«Patīkami iepazīties, draugi, un man prieks jūs nogādāt Honkongā. Paredzams izbraukt rīt pusdienlaikā, jo ar jums trim kopā sanāk desmit pasažieri un, ja līdz pusdienlaikam es nedabūšu vēl divus braucējus, varu iztikt ar kravu. Tas derēs?»
Es atbildēju, ka der gan, un ka mēs būsim klāt pirms dienas vidus, ar visiem skafandriem un gatavi braukt. Tad viņa pieklājīgi lika saprast, ka skaidras naudas norēķins būtu vislabākais, piebilstot, ka ir vēl vietas ēnas pusē, jo daži pasažieri ir rezervējuši vietas, bet vēl nav samaksājuši. Tā es samaksāju — divpadsmit tūkstošus kronu par mums trijiem.
Tālāk mēs devāmies uz Saldo Sapņu tuneli. Es nezinu, vai to saukt par viesnīcu vai kā citādi — varbūt «nakts patversme» ir vistuvāk patiesībai. Tas bija aptuveni trīs
metrus plats un piecdesmit metrus dziļi klinti izcirsts tunelis, kas beidzās strupceļā. Tuneļa vidus un kreisā puse bija akmens plaukts, apmēram pusmetru augstāks, nekā ietve labajā pusē. Uz plaukta bija izvietotas guļamvietas, kuras iezīmēja līnijas uz plaukta un lieli numuri uz sienas. Vieta vistuvāk ietvei bija apzīmēta ar «50». Apmēram ^>use vietu bija aizņemtas ar guļammaisiem vai segām.
Pusceļā pa labi zaļa gaisma norādīja dušas telpu.
Ši tuneļa galā pie rakstāmgalda sēdēja un lasīja grāmatu kāds ķiniešu džentlmenis tērpā, kas bija vecmodīgs jau pirms Armstronga «mazā solīša». Viņam uz deguna bija tikpat vecmodīgas brilles un viņš pats šķita esam deviņdesmit gadus vecāks par Dievu un divreiz cienīgāks.
Kad mēs tuvojāmies, vecais nolika grāmatu un uzsmaidīja Grietai. «Grieta! Prieks tevi redzēt. Kā klājas taviem cienījamajiem vecākiem?»
Viņa pieliecās reveransā. «Viņiem iet labi, doktor Čan, un viņi sūta jums sveicienus. Vai drīkstu iepazīstināt jūs ar saviem viesiem misteru senatoru Ričardu, misis Gvenu un misteru Bilu?»
Viņš nepiecēlies palocījās un teica: «Hendersonu nama viesi ir laipni gaiditi manā namā.»
Gvena izpildīja reveransu, es palocījos, arī Bils palocījās pēc tam, kad biju iegrūdis viņam dunku ribās — ko doktors Čans ievēroja, bet izlikās neredzam.
Es nomurmināju piemērotu pieklājības frāzi, Grieta turpināja sarunu.
«Mēs šonakt gribētu izmantot jūsu naktsmājas, doktor Čan, ja jūs mūs pieņemtu. Ja tā, vai mēs esam ieradušies pietiekami agri, lai varētu dabūt četras vietas vienu otrai
blakus?»
«Protams, jā… tava apburošā māte jau runāja ar mani. Jūsu vietas ir numur četri, trīs, divi un viens.»
«O, ļoti labi! Paldies, vectētiņ Čan!»
Es samaksāju — par trijām, nevis četrām vietām, es nezinu, vai Grieta maksāja, vai summa tika ierakstīta rēķinā, vai vēl kā savādāk, es neredzēju nekādas darbības ar naudu. Piecas kronas par nakti katrai personai, nekādas piemaksas par dušu, bet divas kronas, ja mēs vēlējamies
to lietot, ūdens bez ierobežojumiem. Papildus ziepes — puskrona.
Kad bijām nokārtojuši darījumu, doktors Čans jautāja: «Vai bonsai kociņam nav vajadzīgs ūdens?»
Gandrīz korī mēs atbildējām, ka ir gan. Mūsu saimnieks apskatīja plastmasas plēvi, tad atvēra iesaiņojumu un ar vislielāko uzmanību izņēma podu ar koku. Vāze uz viņa galda izrādījās ūdens karafe, viņš piepildīja glāzi un ar pirkstu galiem apsmidzināja kociņu. Kamēr viņš darbojās, es paskatījos uz grāmatu, ko viņš lasīja — es nespēju pretoties šim kārdinājumam. Tā bija «Desmit tūkstošu gājiens» grieķu valodā.
Savu lolojumu — bonsai kociņu un Gvenas koferi atstājām pie Čana.
* * *
Nākamā mūsu pieturvieta bija Džeika restorāns. Džeiks bija tāds pat ķīnietis kā doktors Čans, bet citas paaudzes un cita stila piekritējs. Viņš sagaidīja mūs ar saucienu: «Kā klājas, ļaudis? Ko pasūtīsiet? Hamburgerus? Olu kulteni? Kafiju vai alu?»
Grieta runāja ar viņu elegantā valodā — varbūt Kantonas dialektā. Džeiks izskatījās sakaitināts un saīdzis. Grieta asi atbildēja. Replikas šaudījās turp un atpakaļ. Galu galā viņš neapmierināti noteica: «Okei, četrdesmit minūtes,» pagrieza muguru un aizgāja. Grieta mūs uzrunāja: «Nāciet, lūdzu. Mums jāsatiek Čārlijs Vangs un jānoskaidro, kas būs ar skafandriem.»
Promejot viņa mums klusi teica: «Viņš centās izvairīties no savu labāko ēdienu gatavošanas, jo tas prasītu daudz vairāk darba. Bet visļaunākais strīds bija par cenu. Džeiks gribēja, lai es klusēju, kamēr viņš iekasēs no jums tūristu cenas. Es teicu — ja viņš prasīs jums vairāk, kā prasītu manam tētim, tad mans tētis nākamreiz šeit piestās, nogriezīs viņam ausis un liks pašam apēst. Džeiks zina, ka tieši tā tētis darītu.»
Grieta smaidīja ar kautrīgu lepnumu. «Manu tēti Laimīgajā Pūķī dziļi ciena. Kad vēl biju maza, tētis šeit nogalināja kādu pārpircēju, kurš mēģināja paņemt kaut ko par
velti no kādas dziedātājas, ar kuru iepriekš bija vienojies par samaksu. Visi to atceras. Laimīgā Pūķa dziedātājas ir iecēlušas mani un mammu par savas ģildes goda biedrenēm.»
Uz izkārtnes bija rakstīts: Vangs Čai-Li, Apģērbi dāmām un kungiem, speciāli — skafandru remonts. Grieta atkal mūs iepazīstināja un izskaidroja, kas mums vajadzīgs. Čārlijs Vangs pamāja ar galvu. «Autobuss izbrauc dienas vidū? Esiet šeit pusvienpadsmitos. Honkongā jūs atdosiet skafandrus manam bralēnam Džonijam Vangam Sears Montgomery skafandru nodaļā, es viņam piezvanīšu.»
Tad mēs devāmies atpakaļ uz Džeika restorānu. Tas nebija steiks, nebija karbonāde vai tradicionāls ķīniešu ēdiens, bet tas bija kaut kas debešķīgi garšīgs. Mēs ēdām, kamēr acis sāka spiesties uz āru.
Kad atgriezāmies Saldo Sapņu tunelī, lielās gaismas bija izslēgtas un daudzās guļamvietās varēja redzēt aizmigušus cilvēkus. Mirdzoša lente stiepās gar guļamplaukta apakšu, lai nespīdētu gulētājiem acīs, bet apgaismotu ceļu gājējiem. Pie doktora Cana rakstāmgalda spīdēja maza lampiņa abažūrā, šķita, ka viņš strādā ar rēķiniem, jo viena roka darbojās ar kompjūteru, otra — ar tabaku. Viņš bez skaņas mūs sveicināja, mēs čukstus novēlējam viņam labunakti.
Grieta lika mums sagatavot guļvietas — noģērbties, salocīt drēbes un kopā ar kurpēm palikt pagalvī kā spilvenu. Es tā arī darīju, un noņēmu arī kājas protēzi. Apakšbikses gan atstāju kājās, jo tā darīja arī Gvena un Grieta, un Bils savējās uzvilka atpakaļ pēc tam, kad ar novēlošanos bija ievērojis, ko dara pārējie. Visi devāmies uz dušas telpu.
Bet arī šī minimālā pieklājības norma nebija noturīga — mēs gājām dušā kopā. Kad iegājām, tur jau bija trīs vīrieši, viņi visi bija kaili. Mēs sekojām senajai parunai — «Kailums ir bieži redzams, bet uz to neskatās». Un trīs vīrieši arī ievēroja šo likumu — mūs tur nebija, mēs bijām neredzami. (Izņemot to, ka esmu pārliecināts — neviens vīrietis nevar pilnīgi ignorēt Gvenu un’Grietu.)
Es nevarēju pilnīgi ignorēt Grietu un arī necentos. Kaila viņa izskatījās vecāka un neatvairāmi kārdinoša. Man likās,
10 — 2589
145
ka viņai ir solārija iedegums. Viņas vaigus rotāja bedrītes, kādas nekad agrāk vēl nebiju redzējis. Nav vajadzības iedziļināties sīkumos, visas sievietes ir skaistas, kad sasniedz sievišķības vecumu, un Grietai arī bija proporcionāls augums un saulains izskats. Viņu varētu izmantot Svētā Antonija kārdināšanai.
Gvena pasniedza man ziepes. «Labi, dārgais, tu vari nomazgāt viņai muguru — pārējo viņa var izdarīt pati.»
Es ar cieņu atbildēju: «Es nesaprotu, par ko tu runā. Es nevienam negribu mazgāt muguru, jo man vajadzīga brīva roka, ar ko turēties līdzsvarā. Tu aizmirsi, ka esmu topošā māte.»