«Kāpēc uzreiz tā neteici?»
«Nolādēts, kaptein, tā nebija jūsu sasodītā darīšana!»
Pāris sekundes valdīja klusums. Tad kapteinis Mersijs mierīgi teica: «Varbūt tev ir taisnība. Pusnakts, es tevi savienošu ar majoru Bozelu. Pēc amata viņš ir vairumtirgotājs, bet viņš ari komandē mūsu Modros Brīvprātīgos, un tieši tāpēc tev ar viņu jārunā.»
11 — 2689
161
Es gaidīju un skatījos, kā Gvena vada autobusu. Kad mēs sākām kustēties, viņa vadīja mašīnu neveikli, kā katrs, kurš tikko iesēdies svešā mašīnā. Tagad viņa vadīja autobusu līgani, nevis kā Lilībeta — mētājot uz katra izci Iruša.
«Šeit Bozels. Vai jūs uztverat?»
Es atbildēju… un gandrīz tajā pašā mirkli mani pārņēma murgaina izjūta, ka reiz tā jau bijis, jo viņš mani pārtrauca, teikdams: «Tajā rajonā nav bandītu.»
Es nopūtos. «Ja jūs, major, tā sakāt. Bet tajā rajonā tagad ir deviņi līķi un pamesta mašīna. Varbūt kādam interesētu pārmeklēt šos līķus, viņu skafandrus un ieročus, un pretendēt uz pamesto mašīnu… pirms kādi mierīgie iedzīvotāji, kas nevarētu iedomāties par bandītiem, neatrod un nepaņem visu.»
«Hmmm. Čoi-Mu sola man tās vietas, kurā it kā notika uzbrukums, attēlu no mākslīgā pavadoņa. Ja tur patiešām bus pamesta mašīna…»
«Major!»
«Jā?»
«Man neinteresē tas, kam jūs ticat. Trofeju vākšana man ir vienaldzīga. Mēs būsim pie ziemeļu ieejas apmēram trijos trīsdesmit. Vai jūs varat atsūtīt mums pretī ārstu ar nestuvēm un nesējiem? Nestuves vajadzīgas misis Lilībetai Vašingtonei. Viņa ir…»
«Es zinu, kas viņa ir, viņa ir braukusi tajā maršrutā kopš tiem laikiem, kad es vēl biju bērns. Ļaujiet man parunāt ar viņu.»
«Viņa ir ievainota, es jau teicu. Viņa guļ un es ceru, ka ir aizmigusi. Ja tā nav, es tomēr netraucēšu viņu, asiņošana varētu kļūt spēcīgāka. Tikai atsūtiet kādu, kas varētu viņu sagaidīt pie gaisa slūžām. Un vajadzīgs kāds, kas parūpēsies arī par trīs mirušajiem, viens no viņiem ir mazs bērns. Bērna rnate ir šoka stāvoklī, viņu sauc Jekaterina O’Tūla, viņas vīrs dzīvo jūsu pilsētā. Viņu sauc Naidžels O’Tūls, un varbūt jūs varat lugt, lai kāds viņam piezvana un lai viņš atbrauc sagaidīt savu ģimeni un parūpējas par viņiem. Tas ir viss, major. Kad es jūs izsaucu, biju mazliet uztraucies par bandītiem, bet, tā kā šajā rajonā bandītu nav,
mums nav nekāda iemesla lūgt aizsardzību šeit, Skaidrības juras plašumos šajā saulainajā dienā, un es atvainojos, ka iztraucēju jūsu miegu.»
«Viss kārtībā; mēs šeit esam, lai palīdzētu — nav nekādas vajadzības kļūt sarkastiskam. Mēs reģistrējām jūsu pieteikumu. Nosauciet savu pilnu vārdu un uzvārdu, adresi, un atkārtojiet: Pārstāvot Lilibetu Vašingtoni no Laimīgā Pūķa apmetnes, kura vada autobusu kompāniju «Apokalipse un Aizsaule», es pilnvaroju majoru Kērku Bozelu, Mēness Honkongas Modro Brīvprātīgo komandieri un menedžeri, nodrošināt…»
«Pagaidiet, kas tas ir?»
«Tikai standarta līgums par personiskās aizsardzības un īpašuma uzglabāšanas pakalpojumiem, kas garantē atlīdzību. Nevar taču gribēt, lai vesels vads sargu lec ārā no gultas nakts vidū par velti. Nekas nav par velti.»
«Mmmm. Major, vai jums gadījumā pie rokas nav kāda hemoroīdu ziede? Preparāts H? Vai vēl kas tamlīdzīgs?»
«Ee? Es lietoju tīģerbalzāmu. Kāpēc jautājat?»
«Jums to tūlīt vajadzēs. Paņemiet to standarta līgumu, salokiet, kamēr paliek tikai asi stūrīši…»
Es paliku trīspadsmitajā kanālā un vairs nepūlējos atrast kādu nelaimes gadījumu kanālu. Cik sapratu, nebija nekādas jēgas saukt palīgā vienpadsmitajā kanālā pēc tam, kad tikko biju runājis ar vienīgo iespējamo palīdzības sniedzēju.
Es piespiedu savu ķiveri pie Gvenas ķiveres un atstāstīju notikumus, tad piebildu: «Abi idioti man gribēja iestāstīt, ka šajā apvidū nemēdzot būt bandīti.»
«Varbūt tie nemaz nebija bandīti. Varbūt tie bija tikai agrāro reformu piekritēji, kas izteica savu politisko nostāju. Es ceru, ka mēs nesatiksim nevienu labā spārna ekstrēmistu! Ričard, es labāk nerunāšu, kamēr sēžu pie stūres. Sveša mašīna, svešs ceļš — patiesībā ceļa nav vispār.»
«Piedod, dārgā! Tev lieliski sanāk. Vai es varu kā palīdzēt?»
«Tu man ļoti palīdzētu, ja varētu uzmanīt stabiņus.»
«Protams!»
«Tad es varētu skatīties uz ceļu tieši priekšā. Daži no tiem grumbuļiem ir trakāki kā Manhetenā.»
«Neiespējami.»
Mēs izgudrojām sistēmu, lai Gvenai palīdzētu, pēc iespējas mazāk apgrūtinot. Tiklīdz pamanīju stabiņu, tā norādīju uz to. Kad ari Gvena to ieraudzīja, viņa pieskārās manam ceļgalam. Mēs nesarunājāmies, jo saskaršanās ar ķiverēm traucēja autobusa vadīšanu.
Apmēram pēc stundas parādījās rolligons, kas lielā ātrumā brauca tieši mums pretī. Gvena pielika roku pie savas ķiveres pretī ausij, es pieliku savu ķiveri pie viņējās. Viņa jautāja: «Vēl kādi agrāro reformu piekritēji?»
«Varbūt.»
«Man vairs nav munīcijas.»
«Man arī nav.» Es nopūtos. «Mums vajadzēs kaut kā piedabūt viņus sēsties pie sarunu galda. Galu galā ar vardarbību nekad neko nevar atrisināt.»
Gvena izteica nesievišķīgu frāzi un piebilda: «Un kur ir tas ierocis, ko tu atņēmi seram Galahedam?»
«Ak, dārgā, es pat neesmu paskatījies uz to. Esmu gan stulbenis!»
«Tu neesi stulbs, Ričard, tikai garīgs. Paskaties uz to!»
Es izvilku konfiscēto ieroci no skafandra jostas un rūpīgi apskatīju. Tad atkal pieliku savu ķiveri pie Gvenas ķiveres. «Mīļā, tu tam neticēsi. Ierocis nav pielādēts.»
«Ha!»
«Patiešām — ha! Tā kā man trūkst vārdu, tu vari mani citēt.»
Es iesviedu nederīgo ieroci autobusa stūrī un paskatījos ārā uz rolligonu, kas strauji tuvojās. Kāpēc jānēsā nepielādēts ierocis? Pilnīgas muļķības!
Gvena atkal norādīja uz savu ausi. Es pieliecos tuvāk.
«Jā?»
«Ta ieroča munīcija ir pie miruša īpašnieka, es varu derēt.»
«Es gan nederētu; es jau padomāju par to. Gvena, ja es mēģinātu pārmeklēt to līķi, vispirms man nāktos padarīt aukstus abus pārējos. Tā nav laba doma.»
«Es piekritu. Un tāpat mums vairs nav laika. Viņi ir klāt.»
Bet ne gluži.
Otrā mašīna apmēram divsimts metru attālumā no mums pasviedās pa kreisi, lai parādītu, ka izvairās no iespējamās sadursmes. Kad tā brauca mums garām, es izlasīju: «Modrie Brīvprātīgie — Mēness Honkonga».
Drīz mani izsauca Mersijs. «Bozels ziņo, ka viņi esot jūs atraduši, bet nevarot sazināties pa radio.»
«Es nezinu, kāpēc tas tā. Tu taču vari ar mani sazināties.»
«Jo es iedomājos, ka tu varētu būt nepareizajā kanālā. Pusnakts, lai ari kas tev būtu jādara, ir pilnīgi skaidrs, ka tu darīsi pavisam ko citu.»
«Tu man glaimo. Kas man bija jādara šoreiz?»
«Tev vajadzēja uzmanīt otro kanālu, tas ir viss. Šis kanāls ir rezervēts virszemes transportam.»
«Katru dienu es uzzinu ko jaunu. Paldies.»
«Nevienam, kas to nezina, nevajadzētu vadīt kādu virsmas transporta līdzekli uz šīs planētas.»
«Kapteini, tev ir taisnība.» Es apklusu.