Vakar es nebiju ievērojis tādus stabiņus, un domāju, ka tadu nemaz nebija; šķiet, ka Grieta tiešām vadīja mašīnu Marka Tvena stilā. Patiesībā es domāju, ka tā dara arī krustmāte Lilibeta — es pamanīju, ka viņa bieži nemaz nepiebrauca tuvāk pie stabiņa. Tie varbūt bija izvietoti nepieredzējušiem šoferiem vai citiem «Uzklausi mani» vadītājiem.
Es sāku tos skaitīt, izgudrojot spēles noteikumus — ja es kādu palaidu garām, tas bija punkts pret mani. Divi tādi punkti pēc kārtas skaitījās viena «nāve, apmaldoties uz Mēness» — tas agrāk bija noticis pārāk bieži… un vēl joprojām notiek. Mēness ir liels, lielāks par Āfriku, gandrīz tikpat liels kā Āzija — un katrs tā kvadrātmetrs ir nāvējošs, ja jūs izdarāt kaut tikai vienu mazu kļūdiņu.
Meness iedzīvotāja raksturojums: jebkādas rases, izmēru, dzimuma cilvēks, kurš nekad nekļūdās, kad tas ir būtiski.
Līdz musu pirmajai atpūtas vietai es biju «miris» jau divreiz, jo biju palaidis garām stabiņus.
* * *
Piecas minūtes pāri piecpadsmitiem krustmāte Lilibeta apturēja autobusu, ieslēdza tablo, uz kura bija rakstīts — APSTĀŠANĀS — DIVDESMIT MINŪTES —, un zem tā: Sods par kavēšanos — viena krona par minūti.
Mēs visi izkāpām. Bils saķēra krustmāti Lilībetu aiz rokas un piebāza savu ķiveri pie viņējās. Dāma gan gribēja izvairīties no Bila, bet tad ieklausījās. Es necentos viņu pieskatīt; divdesmit minūtes nav pārāk ilgs laiks pieturai brauciena laikā, it īpaši, ja atceramies skafandrus. Protams, sievietēm ir vēl grūtāk nekā vīriešiem, un vajag
vairāk laika. Starp braucējiem bija kāda sieviete ar trim bērniem… un viņas skafandra labā piedurkne beidzās zem elkoņa ar āķi. Kā viņa varēja tikt galā? Es nolēmu sagaidīt viņas atgriešanos, lai sods par kavēšanu pienāktos man, nevis viņai.
Šī «tualete» bija briesmīga. Tur bija gaisa slūžas, kas sedza caurumu klintī, pa kuru varēja nonākt pie kādas mājas, kuras saimnieks apkalpoja tuneli un ieguva ledu. Gaisā, kas mūs sagaidīja, varbūt bija nedaudz skābekļa, bet smakas dēļ bija neiespējami to noteikt. Tas man atgādināja tualeti kādā pilī, kur es reiz mitinājos Trīs Nedēļu kara laikā — tas bija pie Reinas, netālu no Remagenas, un tur bija dziļa akmens šahta, kas pēdējos deviņsimt gados noteikti nebija tīrīta.
Nevienu no mums nesodīja par kavēšanos, jo mūsu vadītāja pati ieradās ar nokavēšanos. Un ari Bils. Doktors Čans mūsu kociņu bija iesaiņojis tā, lai to būtu viegli aplaistīt. Bils bija izlūdzies krustmātes Lilībetas palīdzību. Viņi bija tikuši galā ar uzdevumu kopīgiem spēkiem, bet tas prasīja daudz laika. Es nezinu, vai Bilam maz pietika laika nokārtot dabiskās vajadzības. Krustmātei, protams, bija laiks — «Uzklausi mani» bez viņas nevareja izkustēties no vietas.
Apmēram pusastoņos mēs apstājāmies paēst kādā nelielā apmetnē ar nosaukumu Robs Rojs, kur dzīvoja četras ģimenes. Pēc iepriekšējās šī apmetne šķita kā civilizācijas oāze. Viss bija tīrs, gaiss bija svaigs, cilvēki draudzīgi un viesmīlīgi. Ēdienkartē nebija izvēles — vista un klimpas, un mēnessogu pīrāgs — un cena bija augsta. Bet ko gan citu var sagaidīt nekurienes vidu uz Mēness? Tur bija ari pašgatavotu suvenīru stends, pie kura dežurēja mazs zēns. Es nopirku izšūtu sīknaudas maciņu, kas man nebija vajadzīgs, tikai tāpēc, ka šie cilvēki pret mums izturējās labi. Uz maciņa bija izšūts uzraksts: «Roba Roja pilsēta, Skaidrības jūras galvaspilsēta.» Es atdevu to savai līgavai.
Gvena palīdzēja sievietei ar vienu roku un trīs bērniem, un uzzināja, ka viņa atgriezās Honkongā pēc bērnu tēva vecāku apciemojuma Laimīgajā Pūķī. Māti
sauca Jekaterina O’Tūla, bērni bija Patriks, Bridžida un Igors, attiecīgi astoņus, septiņus un piecus gadus veci. Trīs pārējie pasažieri bija lēdija Diāna Kerra-Šeplija un viņas vīri, kas bija pārtikuši un nemaz nealka brāļoties ar mums, plebejiem. Abiem vīriešim bija šaujamie — skafandru iekšpusē. Kāda tam jēga?
Tālāk Mēness virsma vairs nebija tik līdzena, man šķita, ka Lilībeta tagad vairāk turējās pie atzīmētā ceļa. Bet viņa joprojām brauca ātri, mētājot mūs uz sava transportlīdzekļa milzīgajiem riteņiem tā, ka man bija jāatceras nabaga Bila vēders. Vismaz viņam vairs nebija jātur bonsai kociņš; Lilībeta beidzot bija palīdzējusi to novietot bagāžas nodalījumā. Es vēlēju viņam veiksmi; briesmīgi, ja paliek nelabi ķiverē — man tā reiz gadījās, pirms veselas paaudzes. Vēe!
Pirms pašas pusnakts mēs vēlreiz apstājāmies. Saule tagad bija pāris grādus augstāk un vēl joprojām kāpa augstāk. Lilībeta paziņoja, ka mums tagad palikuši simtu piecpadsmit posmi un ar Dieva palīgu nonāksim Honkongā paredzētajā laikā.
Dievs nepalīdzēja Lilībetai tik, cik viņa bija pelnījusi. Mēs bijām braukuši apmēram stundu, kad ne no kurienes (no kādas klints aizsega?) izbrauca vēl viens rolligons, mazāks un ātrāks, un pa diagonāli šķērsoja mūsu ceļu.
Es parāvu Bilu aiz rokas, satveru Gvenu aiz pleciem un mēs metamies uz grīdas, zem vadītāja kabīnes un kaut cik drošībā aiz autobusa metāla sienas. Pa ceļam uz patvērumu es vēl redzēju gaismas uzliesmojumu no svešās mašīnas puses.
Musu autobuss apstājās pie svešās mašīnas, kas stāvējā šķērsām pari ceļam. Lilibeta piecēlās.
Viņi nošāva krustmāti.
Gvena, atbalstījusi savu Miyako uz vadītāja kabīnes malas, tēmēja uz šāvēju, un trāpīja viņa ķiveres sejsegā — vislabākais veids, kā nošaut cilvēku skafandrā, izmantojot lodes, nevis lāzeru. Es nošāvu šoferi, mērķējot ļoti uzmanīgi, jo mans spieķis šauj tikai piecas reizes (manā somā, nolādēts, nebija vairāk munīcijas). No uzbrucēju mašīnas
izbira vēl vairākas skafandros tērptas figūras. Gvena mazliet paslējās un šāva.
Tas viss notika vakuuma spokainajā klusumā.
Kad parādījās vēl viena mašīna, ari es turpināju šaut. Tas nebija rolligons, bet kaut kas līdzigs — tādu modeli es vēl nekad nebiju redzējis. Tam bija tikai viens ritenis
— supergigantiska riepa vismaz astoņu metru diametrā. Vai desmit. Riteņa vidū atradās tas, kas varētu būt (vai bija?) dzinējs. Riteņa rumbas abās pusēs atradās pa platformai. Katras platformas augšpusē bija piesprādzējies viens snaiperis. Zem platformas atradās pilota vai šofera, vai vadītāja — kabīne, katrā pusē pa vienai, un nejautājiet man, kā viņi saskaņoja rīcību.
Es neievēroju citas detaļas, jo biju aizņemts. Es tēmēju uz snaiperi, kurš atradās man tuvāk, un gandrīz jau gatavojos iztērēt vienu no saviem vērtīgajiem lādiņiem, kad pamanīju uzliesmojumu. Viņš uzbruka mūsu uzbrucējiem. Viņš izmantoja enerģijas ieroci — lāzeru, atomstaru, es nezinu — jo viss, ko redzēju, bija uzliesmojums… un sekas.
Lielais ritenis pagriezās ceturtdaļpagriezienā, otrā pusē es ieraudzīju otru pāri, šoferi un snaiperi — un šī snaipera uzdevums bija šaut uz mums. Viņa ierocis nozibsnīja.
Es iešāvu viņa skafandra sejsegā.
Tad es tēmēju uz šoferi un trāpīju (es tā domāju) skafandra savienojumā pie kakla. Tas nav .tik labi, kā sacaurumot sejsegu, bet, ja vien tas nebija aprīkots ar visu nepieciešamo ātrai ielāpa piešūšanai tik sarežģītā vietā, pāris sekundes viņam nāksies elpot vakuumu.
Lielais ritenis griezās. Kad tas apstājās, es nošāvu otru snaiperi nanosekundi pirms viņš būtu nošāvis mani. Es centos nomērķēt uz šoferi, bet mērķis kustējās un man nebija liekas munīcijas. Ritenis pagriezās un sāka ripot uz austrumiem, prom no mums, uzņēma ātrumu, atsitās pret kādu nelīdzenumu, palēcās gaisā un izzuda aiz horizonta.
Es paskatījos lejā uz otru rolligonu. Bez tiem diviem, kurus mēs nogalinājām pirmajā apšaudē un kuri joprojām atradās mašīnā, zemē gulēja vēl pieci līķi, divi pa labi, trīs pa kreisi. Neviens neizskatījās pēc tāda, kas vēl kād