* * *
Mēs ieraudzījām Mēness Honkongu vēl ilgi, pirms to sasniedzām — piespiedu nosēšanās pilons, lielas apaļas antenas sakariem ar Zemi un vēl lielākas — sakariem ar Marsu un Joslu, Saules enerģijas transformatori — un skats kļuva iespaidīgāks, mums tuvojoties. Protams, visi dzīvo zem Mēness virsmas… bet es vienmēr aizmirstu, cik liela daļa Mēness smagās industrijas atrodas virspusē — diezgan neloģiski to aizmirst, jo gandrīz visa Mēness bagātība ir saistīta ar Saules gaismu, garām naktīm un bezgalīgu vakuumu. Bet, kā izteicās mana sieva, es esmu garīgā tipa cilvēks.
Mēs pabraucām garām Nissan-Shell jaunajam kompleksam, hektāriem zemes aizņēma caurules, pārstrādes kolonnas, destilatori, vārsti, sūkņi un Busāra piramīdas. Garās ēnas, ko radīja lēcošās Saules stari, padarīja šo skatu par Salvadora Dalī vadīta Pītera Brēgela jaunākā gleznotu
Gistava Dorē gleznu. Tieši aiz tas mēs atradam ziemeļu ieeju.
Lilībetas dēļ mums atļāva izmantot mazo Kwiklok ieeju. Bils devās iekšā kopā ar Lilībetu — viņš to bija pelnijis —, tad sekoja lēdija Dī ar savu izdzīvojušo vīru, un aiz viņas — Jekaterina ar berniem. Dārgā Diāna bija atkal izcēlusies ar savām prasībām nogādāt viņu lidlaukā, nevis pie izejas uz pilsētu.
Bils un es bijām pasargājuši Gvenu no lēdijas karaliskajām pavēlēm, bet tās bija samazinājušas (ja tas vispār ir iespējams) viņas popularitāti mūsu vidū. Es biju laimīgs redzēt viņu ejam prom. Un viss bija kārtībā, jo Jekaterinas virs izbrauca ārā caur galveno ieeju tieši tad, kad mēs zaudējām savas īpaši Svarīgās Personas. Naidžels O’Tūls aizveda savu ģimeni (ieskaitot nabaga mirušo bērnu) atpakaļ pa to pašu ceļu pēc tam, kad Gvena bija apskāvusi Jekaterinu un apsolījusi piezvanīt.
Tad bija mūsu kārta… uzzināt, ka bonsai kociņu nav iespējams ietilpināt Kwiklok kabīnē. Mēs izkāpām ārā un devāmies pie lielākām (un lēnākām) slūžām. Redzēju, kā no «Uzklausi mani, Jēzu» torņa nones mūsu sarga līķi un ka izkrauj autobusa kravu četru apbruņotu sargu uzraudzībā. Es domāju, diez kas varētu būt šajā kravā. Bet tā nebija mana darīšana. (Vai varbūt bija — šķita iespējams, ka tieši šī krava varētu būt uzbrukuma un nāves iemesls.) Mēs iegājām lielākajās slūžās — mēs paši, bonsai kļava, mazais koferis, soma, iesaiņotā parūka, mans spieķis un kājas protēze.
Slūžas atvērās, un mēs iegājām garā tunelī, izgājām cauri divām gaisa spiedienu kontrolējošām durvīm. Pie otrajām durvīm bija biļešu automāts, kur varēja nopirkt īslaicīgās gaisa izmantošanas atļaujas, bet uz tā bija uzraksts: NEDARBOJAS — Apmeklētājiem lūdzam atstāt puskronu par 24 h. Uz automāta atradās trauks ar dažām monētām, es ieliku kronu par sevi un Gvenu.
Tuneļa gala vēl vienas durvis ieveda mūs pilsētā.
Turpat bija soli cilvēkiem, kas vēlētos uzvilkt vai novilkt skafandrus. Ar atvieglojuma nopūtu es atvilku rāvējslēdzēju un drīz vien jau biju pielicis vietā mākslīgo kāju.
Sausie Kauli ir ciemats, Laimīgais Pūķis ir mazpilsēta, Meness Honkonga ir otrā lielākā metropole pēc Lunasitijas. Pašlaik tā neizskatījās pārpildita, bet tas bija nakts klusums; tikai nakts maiņas strādnieki bija nomodā. Pat tiem, kas agri ceļas, bija vēl divas miega stundas, neņemot vērā, ka ārā jau spoži spīdēja Saule.
Bet šajā, gandrīz tukšajā gaitenī jau bija jūtama lielpilsētas kvalitāte, virs skafandru pakaramajiem bija uzraksts:
RISKĒJIET PAŠI, IZMANTOJIET SOS PAKARAMOS.
GRIEZIETIES PIE GARDEROBISTA JANA.
GARANTĒTS UN APDROŠINĀTS.
VIENA KRONA PAR VIENU SKAFANDRU.
Zem tā atradās ar roku rakstīta piezīme:
ESIET PRĀTĪGI!
GRIEZIETIES PIE SOLA, TIKAI PAR PUSKRONU,
BEZ GARANTIJAS UN BEZ APDROŠINĀŠANAS, VIENKĀRŠI GODĪGI.
Pie katras zīmes bija bultas, viena pa labi, viena pa kreisi.
Gvena iejautājās: «Kuru, dārgais? Solu vai Janu?»
«Ne vienu, ne otru. Šī vieta ir pietiekami līdzīga Lunasitijai, un es zinu, ko darīt. Vismaz man tā liekas.» Es paskatījos apkārt, uz augšu un leju, un pamanīju sarkanu gaismiņu. «Tur ir viesnīca. Ja mana koka kāja ir īstajā vietā, es varu paņemt katrā rokā pa skafandram. Vai tu tiksi galā ar pārējo?»
«Protams. Un kā ar spieķi?»
«Es to aizbāzīšu aiz jostas. Nekādu problēmu.» Mēs devāmies viesnīcas virzienā.
Viesnīcas gaiteņa galā pie reģistratūras lodziņa sēdēja jauna sieviete un lasīja — Transgenics, Silvestra klasisko tekstu. Viņa pacēla acis. «Labāk vispirms nolieciet bagāžu, Sols ir blakus durvīs.»
«Nē, es gribu lielu istabu ar maksimāli lielu gultu. Savas mantas mēs noliksim istabas stūrī.»
Viņa ieskatījās savā sarakstā. «Man ir vienvietīgas istabas. Dubultgultas. Laimīgie numuri. Bet tā, ko jūs vēlaties, mums nav. Viss aizņemts.»
«Cik maksā laimīgais numurs?»
«Viss atkarīgs no numura. Ir viens ar divām karaliskām gultam un dušu. Ir viens pavisam bez gultām, bet ar mīkstu gridu un daudziem spilveniem. Un ir…»
«Cik maksās numurs ar divām karaliskām gultām?»
«Astoņdesmit kronas.»
Es pacietīgi teicu: «Klausieties, pilsone, es pats esmu Mēness iedzīvotājs. Mans vectēvs tika ievainots uz Bon March@e kāpnēm. Viņa tēvu deportēja par kriminālu sindikālismu. Es zinu, kādas ir cenas Lunasitijā, Honkongā tas nevar būt tik augstas. Cik jūs prasītu par to, ko es lūdzu? Ja jums būtu brīvs tāds numurs?»
«Tas mani neiespaido, cilvēk, katrs var pieminēt savus senčus no Revolūcijas laikiem un lielākā daļa to arī dara. Mani senči sagaidīja Nīlu Armstrongu, kad viņš izkāpa. Atcerieties to.»
Es pasmīnēju. «Es nevaru, un man labāk vajadzēja klusēt. Kada ir reālā cena par istabu diviem ar vienu lielu gultu un dušu? Ne jau jūsu tūristu cena.»
«Standarta divvietīgs numurs ar lielu gultu un dušu maksā divdesmit kronas. Klausieties, cilvēk, man nav daudz iespeju izdot kādu istabu tik vēlu — vai tik agri. Es piedāvāju numuru par divdesmit kronām… un jums jāaizbrauc līdz dienvidum.»
«Desmit kronas.»
«Zaglis. Astoņpadsmit. Zemāk par šo summu es palieku zaudētājos.»
«Nē. Kā jau jūs atzīmējāt, šajā rīta stundā nav iespējams izdot kādu numuru par jebkādu cenu. Piecpadsmit kronas.»
«Maksājiet, bet jums jābūt prom līdz pusdienlaikam.»
«Sarunāsim — līdz trīspadsmitiem. Mēs neesam gulējuši visu nakti un mums ir grūti gājis.» Es noskaitīju naudu.
«Es zinu.» Viņa pamāja uz sava termināla pusi. «Hong Kong Gong par jums bija vairāki speciālizlaidumi. Trīspadsmitos, labi — bet, ja paliksiet ilgāk, jūs vai nu maksāsiet pilnu cenu, vai pārvāksieties uz parasto numuru.
Vai jūs patiešām satikāties ar bandītiem? Pa ceļam no Laimīgā Pūķa?»
«Man teica, ka tajā rajonā bandītu neesot. Mēs saskrējāmies ar ne visai draudzīgiem svešiniekiem. Mūsu zaudējumi bija trīs mirušie un divi ievainotie. Mēs turējāmies viņiem pretī.»
«Jā, es redzēju. Vai jums vajag čeku izdevumu atskaitei? Par vienu kronu es jums izrakstīšu patiešām īstu un ticamu čeku par tādu summu, kādu jūs teiksiet. Un man ir trīs ziņas jums.»
Es stulbi samirkšķināju acis. «Kā? Neviens nezināja, ka mēs apmetīsimies jūsu viesnicā. Mēs paši to nezinājām.»
«Nekādas mistikas, cilvēk. Svešinieks ierodas nakts vidū no ziemeļu ieejas, un pastāv iespēja septiņi pret divi, ka viņš paliks manā gultā — vienā no manām gultām, un, lūdzu, bez asprātīgām piezīmēm.» Viņa paskatījās uz savu terminālu. «Ja jūs neizlasīsiet savas ziņas vēl pēc desmit minūtēm, kopijas tiks izplatītas visās pilsētas viesnīcās. Ja arī tad ziņas nav jūs sasniegušas, publiskās drošības dienests var sākt meklēšanu. Mums pārāk bieži negadās simpātiski svešinieki ar romantiskiem piedzīvojumiem.»