Vienīgais, ko es nožēloju — ka nenogalināju ceturto superriteņa mašīnas vadītāju.
Bet tā jau bija apcere. Tajā mirklī mēs redzējām vienīgi nogalinātu bērnu. Mēs bijām aprūpējuši Lilībetu, iztaisnojām muguras un paskatījāmies apkārt. Jekaterina klusi sēdēja ar sava bērna ķermeni uz rokām. Man bija jāpaskatās divreiz, lai saprastu, kas noticis. Bet skafandros ar sašautiem sejsegiem nemēdz atrasties dzīvi bērni. Es devos uz viņas pusi, Gvena piegāja klāt pirmā. Es apstājos aiz Gvenas, lēdija Diāna satvēra manu piedurkni un kaut ko teica.
Es pieskāros ar savu ķiveri viņējai. «Ko jūs teicāt?»
«Es teicu, lai šoferis brauc tālāk. Vai jūs nesaprotat skaidru angļu valodu?»
Kaut viņa to būtu pateikusi Gvenai! Gvenas atbildes parasti ir radošākas un liriskākas nekā manējās. Viss, ko
es nogurumā varēju izteikt, bija: «Aizveries un apsēdies, tu, dumjā zoss!» Atbildi es negaidīju.
Lēdija Di gāja tālāk, kur Bils neļāva viņai traucēt Lilibetu. Es to neredzēju, jo, kamēr biju noliecies un centos saskatīt, kas bija noticis ar viņas viru, kurš (man tas bija vēl jāpārbauda) bija nogalinājis sevi, nemākulīgi rīkojoties ar skafandru, otrs lēdijas virs mēģināja atgūt savu ieroci.
Cīniņa laikā es saķēru viņa locītavu (lauzto). Es nevarēju dzirdēt kliedzienu vai redzēt viņa sejas izteiksmi, bet viņa kustības lika man saprast, cik ļoti nabadziņam sāpēja.
Viss, ko es varu pateikt — nevajag bāzt ieročus man sejā. Tas modina manī visļaunāko.
Es atgriezos pie Gvenas un nabaga mātes un pieskāros ar savu ķiveri Gvenas ķiverei. «Vai mēs varam viņai kā palīdzēt?»
«Nē. Neko, kamēr neesam viņu nogādājuši apmetnē. Tad ari neko ipašu.»
«Un kas ir ar abiem pārējiem?» Es domāju, ka viņi raudāja, bet, ja to nevar ne redzēt, ne dzirdēt, ko lai dara?
«Ričard, es domāju, ka labākais, ko varam darīt, ir atstāt šo ģimeni mierā. Pieskati viņus, bet liec mierā. Kamēr neesam sasnieguši Honkongu.»
«Jā — Honkongu. Kas ir Tedijs?»
«Kas?»
«Lilibeta teica — tālāk var braukt Tedijs.»
«A, man liekas, ka viņa domāja mūsu sargu tornī. Viņas māsasdēls.»
Tāpēc es uzkāpu pārbaudīt torni. Man bija jāizkāpj no autobusa, lai tur nokļūtu, un es to darīju uzmanīgi. Bet mēs nebijām kļūdījušies — visi pretinieki bija pagalam. Un tāpat arī sargs tornī — Tedijs. Es norāpos lejā un iekāpu atpakaļ autobusa pasažieru salonā, sasaucu savējos un paziņoju, ka mums nav rezerves šofera.
Es jautāju: «Bil, vai tu vari braukt?»
«Nē, es nevaru, senator. Šī ir pirmā reize manā dzīvē, kad es atrodos tādā mašīnā.»
«Es jau tā domāju. Ir pagājuši vairāki gadi, kopš braucu ar tādu, bet es zinu, kā to vadīt… ak Dievs, Gvena, es nevaru.»
«Nepatikšanas, dārgais?»
Es nopūtos. «Mašīnas vadīšanai vajadzīgas kājas. Mana kāja ir tur, uz sēdekļa. Nav nekādas iespējas to pielikt… un nav iespējams arī vadīt mašīnu ar vienu kāju.»
Viņa mierinoši atbildēja: «Viss ir kārtībā, dārgais. Tu uzmani radio, mums vajadzēs raidīt kādus palīdzības saucienus, kamēr es vadīšu autobusu.»
«Vai tu māki vadīt šādu behemotu?»
«Protams. Es negribēju pati pieteikties, ja jau šeit esat jus, divi vīrieši. Bet es braukšu ar prieku. Apmēram divas stundas. Nekādu problēmu.»
* * *
Trīs minūtes vēlāk Gvena pārbaudīja vadības pulti, es sēdēju blakus un mēģināju izgudrot, kā pievienot skafandra vadus pie autobusa radio.
Divas no šīm minūtēm mēs pavadījām, pierunājot Bilu par pilnvaroto pārstāvi lēdijas DI noturēšanai viņas vietā. Viņa atkal bija pienākusi klāt ar instrukcijām par to, kā viss būtu jādara pareizi.
Šķita, ka viņa steidzās — kaut kas saistībā ar direktoru sapuici Ceturtajā Spārnā. Tāpēc mums jābrauc ātri, jāatgūst iekavētais laiks.
Šoreiz man nācās dzirdēt Gvenas komentāru. Tas bija sirdi sildošs.
Lēdija DI noelsās, it īpaši, kad Gvena deva padomu, ko viņai darīt ar savām pilnvarām pēc tam, kad tās būs rūpīgi salocītas.
Gvena iedarbināja dzinēju, «Uzklausi mani» nodrebeja, tad atkāpās, apbrauca apkārt pamestajai uzbrucēju mašīnai, un mēs devāmies ceļā.
Es beidzot nospiedu pareizās radio pogas un ieklausījos it kā pareizajā kanālā:
«… O, M, F, I, E, S — tas ir Comfiesl Nevainojama atbilde modernas dzīves radītam stresam! Neņemiet savas darba rūpes līdzi uz mājām. Labāk saņemiet mierinājumu, ko sniedz Comfies, preparāts, ko terapeiti iesaka visu citu vietā…»
Es mēģināju pārslēgties uz citu kanālu.
XIII nodaļa
«Patiesībai neviens negrib ticēt.» Džordžs Bernards Šovs (1856—1950)
Es turpināju uz labu laimi meklēt vienpadsmito, nelaimes gadījumu kanālu, jo kanāli nebija numurēti — Lilībetai bija pašai sava kodēšanas sistēma. Lodziņš ar uzrakstu «Palīdzība» nebija vis palīdzība nelaimes gadījumos, kā es biju iedomājies., bet garīgā palīdzība. Es to nospiedu un saņēmu atbildi: «Seit runā reverends Herolds Endžels, tieši no savas sirds uz jūsējo — no Lejas Tiho altāra Kristus Mājā uz Mēness. Klausieties mūs svētdien astoņos, lai dzirdētu Svēto rakstu pravietojumu patieso nozīmi… un sūtiet savu mīlestību apliecinošo dāvanu uz 99. pasta kastīti Eņģeļu stacijā, Lejas Tiho. Šodienas Labās Vēsts tēma: «Kā mēs pazīsim Kungu, kad viņš atnāks.» Bet tagad pievienosimies korim dziesmā «Jēzus tur mani savās…»
Tāda veida palīdzība nāca apmēram četrdesmit minūtes par vēlu, un es pārslēdzu nākamo kanālu. Tur izdzirdēju pazīstamu balsi un sapratu, ka tam jābūt trīspadsmitajam kanālam. Es izsaucu: «Kapteinis Pusnakts izsauc kapteini Mersiju! Kapteini Mersij, atsaucies!»
«Mersijs, Mēness Honkongas Virsmas kontrole. Pusnakts, kas, pie velna, tev tagad padomā? Beidzu.»
Es mēģināju izskaidrot divdesmit piecos vārdos, vai vēl īsāk, kā esmu nonācis šajā vietā. Viņš klausījās, tad pārtrauca mani: «Pusnakts, ko tu smēķēji? Ļauj man parunāt ar tavu sievu, viņai es varu uzticēties.»
«Pašlaik viņa nevar runāt, viņa vada autobusu.»
«Pagaidi. Tu man saki, ka esi pasažieris autobusā «Uzklausi mani, Jēzu». Tas ir Lilībetas Vašingtones autobuss, kāpēc to vada tava sieva?»
«Es jau mēģināju tev izskaidrot. Viņa ir ievainota. Lilībeta, es domāju, ne jau mana sieva. Mums uzbruka bandīti.»
«Tajā rajonā nav nekādu bandītu.»
«Tas tiesa, mēs viņus nogalinājām. Kapteini, paklausieties, un beidziet izteikt pārsteidzīgus spriedumus. Mums uzbruka. Trīs no mums ir miruši un divi ir ievainoti… un mana sieva vada autobusu tāpēc, ka viņa ir palikusi vienīgā, kas to var.»
«Vai tu esi ievainots?»
«Nē.»
«Bet tu teici, ka tava sieva ir vienīgā, kas spēj vadīt autobusu.»
«Jā.»
«Noskaidrosim visu. Aizvakar tu vadīji kosmosa kuģi — vai arī tad tava sieva bija pilots?»
«Es biju pilots. Kas tev aiz ādas, kaptein?»
«Tu vari vadīt kosmosa kuģi… bet nevari tikt galā ar mazu, vecu busiņu. To ir grūti sagremot.»
«Vienkārši. Es nevaru izmantot savu labo kāju.»
«Bet tu teici, ka neesi ievainots.»
«Neesmu ari. Esmu tikai zaudējis kāju, tas viss. Nu, ne gluži zaudējis — tā ir šeit, man rokās. Bet es to nevaru izmantot.»
«Kāpēc tu to nevari izmantot?»
Es dziļi ievilku elpu un centos atcerēties Sači norādījumus par ballistiku uz atmofēras planētām. «Kapteini Mersij, vai tavā organizācijā — vai vispār jebkur Mēness Honkongā — ir kāds, kam interesētu fakts, ka bandīti uzbruka sabiedriskajam autobusam, kas apkalpo jūsu pilsētu, tikai pāris posmus no pilsētas robežām? Un vai tur ir kāds, kas varētu aprūpēt ievainotos un saņemt mirušos, kad mēs tur ieradīsimies? Un kam būs vienalga, kas vada autobusu? Un kam neliekas neticami, ka kādam cilvēkam pirms vairākiem gadiem varēja amputēt kāju?»