Выбрать главу

«Tu esi māte, labi.»

«Kurš kuru te sauc par māti? Es būšu pateicīgs, ja tu savaldīsi savu mēli.»

«Ričard, tas jau aizskar pat manu godu. Grieta, nomazgā viņam muguru, es būšu tiesnesis.»

Viss beidzās ar to, ka mēs mazgājām viens otru, kur vien varējām aizsniegt — pat Bilu — un smējāmies. Viņas abas izteikti pārstāvēja pretējo dzimumu, un būt kopā ar viņām bija vienkārši brīnišķīgi.

Līdz divdesmit diviem bijām iekārtojušies savās guļvietās

—    Grieta pie gala sienas, Gvena viņai blakus, tad es un visbeidzot Bils. Ja ir viena sestdaļa gravitācijas, akmens plaukts ir mīkstāks par putu matraci Aiovā. Es ātri aizmigu.

Kādu brīdi vēlāk — pēc stundas? divām? — es pamo­dos, jo man pieglaudās silts ķermenis. Es nomurmināju: «Mm, mīļā?» Tad sāku pamosties. «Gvena?»

«Tā esmu es, mister Ričard. Vai jūs patiešām vēlaties re­dzēt, ka mans dibens kļūst sārts, un dzirdēt, kā es raudu?»

Es nočukstēju: «Ej atpakaļ pie sienas, zaķit.»

«Lūdzu.»

«Nē, dārgā.»

«Grieta,» Gvena maigi ierunājās, «atgriezies tur, kur tev jābūt, dārgā… pirms esi pamodinājusi pārējos. Nāc, es tev palīdzēšu tikt man pāri.» Viņa palīdzēja, un, apskāvusi jauno sievieti, kaut ko stāstīja. Viņas tā palika un (man liekas) aizmiga.

Man bija vajadzīgs labs brīdis, pirms spēju aizmigt.

XII nodaļa

«Mēs esam pārāk lepni, lai cīnītos.» Vudro Vilsons (1856—1924)

«Ar vardarbību neko nevar nokārtot.»

Čingishans (1162—1227)

«Peles nolēma modināt kaķi.»

Ezops (62()(?)—560(?) p.m.ē.)

Atvadu skūpsti skafandros ir nomācoši sterili. Es tā do­māju, un esmu drošs, ka ari Grieta domāja tieši tāpat. Bet tā nu tas sanāca.

Pagājušajā naktī Gvena bija izglābusi mani no likteņa, kas būtu ļaunāks par nāvi, un es biju pateicīgs par to. Nu, mēreni pateicīgs. Protams, vecs vīrs, kuru satrauc tikko nobriedusi sieviete (Grietai būs trīspadsmit gadu tikai pēc diviem mēnešiem), izskatās smieklīgs, izsmiekls visiem godprātīgiem cilvēkiem. Bet kopš iepriekšējās nakts, kad Grieta bija likusi saprast, ka neuzskata mani par pārāk vecu, es jutos arvien jaunāks un jaunāks. Līdz saulrietam man vajadzētu pārciest vecišķās jauneklības pē­dējās fāzes.

Tāpēc lai paliek ieraksts par to, ka esmu pateicīgs. Tas ir oficiāli.

Es biju pārliecināts, ka Gvena izjuta atvieglojumu, kad pusdienlaikā Grieta pamāja mums ardievas no sava tēva mašīnas kabīnes, kad mēs devāmies ceļā uz dienvidiem krustmātes Lilībetas autobusā «Uzklausi mani, Jēzu».

«Uzklausi mani» bija daudz lielāks par Džinksa mašīnu, un izskatījās jocīgāks — izkrāsots košās krāsās un apglez­nots ar Svētās Zemes ainavām un Bībeles citātiem. Tajā bija vieta astoņpadsmit pasažieriem, plus krava, šoferis un šaujamierocis tornītī virs šofera galvas. Autobusa riepas

bija gigantiskas, diametrā divreiz lielākas par mani, pasa­žieru kabīne atradās manas galvas augstumā un balstījās uz asīm. Katrā pusē bija kāpnes, lai varētu aizsniegt dur­vis starp priekšējiem un aizmugurējiem riteņiem.

Šīs lielās riepas aizsedza skatu uz ārpusi. Bet Mēness iedzīvotāji īpaši neinteresējas par ainavām, jo lielākā daļa Mēness virsmas izskatās interesanti tikai no orbītas. Mūsu maršrutā — Skaidrības jūra Serenitatis pamatā no Kaukā­za kalnu grēdas līdz Haemus kalniem bija savi apslēpti brīnumi. Labi apslēpti. Lielākā daļa apkārtnes ir līdzena kā pankūka un tikpat interesanta kā aukstas pankūkas bez sviesta vai sīrupa.

Par spīti tam es jutos apmierināts, ka krustmāte Lilībeta bija nosēdinājusi mūs pirmajā rindā pa labi — Gvena pie loga, es blakus, Bils pa kreisi. Tas nozīmēja, ka mēs va­rējām redzēt to pašu, ko redzēja šoferis, un vēl mēs va­rējām redzēt mazliet pa labi, jo sēdējām virs priekšējās ass un varējām skatīties pāri ritenim. Mēs nevarējām re­dzēt taisni pa labi, jo loga plastmasa bija veca, ieplaisāju­si un nodzeltējusi. Bet priekšējais logs bija liels, mēs varējām redzēt tik skaidri, cik ļāva ķiveres — lieliski, Čārlija Vanga iznomātie skafandri bija nodrošināti pret Saules staru postu, bet nekādi neietekmēja redzamību, kā, piemēram, tumšas saulesbrilles.

Mēs nerunājām neko daudz, jo pasažieru skafandru radio bija visi vienā frekvencē — Bābele, tāpēc mēs sa­vējos izslēdzām. Es ar Gvenu varēju sarunāties, saliekot ķiveres kopā, bet tas nebija viegli. Es sevi izklaidēju, mē­ģinot sekot līdzi maršrutam. Uz Mēness nedarbojas ne magnētiskie kompasi, ne žiroskopu kompasi. Magnētisms (kura parasti nav) nozīmē vairāk rūdas atrašanās vietu, nekā virzienu, un Mēness griešanās, kamēr tā pastāv (viens apgrieziens mēnesī), ir pārāk lēna, lai ietekmētu žiroskopa kompasu. Inerces mērītājs darbotos, bet labs mērītājs ir ļoti dārgs — kaut gan es nesaprotu, kāpēc; tos pilnveidoja jau sen, tālvadības raķešu vajadzībām.

Šajā Mēness pusē vienmēr var skatīties uz Zemi, un zi­nāmu laiku var redzēt arī Sauli. Zvaigznes? Protams, zvaigznes vienmēr var redzēt — nav lietus, nav mākoņu,

nav smoga. Ak, protams! Klausieties, man ir ziņa visiem Zemes iedzīvotājiem — Aiovā ir vieglāk redzēt zvaigznes nekā uz Mēness.

Jums jāvalkā skafandrs, vai ne? Tā ķiverei ir stikls un sejsegs acu aizsargāšanai. Ja Saule ir virs horizonta — aizmirstiet par zvaigznēm, skafandra ķiveres stikls satum­sīs, lai aizsargātu jūsu acis. Ja Saule nav redzama, tad var redzēt pusi vai vairāk no zemeslodes, un spīdums ir žilbinošs — astoņreiz vairāk atstarojošās virsmas un pie­cas reizes augstāks albedo padara Zemi vismaz četrdesmit reizes spožāku nekā mēnessgaismu uz Zemes.

0, zvaigznes ir redzamas, tās ir spožas un skaidras, Mēness ir brīnišķīga vieta astronomiskiem novērojumiem ar teleskopu. Bet, lai redzētu zvaigznes ar «neapbruņotu aci» (tas ir, no jūsu skafandra ķiveres iekšpuses), tikai jāatrod metru vai divus gara dūmvada caurule — jā, uz Mēness nav dūmvadu. Tad izmantojiet pāris metrus garas gaisa caurules. Skatieties pa to, mirdzošais oreols būs iz­zudis, un zvaigznes spīdēs kā «vienīgais labums netīrajā pasaulē».

Sev priekšā redzēju mazliet vairāk par pusi no Zemes. Pa kreisi austošā Saule bija pusotras dienas augstumā, divdesmit grādi vai mazāk, tās gaisma padarīja tuksnesi spožu, garas ēnas akcentēja vismazāko izcilnīti, tādējādi atvieglojot krustmātei Lilībetai autobusa vadīšanu. Saskaņā ar karti pie Laimīgā Pūķa gaisa slūžām, mēs bijām devu­šies ceļā no trīsdesmit diviem grādiem un divdesmit septi­ņām minūtēm ziemeļu platuma un sešiem grādiem piecdesmit sešām minūtēm austrumu garuma, un mūsu mēr­ķis bija četrpadsmit grādi vienpadsmit minūtes austrumu garuma un septiņpadsmit grādi trīsdesmit divas minūtes ziemeļu platuma, netālu no Menelausas. Tas nozīmēja, ka mēs dodamies dienvidu virzienā — apmēram divdesmit piecus grādus uz dienvidaustrumiem, cik nu es varēju re­dzēt kartē — un mērķis bija apmēram 550 kilometrus tālu. Nav nekāds brīnums, ka mūsu aprēķinātais ierašanās laiks bija trīs nākamajā rītā!

* * *

Nebija nekāda ceļa. Šķita, ka krustmātei Lillbetai nebija ceļa meklētāja, vai vispār kāda no navigācijas instrumen­tiem, izņemot odometru un spidometru. Likās, ka viņa vada autobusu tā, ka leģendas vēsta par seno laiku upju kaptei­ņiem — atrodot ceļu tikai pēc izjūtas. Varbūt tā arī bija — bet brauciena pirmās stundas laikā es kaut ko ievēroju: visa maršruta garumā bija izvietoti tādi kā ceļa stabiņi, līdz ko mēs sasniedzām vienu, pie horizonta bija redzams nā­kamais.