lielpilsētas iedzīvotājs no bērnības zina, ka šo drošo, silto, apgaismoto patvērumu var sagraut meteors, bumba, terorists, izvirdums vai kāda cita neparedzama nelaime.
Ja šis Mēness iedzīvotājs ir tāds avantūrista tips kā Džinkss, tad viņš ir pieradis pie skafandra tieši tāpat, kā asteroīdu spridzinātājs.
Džinkss pat nestrādāja savā tuneļa fermā, to darīja visa pārējā ģimene. Džinkss lielākoties strādāja ārā, skafandrā, kā smago konstrukciju mehāniķis, «Laimīgā gadījuma glābšanas dienests» bija tikai viena no viņa neskaitāmajām darbošanās vietām. Viņš bija ari «Sauso Kaulu Ledus kompānija», «Hendersona pārvadājumu kompānija», «Džona Henrija urbšanas, metināšanas un ekipējuma rūpnīca», vai arī — jūs tikai pasakiet vārdu, un Džinkss izgudros piemērotu kompāniju.
(Bija arī «Ingrīdas veikals», kurā varēja nopirkt visu, sākot no celtniecības tērauda un beidzot ar pašceptām kūkām. Bet tikai ne skafandrus.)
* * *
Džinkss domāja par to, kā nogādāt mūs līdz Laimīgajam Pūķim; Ingrīda un Gvena bija līdzīga auguma, izņemot vienīgi to, ka Ingrida bija īslaicīgi paplatināta ekvatorā. Viņai bija speciāls grūtnieču skafandrs ar korseti, ko varēja paplatināt. Viņai bija ari parasts skafandrs, ko viņa izmantoja, kad nebija stāvoklī, un kurā pašlaik nevarēja ietilpt. Bet Gvena varēja.
Ari Džinkss un es bijām līdzīga auguma, un viņam bija divi skafandri, abi augstākās kvalitātes Goodrich Lana. Es redzēju, ka viņš vēlējās man vienu no skafandriem aizdot tieši tāpat, ka kokgriezējs savus darbarīkus. Bet viņam bija kaut kas jāizdomā, jo citādi mēs paliktu kā viesi, kas par visu maksā… un tad kā viesi, kas nemaksā ne par ko, kad beigtos mūsu nauda. Un viņiem nebija vietas, pat ja mēs spētu maksāt.
Bija pāri desmitiem nākamajā rīta, kad mēs beidzot ietērpāmies skafandros un iekāpām rolligonā — es Džinksa otrajā labākajā skafandrā, Gvena Ingridas parastajā, un Bils — restaurētā antīkā skafandrā, kas bija piederējis Sauso Kaulu apmetnes dibinātājam misteram Sūpijam Maklanahenam, kurš bija ieradies uz Mēness pirms daudziem, daudziem gadiem, pirms Revolūcijas, kā valdības negaidīts viesis.
Bija izstrādāts plāns — Laimīgā Pūķa apmetnē katrs no mums atrod citus pagaidu skafandrus, valkā, līdz nokļūst Meness Honkongā, un tad atsūta atpakaļ ar sabiedrisko autobusu, un Grieta aizvestu šos skafandrus atpakaļ pēc tam, kad izlaistu mūs Laimīgā Pūķa apmetnē. Tad rit mēs būtu Mēness Honkongā un varētu nopirkt paši savus skafandrus.
Es ierunājos par maksu. Es gandrīz varēju dzirdēt skaitļus klikšķam viņa galvaskausā. Beidzot viņš atbildēja: «Senator, luk, ko es jums teikšu. Šie skafandri, kas bija jūsu miskastē, nav ne nieka vērti. Bet ir dažas vērtīgas lietas ķiverēs un metāla detaļās. Atsūtiet man atpakaļ trīs skafandrus tādā pašā stāvoklī, kada viņi ir pašlaik, un mēs būsim norēķinājušies. Ja jūs piekrītat.»
Es piekritu. Šie Michelin skafandri bija tā nekas — pirms divdesmit gadiem. Šodien manās acīs tiem nebija nekādas vērtības.
Palika tikai viena problēma — bonsai kociņš.
Biju iedomājies, ka man nāksies būt stingram pret līgavu
— kas ne vienmēr ir realizējams nodoms. Bet tad sapratu, ka laikā, kad Džinkss un es risinājām skafandru problēmu, Gvena bija risinājusi mūsu kļavas problēmu… ar Eisu.
Man nav nekāda iemesla domāt, ka Gvena pavedināja Eisu. Bet esmu drošs, ka Eloiza domāja tieši tā. Tomēr
Mēness iedzīvotājiem ir bijušas savas tradīcijas seksā kopš laika, kad vīriešu bija sešreiz vairāk nekā sieviešu — pēc Meness paražām izvēles tiesības seksuālajos jautājumos piederēja sievietēm, nevis vīriešiem.
Eloīza neizskatījās dusmīga, tikai pārsteigta — kas nebija mana darīšana.
Eiss bija izgatavojis silikona balonu, kurā ievietoja koku ar visu podu un litra pudeli rezerves gaisa, un tad aizkausēja balonu. Par to nebija jāmaksā, arī par pudeli ne. Es piedāvājos samaksāt, bet Eiss tikai paskatījās uz Gvenu un papurināja galvu. Tā es paliku neziņā. Man arī nebija intereses jautāt.
Ingrīda uz atvadām mūs visus noskūpstīja un lika apsolīt, ka atgriezīsimies. Šķita visai neticami, ka tā varētu notikt. Bet doma bija laba.
Grieta visu ceļu uzdeva jautājumus un šķita, ka viņa nekad neskatās, kur brauc. Viņa bija blondīne ar bizi un bedrītēm vaigos, pāris centimetrus garāka par savu māti, bet vēl bija manāms bērna apaļums. Mūsu ceļojumi viņu ļoti iespaidoja. Viņa pati Mēness Honkongā bijusi divreiz, un vienreiz Novilenā, kur cilvēki dīvaini runā. Bet nākamgad, kad viņai būs četrpadsmit, Grieta dosies uz Lunasitiju un pavēros vīriešus — un varbūt atgriezīsies ar viru. «Mamma negrib, lai man būtu bērni no kāda Sauso Kaulu iedzīvotāja, vai pat no Laimīgā Pūķa vīrieša. Viņa domā, ka man jāpilda pienākums pret saviem bērniem un jāatrod svaigi gēni. Vai jūs zināt par to? Par svaigiem gēniem, es domāju.»
Gvena pārliecināja viņu, ka mēs zinām gan un viņa piekrīt Ingrīdai — svaigu gēnu meklēšana ir gudra un nepieciešama rīcība. Es neteicu neko, bet piekritu, simtu piecdesmit cilvēki ir pārāk maz veselīgai gēnu izvēlei.
«Tā arī mamma satika tēti, viņa devās to meklēt. Tētis ir dzimis Arizonā, tā ir Zviedrijai pretējā pusē, uz Dubļu pikas. Viņš ieradās uz Mēness kopā ar uzņēmēju no Picardy Transmutācijas rūpnīcas, un mamma satika viņu, un deva mūsu uzvārdu, kad bija droša — par Volfu, es domāju — un paņēma viņu līdzi uz Sausajiem Kauliem, un palīdzēja sākt strādāt.»
Viņa pasmaidīja. Mēs runājāmies caur mikrofoniem skafandros, bet, pateicoties nejaušai gaismas spēlei, cauri viņas ķiverei es varēju redzēt bedrītes viņas vaigos. «Un es gribu darīt to pašu ar savu vīrieti, izmantojot ģimenes akcijas. Bet mamma saka, ka man nevajadzētu grābt ciet pirmo zēnu, kas gribētu — it kā es tā darītu! —, un ka nevajadzētu steigties vai uztraukties pat tad, ja es astoņpadsmit gadu vecumā vēl būšu vecmeita. Un es neuztraukšos. Viņam jābūt tikpat labam vīram kā tētis.»
Es klusībā nodomāju, ka tādu, var gadīties, nāksies ilgi meklēt. Džinkss Uendersons jeb Džons Melnais Ērglis nav nekāds mazais.
Kad mēs beidzot ieraudzījām Laimīgā Pūķa stāvvietu, saule Stambulā bija gandrīz norietējusi. Zeme bija uz dienvidiem no mums un visai augstu virs horizonta, apmēram sešdesmit grādus, dienas un nakts robeža šķērsoja Āfrikas tuksneša ziemeļus, Grieķiju un Turciju. Saule bija deviņus vai desmit grādus virs Zemes. Pirms nākamā tumšā posma Laimīgā Pūķa apmetnē vēl bus apmēram četrpadsmit saulainas dienas. Es pajautāju Grietai, vai viņa nolēmusi uzreiz braukt atpakaļ.