Gvena atsaucās: «Beidz luncināt asti, mīļumiņ, viņš ir noguris. Un jau aizņemts. Pasniedz man izdrukas, lūdzu.»
Viesnīcniece vēsi paskatījās uz Gvenu un sacīja man: «Cilvēk, ja jūs viņai vēl neesat samaksājis, es varu piedāvāt kaut ko labāku, jaunāku un skaistāku par izdevīgu cenu.»
«Savu meitu?» Gvena silti apjautājās. «Lūdzu, es gribu saņemt tās ziņas.»
Sieviete paraustīja plecus un pasniedza man ziņas. Es pateicos un sacīju: «Runājot par to, ko jūs varat piedāvāt. Jaunāku — varbūt. Skaistāku — es šaubos. Izdevīga cena
— lētāk nevar būt, es apprecējos ar šo te viņas naudas dēļ. Kādi ir fakti?»
Viņas skatiens pievērsās te man, te Gvenai. «Vai tā ir tiesa? Vai viņš apprecēja jūs jūsu naudas dēļ? Tad lai viņš to nopelna!»
«Nu, viņš uzskata, ka jau ir nopelnījis,» Gvena domīgi teica. «Es gan neesmu pārliecināta. Mēs esam precējušies tikai trīs dienas. Šis ir mūsu medusmēnesis.»
«Mazāk kā trīs dienas,» es iebildu. «Tikai liekas, ka ilgāk.»
«Cilvēk, nerunājiet tā ar savu ligavu! Jūs esat nekauņa, lops un varbūt bēgat no cietuma.»
«Jā, gan viens, gan otrs, gan trešais,» es piekritu.
Viņa mani ignorēja un turpināja sarunāties ar Gvenu. «Dārgā, es nezināju, ka tas ir jūsu medusmēnesis, tad es nebutu piedāvājusi to «kaut ko» jūsu vīram. Es ņemu savus vārdus atpakaļ. Bet vēlāk, kad jums šis džeks ar superaktīvo muti apniks, es varu jums noorganizēt to pašu, tikai vīriešu dzimtē. Par saprātīgu cenu. Jaunu. Izskatīgu. Vīrišķīgu. Izturīgu. Maigu. Zvaniet un jautājiet Ksiju — tā mani sauc. Garantija — jūs esat apmierināta, vai ari jums nav jāmaksā.»
«Paldies. Pašlaik viss, ko es vēlos, ir brokastis. Tad gulta.»
«Brokastis — tieši aiz jums gaiteņa otrā pusē. Singa Ņujorkas kafejnīca. Es iesaku viņa «Paģiru speciālo» par kronu piecdesmit.» Viņa paskatījās uz atslēgu pakaramajiem un paņēma divas kartites. «Šeit ir jūsu atslēgas. Dār^ā, vai jus paiugsiet Singu atsūtīt man grilētu baltmaizi ar Cedaras sieru un kafiju? Un neļaujiet viņam prasīt vairāk kā pusotru kronu par «Paģiru speciālo». Viņš krāpjas tikai prieka pēc.»
Mēs atstājam savu bagāžu Ksijai un devāmies pāri gaitenim paēst brokastis. Singa «Paģiru speciālais» tiešām bija tik garšigs, ka to bija apgalvojusi Ksija. Tad mēs beidzot tikām savā numurā — jaunlaulāto numurā; Ksija atkal bija parūpējusies par mums. Daudzveidīgi. Viņa mūs pavadīja uz mūsu numuru, uzklausīja sajūsmas izsaucienus — šampanietis ledus spainītī, sega atlocīta, sasmaržoti palagi, ziedi (mākslīgie, bet visai pārliecinoši), maiga gaisma.
Jaunā sieva noskūpstīja Ksiju, un Ksija noskūpstīja sievu, un viņas abas sāka šņukstēt — arī labi, jo daudz kas bija noticis pārāk ātri un Gvenai nebija laiks asarām. Sievietēm vajag šad tad paraudāt.
Tad Ksija noskūpstīja jauno vīru, vīrs neraudāja un neminstinājās — Ksija ir tāda austrumnieciska būtne, kādu
Marko Polo esot atradis Ksanadū. Un viņa skūpstījās prasmīgi. Galu galā viņa atrāvās ievilkt elpu. «Uū!»
«Jā, «uū!»,» es piekritu. «Tā lieta, par ko jūs runājāt iepriekš — cik prasāt jūs?»
«Vāvulis.» Viņa paskatījās uz mani, bet neatgrūda. «Nekauņa. Nelietis. Paraugus es izsniedzu par velti. Bet ne jau jaunlaulātiem vīriem.» Viņa atraisījās no manām rokām. «Labu atpūtu, dārgie. Aizmirstiet to prombraukšanu trīspadsmitos. Guliet tik ilgi, cik vēlaties; es pateikšu dežurantam.»
«Ksija, divās no tām ziņām cilvēki vēlējās mani satikt neprātīgi agrā stundā. Vai ir iespējams palikt netraucētiem?»
«Es jau padomāju par to, izlasīju ziņas pirms jums. Aizmirstiet par to, pat tad, ja te ieradīsies Bozels ar visu savu skautu vienību, dienas dežurants neatzīsies, ka zina, kurā numurā jūs esat apmetušies.»
«Es negribu radīt jums nepatikšanas ar vadītāju.»
«Vai tad es neteicu? Man pieder šī iestāde. Kopīgi ar Amerikas Banku.» Viņa ātri noskūpstīja mani un aizgāja.
Kamēr mēs izģērbāmies, Gvena ieteicās: «Ričard, viņa gaidīja, kad mēs lūgsim viņu palikt. Un viņa nav tāda spulgacaina jaunava kā Grieta. Kāpēc tu viņu neuzaicināji?»
«Au, velns, es nezināju kā.»
«Tu varēji atpogāt viņas tērpu, kamēr viņa centās tevi savaņģot, ar to būtu pieticis. Zem tērpa nekā nebija. Labojums — zem tērpa bija Ksija, nekā vairāk. Bet tas jau ir daudz, esmu pārliecināta. Tad kāpēc tu to nedarīji?»
«Vai tu gribi zināt patiesību?»
«Mm… es neesmu droša.»
«Tāpēc, ka gribēju gulēt ar tevi, meitene, un bez traucēkļiem. Tu man vēl neesi apnikusi. Ne jau tavu smadzeņu vai garīgo vērtību dēļ, jo tādu tev gandrīz nav. Es ilgojos pec tava saldā ķermeņa.»
«Ak, Ričard!»
«Pirms vannas? Vai pēc?»
«Mm… gan pirms, gan pēc?»
«Tā ir mana mīļā!»
XIV nodaļa
«Demokrātija var paciest visu, tikai ne demokrātus.»
Dž. Heršovs (1904)
«Karaļi lielākoties ir nelieši.» Marks Tvens (1835—1910)
Kamēr mēs mazgājāmies, es ieteicos: «Tu pārsteidzi mani, mīļā, ar to, ka prati vadīt autobusu.»
«Tu pārsteidzi mani krietni vairāk, kad izrādījās, ka tavs spieķis šauj.»
«Ak jā, tas man atgādina… Vai nebūs pārāk grūti aizstāvēt mani?»
«Protams, nē, Ričard, bet kā?»
«Mans spieķis pārstāj būt par ieroci, kad cilvēki uzzina, kas tas ir. Bet, ja visi šāvieni tiks piedēvēti tev, cilvēki neuzzinās, kas tas ir.»
Gvena domigi atbildēja: «Es nesaprotu. Visi, kas bija autobusā, redzēja, ka tu izmanto spieķi kā šaujamieroci.»
«Vai patiešām? Cīniņš risinājās vakuumā — nāves klusumā. Neviens tātad nedzirdēja šāvienus. Kurš redzēja, ka es šauju? Lilibeta? Viņa bija ievainota, pirms es iesaistījos ballītē. Tikai dažas sekundes pirms tam, bet mēs jau te runājam par sekundēm. Bils? Viņš bija aizņemts ar Lilībetu. Jekaterina un viņas bērni? Šaubos, vai bērni redzēja kaut ko viņiem saprotamu, un māte pārdzīvoja vislielāko šoku, kāds vien mātei var būt; viņa nevarētu pārāk daudz atcerēties, ja vien vispār kaut ko redzēja. Dārgā Diāna un viņas puiši? Viens ir beigts, otrs bija tik apmulsis, ka uzskatīja mani par bandītu, un pati lēdija Dī ir pārāk egocentriska, lai saprastu, kas vispār notiek, viņa vienkārši zināja, ka nogurdinošas muļķības iejaucās viņas svētajos, neaizskaramajos plānos. Pagriezies, es nomazgāšu tev muguru.»
Gvena tā ari darīja, un es turpināju: «Uzlabosim situāciju. Es aizstāvēšu tevi, nevis tu mani.»
«Kā?»
«Manam spieķim un tavam mazajam Miyako ir viena kalibra munīcija. Tāpēc visi šāvieni nāca no Miyako, un šāvu es, nevis tu — un mans spieķis ir tikai spieķis. Un tu esi mana mīļā, nevainīgā sieviņa, kas nekad nedarītu kaut ko tik nesievišķīgu, kā šaušana uz svešiniekiem. Vai tas derēs?»
Gvena tik ilgi neatbildēja, ka es sāku domāt, vai tikai neesmu viņu kaut kā apvainojis. «Ričard, varbūt neviens no mums vispār nešāva?»
«Tā? Interesanti. Pasaki, kā.»
«Es gandrīz tikpat ļoti nevēlos atzīt, ka man ir ierocis, kā tu negribi atzīt, ka tavam spieķim piemīt negaidīti talanti… bet šaujamais manā somiņā — vai jebkur citur manā tuvumā
— ir vairāk nekā reizi vien izglābis man dzīvību un es gribu arī turpmāk to nēsāt sev līdzi. Ričard, iemesli, kuru dēļ, tavuprāt, neviens neko nezina par šo spieķi, tikpat labi var attiekties uz manu Miyako. Tu esi lielāks par mani, un es sēdēju pie loga. Kad noliecāmies, nedomāju, ka kāds varēja mani pārāk labi redzēt — tavi pleci nav caurspīdīgi.»