reiz varētu kustēties. Es piespiedu savu ķiveri pie Gvenas ķiveres. «Vai visi?»
Viņa iegrūda dunku man sānos. Es pagriezos. Kreisās puses durvīs parādījās galva ķiverē. Es nomērķēju ar spieķi un iešāvu glītu caurumiņu viņa sejsegā; svešinieks pazuda. Es paskatījos ārā — pa kreisi vairs neviena nebija — pagriezos, un ieraudzīju, ka pa labās puses durvīm rāpās vēl kāds. Šāvu uz viņu… Labojums: Es mēģināju šaut. Munīcija bija beigusies. Es metos uz viņa pusi un duru ar spieķi. Viņš satvēra spieķa galu, un tā bija šī cilvēka kļūda, jo es pavilku spieķi un atkailināju divdesmit centimetrus Sefīldas tērauda, kurus iestūmu cauri skafandram uzbrucēja ribās. Izvilku asmeni un dūru vēlreiz. Stilets, apmēram puscentimetru plats trīsšķautņains asmens ar trim asinsrievām, ne vienmēr nogalina uzreiz, bet mans otrais dūriens piesaistīs svešinieka uzmanību, kamēr viņš mirs, un viņš būs pārāk aizņemts, lai nogalinātu mani.
Viņš sabruka durvīs un atlaida mana spieķa koka daļu. Es ievilku asmeni atpakaļ vietā, un izgrūdu uzbrucēju ārā, pieķēros pie tuvējā sēdekļa un piecēlos uz savas vienīgās kājas, aizlēcu atpakaļ uz savu vietu un apsēdos. Jutos noguris, kaut juceklis neilga vairāk kā divas vai trīs minūtes. Tas ir adrenalīns — es vienmēr pēc tam jūtos noguris.
Viss beidzās, un labi vien bija — ne man, ne Gvenai vairs nebija munīcijas, un es nevaru izmantot apslēptā asmens triku vairāk kā vienu reizi — tas darbojas tikai tad, ja var panākt, ka pretinieks saķer spieķi aiz gala. Tajā mašīnā bija deviņi, un viņi visi bija beigti.
Mēs ar Gvenu bijām nogalinājuši piecus, snaiperi no mašīnas ar lielo riteni bija pieveikuši pārējos četrus. Līķu skaits bija precīzs, jo lodes caurumu nav iespējams sajaukt ar apdegumu.
Es neskaitu tos divus vai trīs no superriteņa mašīnas, kurus nošāvu… jo viņi neatstāja līķus; viņi bija kaut kur aiz horizonta.
Mēs paši zaudējām četrus.
Vispirms — mūsu snaiperis, kurš sēdēja pie ieroča tornīti virs šofera vietas. Es uzrāpos augšā un paskatījos —
pie vienas sestdaļas gravitācijas es varu uzkāpt pa vertikālam kāpnēm tikpat viegli kā jūs. Mūsu aizstāvis bija miris, varbūt viņu nonāvēja pats pirmais uzliesmojums, ko ievērojām. Vai viņš bija aizmidzis, pienākumu pildot? Kas zina, un kam tas tagad interesē? Viņš bija pagalam.
Bet mūsu otrais ievainotais, krustmāte Lilībeta, nebija mirusi, un tas bija Bila nopelns. Viņš bija ātri uzlicis divus ielāpus viņas skafandram, vienu uz kreisās rokas, vienu uz ķiveres — un bija pietiekami apķērīgs, lai, to darot, noslēgtu gaisa pieplūdi, tad noskaitījis sešdesmit sekundes, pirms atkal pieslēdzis gaisu viņas skafandram. Tā Bils bija izglābis viņas dzivību.
Tas bija pirmais apliecinājums tam, ka Bils ir pietiekami saprātīgs, lai paveiktu kaut ko derīgu. Viņš bija atradis skafandru ielāpu komplektu netālu no šofera vietas, un tad ticis galā ar visu pārējo kā ar vienkāršu vingrinājumu, nezaudējot laiku un nepievēršot uzmanību kaujai.
Man laikam nevajadzēja būt pārsteigtam; es zināju, ka Bils bija strādājis smagajās konstrukcijās — kosmosa apmetnē tas nozīmē darbu skafandrā, ar drošības pasākumu treniņiem. Bet ar to nepietiek, lai kaut ko iemācītos, riskantos apstākļos vajadzīgas zināmas iemaņas un vēss prāts, lai pielietotu pat vislabākajos treniņos apgūto.
Bils parādīja mums to, ko bija paveicis, ne jau lielīdamies, bet tāpēc, ka viņš saprata — kaut ko nāksies darīt tālāk. Steigā aizlāpot caurumus Lilībetas skafandrā, viņš nebija apskatījis ievainojumu un nezināja, vai tā ir šauta vai iededzināta ar lāzerstaru. Ja brūce asiņoja, skafandrs butu jāatver vēlreiz, jāapsien ievainojums un skafandrs atkal jāaizver — bet ātri! Skatoties uz ievainojuma vietu — roku —, bija skaidrs, ka vienīgā iespēja to izdarīt būtu pagriezt skafandru plašāk, tikt pie ievainojuma, apturēt asiņošanu, un gaidīt vienu bezgalīgu minūti, lai skafandrā varētu atjaunot gaisa spiedienu.
Laiks, ko pacients var izturēt vakuumā, ir ļoti ierobežots. Lilībeta bija veca, ievainota, un šodien vienreiz jau pabijusi vakuumā. Vai viņa izturētu vēl vienu reizi?
Nebija nekādas vajadzības atvērt ķiveri. Šāviens bija trāpījis ķiverē un nobrāzis tās augšpusi, bet galva nebija
ievainota — ja tā būtu, mēs nespriestu par to, vai pārgriezt piedurkni.
Gvena piespieda savu ķiveri pie Lilibetas ķiveres. Lilībeta nāca pie samaņas. Vai viņa asiņoja?
Krustmāte domāja, ka nē. Viņas roka bija notirpusi, bet nesāpēja pārāk spēcīgi. Vai viņi to dabūja? Ko dabūja? Kaut ko no kravas nodalījuma. Gvena pārliecināja viņu, ka bandīti nepaņēma neko, viņi ir miruši. Šķita, ka Lilībeta ir apmierināta ar dzirdēto. Viņa piebilda: «Tedijs var vadīt autobusu,» un likās, ka ieslīga miegā.
Trešais upuris, viens no lēdijas Diānas vīriem, bija miris. Bet viņu nenošāva neviens no bandītiem. Patiesībā viņš pats bija iešāvis sev kājā.
Man liekas, jau iepriekš teicu, ka viņš bija apbruņots — viņa ierocis, lai Dievs pasarg’, bija skafandra iekšpusē. Kad sākās nepatikšanas, viņš gribēja izvilkt ieroci, saprata, ka nevar to aizsniegt un atvēra skafandru.
Vakuumā ir iespējams atvērt un atkal aizvērt skafandru; man liekas, ka leģendārais Hudini varētu iemācīties to izdarīt. Bet šis stulbenis vēl joprojām meklēja savu ieroci, kad sabruka konvulsijās. Otrs virs bija par puspunktu prātīgāks. Tā vietā, lai meklētu savu ieroci, viņš mēģināja aizsniegt nokritušā vira šaujamo. Viņam izdevās piekļūt pie ieroča un izvilkt to, bet par vēlu, lai piedalītos kaujā. Viņš piecēlās reizē ar mani, kad es biju sadūris pēdējo no bandītiem. Tā nu es redzu šo āmurgalvu, kurš vicina ieroci man gar seju.
Es negribēju salauzt viņa plaukstas locītavu; es vienkārši vēlējos viņu atbruņot. Pastūmu ieroci malā un iesitu pa locītavu ar savu spieķi. Saķēru krītošo ieroci, aizbāzu aiz skafandra jostas, devos uz priekšu un sabruku savā sēdeklī. Es nezināju, vai esmu ievainojis viņu, varbūt tikai viegli ieskrambājis.
Bet manī nav ne kripatiņas nožēlas. Ja negribi salauztu plaukstas locītavu, nevicini šaujamo pie manas sejas. Vismaz ne tad, kad esmu noguris un satraukts.
Tad es saņēmos un mēģināju palīdzēt Gvenai un Bilam.
Es nevaru runāt par mūsu ceturto upuri — Igoru O’Tūlu, piecgadīgo zēnu.
Tā kā viņš sēdēja aizmugurējā sēdekli kopā ar māti, ir skaidrs, ka viņu nenogalināja neviens no otrās mašīnas, tads leņķis ir neiespējams. Tikai abi snaiperi no superriteņa mašīnas bija pietiekami augstu, lai varētu šaut cauri «Uzklausi mani» vadītāja kabīnei un trāpīt kādam pašā aizmugurē. Tātad tas varēja būt vienīgi otrais snaiperis, jo pirmais šāva uz otro mašīnu.
Tad ritenis pagriezās, es redzēju, ka viņa ierocis tēmē uz mums, ieraudzīju tā uzliesmojumu tajā pašā mirklī, kad izšāvu un nogalināju viņu.
Man likās, ka viņa šāviens netrāpīja. Ja viņš tēmēja uz mani, tad viņš netrāpīja. Neesmu pārliecināts, ka viņš mērķēja rūpīgi, jo kurš gan tēmētu uz visnepiemērotāko mērķi — pavisam mazu bērnu autobusa pēdējā sēdeklī? Bet tam uzliesmojumam, ko redzēju, noteikti bija jābūt šāvienam, kurš trāpīja Igoram.
Ja Igors nebūtu miris, man būtu dalītas jūtas pret superriteņa mašīnas komandu — mēs pilnīgi droši nebūtu uzvarējuši bez viņu palīdzības. Bet pēdējais šāviens mani pārliecināja, ka viņi vienkārši izšāva savus konkurentus, pirms ķērās pie galvenā uzdevuma — «Uzklausi mani» nolaupīšanas.