«Ak nē,» viņa atbildēja. «Mammai tas nepatiktu. Es palikšu tepat pa nakti un atgriezīšos no rīta. Kad jūs būsiet tikuši savā autobusā.»
Es atteicu: «Tas nav nepieciešams, Grieta. Pēc tam, kad būsim tikuši apmetnē un varēsim atdot skafandrus, nav nekādas vajadzības gaidīt.»
«Mister Ričard, vai jūs gribat panākt, ka mani iepļaukā?»
«Tevi? Iepļaukāt? Tavs tēvs taču to nedarītu. Tevi — gandrīz pieaugušu sievieti.»
«To jūs varat pastāstīt mammai. Nē, tētis to nedarītu, viņš nav mani iepļaukājis jau gadiem ilgi. Bet mamma saka, ka tas var notikt līdz pat manai kāzu dienai. Mamma ir svētās šausmās, viņa ir tieša Heizelas Stounas pēcnācēja. Viņa teica — Grieta, tu saproti, ka viņiem ir vajadzīgi skafandri. Aizved viņus pie Cārlija, lai viņus neviens neapkrāpj. Ja viņam nav nekā, ko piedāvāt, tad lai patur
mūsu skafandrus līdz pat Honkongai, un sarunā ar Lilībetu, ka saņemsi tos atpakaļ vēlāk. Un būtu arī labi, ja tu pagaidītu, kamēr viņi aizbrauc savā autobusā.»
Gvena ierunājās: «Bet Grieta, tavs tēvs mūs brīdināja, ka autobūss nekustēsies, kamēr šoferim nebūs pilna krava. Tas var nozīmēt, ka jāgaida viena vai divas dienas. Vai pat vairākas.»
Grieta iesmējās. «Vai tad tas nav briesmīgi? Man būs brīvdienas. Nekā slikta, vienīgi nāksies noskatīties Silvijas otrā vīra iepriekšējās sērijas. Visiem žēl Grietas! Misis Gvena, jūs varat sazvanīt mammu kaut vai šajā acumirklī, ja jūs vēlaties… bet man ir dotas stingras instrukcijas.»
Gvena klusēja, acīmredzot pārliecināta. Mēs piebraucām pie stāvvietas apmēram piecdesmit metrus no Laimīgā Pūķa gaisa slūžām un apstājāmies pie kāda pakalna. Laimīgais Pūķis ir Kaukāza kalnu grēdas dienvidu pakājē trīsdesmit divus grādus divdesmit septiņas minūtes uz ziemeļiem. Stāvēdams uz vienas kājas un balstīdamies uz spieķa, es pagaidīju, kamēr Bils un Gvena (pavisam lieki) palīdzēja veiklajai jaunietei izvilkt un atvērt pār rolligonu telti, lai pasargātu to no tiešas Saules gaismas turpmākās divdesmit četras vai, cik nu vajadzēs, stundas.
Tad Grieta ar mašīnas radio izsauca māti, paziņoja par mūsu ierašanos un apsolīja atkal sazināties rīt no rīta. Mēs devāmies cauri gaisa slūžām, Gvena nesa savu koferi, somiņu un pieskatīja mani, Bils nesa kociņu un sainīti ar Naomi parūku, bet Grieta lielu guļammaisu. Tikuši iekšā, mēs palīdzējām viens otram novilkt skafandrus, es pieliku savu protēzi, kamēr Grieta pakāra mūsu skafandrus, un Bils un Gvena savējos uz gariem vadžiem pretī slūžām.
Gvena un Bils paņēma savas nastas un devās uz sabiedrisko dušas telpu pa labi no gaisa slūžām. Grieta grasījās viņiem sekot, kad es viņu apturēju. «Grieta, vai man labāk nebūtu pagaidīt šeit, kamēr jūs trīs atgriežaties?»
«Kāpēc, senator?»
«Tava tēva skafandrs ir vērtīgs, un arī tas, ko valkā misis Gvena. Varbūt visi šeit ir godigi… bet tie nav mani.»
«Ak tā? Varbūt visi šeit arī ir godīgi, bet es uz to nepaļaujos. Tā saka tētis. Es neatstātu šo mazo, mīļo kociņu
vienu pašu, bet nekad nevajag uztraukties par aizsargtērpiem. Neviens nekad nepieskaras cita skafandram. Automātiska eliminācija pie tuvākajām gaisa slūžām. Nekādu attaisnojumu.»
«Ak tā, ja?»
«Jā, ser. Tas nekad nenotiek, jo visi to pārāk labi zina. Es zinu par vienu gadījumu pirms manas dzimšanas. Kads jauns puisis, varbūt viņš to nezināja pietiekami labi. Bet viņš to neizdarīja otrreiz, jo sargi viņam aizgāja pakaļ un atnesa skafandru. Viņu pašu neatveda, vienkārši atstāja izžūt, tur, uz klintīm. Es redzēju, kas no viņa palicis pāri. Šausmīgi.» Grieta sarauca degunu, tad pasmaidīja. «Vai es tagad drīkstu iet, ser? Es pieslapināšu bikses.»
«Piedod!»
(Es esmu dumjš. Vīriešu skafandru iekārtojums ir visai piemerots, kaut gan ne pilnīgs. Bet tas, ko dižās smadzenes ir izdomājušas sievietēm, nekam neder. Man ir radušās spēcīgas aizdomas, ka lielākā daļa sieviešu labāk pacietīs ievērojamu diskomfortu, nekā izmantos to. Reiz es dzirdēju, ka kāda sieviete to nicīgi nosauca par «smilšu kasti».)
Pie dušas telpas durvīm gaidīja mana līgava. Viņa pasniedza man puskronas monētu. «Nebiju droša, vai tev tāda ir, dārgais.»
«Hm?»
«Par dušu. Par gaisu es parūpējos, Grieta samaksāja par mums vienai dienai, un es viņai atdevu naudu. Mēs esam atpakaļ civilizācijā, dārgais — nekādu brīvpusdienu.»
Nekas vairs nebūs par velti. Es pateicos viņai.
Es ieludzu Grietu vakariņās, uz ko meitene atbildēja: «Paldies, ser, es pieņemu ielūgumu — mamma to atļāva. Vai pagaidām drīkstu piedāvāt saldējumu? Mamma iedeva man naudu. Jo ir vairākas lietas, kuras mums līdz vakariņām jānokārto.»
«Protams. Mēs esam tavās rokās, Grieta, tu esi zinošā, mes esam zaļie.»
«Kas ir zaļais?»
«Jauniņais.»
«O! Vispirms mums jāaiziet līdz Saldo Sapņu tunelim un jānovieto tur guļammaisi, lai aizņemtu vietas un lai mēs tur varētu nakšņot,» — šajā brīdī es pirmoreiz sapratu, kāpēc Grietas guļamaiss bija tik milzīgs: atkal viņas mātes nojauta
— «bet pirms tam būtu labi reģistrēties pie Lilībetas… un vēl pirms tam nopirksim to saldējumu, ja jūs esat tikpat izsalkuši kā es. Tad vēl — pirms vakariņām mums būtu jāaiziet pie Čārlija un jānoskaidro par skafandriem.»
Saldējums bija tepat tuvumā, tajā pašā tunelī — Borodina dubultsaldējums, ko pasniedza pats Kellijs Borodins, kurš man piedāvāja pārdot (kā papildinājumu greznajiem saldējumiem) lietotus žurnālus no Zemes, mazlietotus žurnālus no Lunasitijas un Lejas Tiho, konfektes, loterijas biļetes, horoskopus, Lunaya Pravda, Lunasitijas mēnessērdzīgo, apsveikuma kartītes (Hallmark imitācijas), vīrišķību atjaunojošas zāles un drošu līdzekli pret paģirām, kas izgatavots pēc senas čigānu receptes. Tad viņš piedāvāja mest kauliņus par saldējumiem — vai nu es maksāšu divkārt, vai neko. Grieta paskatījās uz mani un tikko manāmi papurināja galvu.
Ejot projām, viņa teica: «Kellijam ir divi spēļu kauliņu komplekti — viens svešiniekiem, viens paziņām. Bet viņš nezina, ka es to zinu. Ser, jūs samaksājāt par saldējumiem… un, ja neļausiet atdot jums naudu, es dabūšu pērienu. Jo mamma jautās un man būs viņai jāpasaka.»
Es padomāju par to. «Grieta, man grūti noticēt, ka māte tevi pērtu par to, ko esmu izdarījis es.»
«O, bet tā būs, ser! Viņa teiks, ka man vajadzēja turēt naudu gatavībā. Un man vajadzēja tā darīt.»
«Vai viņa per patiešām stipri? Pa pliku dibenu?»
«Ak, jā, ser! Brutāli.»
«Intriģējoša doma. Tavs mazais dibentiņš kļūst sārts, kamēr tu raudi.»
«Es neraudu! Nu, ne pārāk daudz.»
«Ričard.»
«Jā, Gvena?»
«Beidz.»
«Paklausies, sieviete. Neiejaucies manās attiecībās ar citu sievieti. Es…»
«Ričard!»
«Tu kaut ko teici, dārgā?»
«Mamma pērs.»
Es paņēmu no Grietas naudu par saldējumiem. Es esmu zem tupeles.
Uz zīmes bija rakstits:
AUTOBUSU KOMPĀNIJA «APOKALIPSE UN AIZSAULE»
Regulāri reisi uz Mēness Honkongu
Minimālais skaits — divpadsmit (12) pasažieri Čārterreisi UZ JEBKURIENI Nakamais reiss uz MH ne agrak ka rit, 3. jūlija pusdienlaikā
Zem zīmes sēdēja paveca melna lēdija, šūpojās un adīja. Grieta viņu uzrunāja: «Sveicināta, krustmāt Lilībeta!»
Viņa pacēla acis, nolika adīkli un pasmaidīja. «Grieta, dārgā! Kā klājas tavai mammai, mīļā?»
«Viss kārtībā. Tā diena tuvojas. Krustmāt Lilībeta, es gribu tevi iepazīstināt ar mūsu draugiem misteru senatoru Ričardu, misis Gvenu un misteru Bilu. Viņiem jānokļūst Honkongā.»