Выбрать главу

«Hmm. Tā varētu būt. Bet ko tu teiktu par līķiem ar ložu caurumiem? Seši komats pieci milimetri, ja runājam precīzi.»

«Šāva tie miesnieki no lielā riteņa mašīnas.»

«Viņiem bija lāzeri, nevis šaujamie.»

«Ričard! Ričard! Vai tu zini, ka viņiem bez enerģijas ie­ročiem nebija ari šaujamieroči? Es nezinu.»

«Atkal jāsaka — hmm. Mana mīļā, tu esi apķērīga kā dip­lomāte.»

«Es esmu diplomāte. Lūdzu, pasniedz man ziepes. Ri­čard, mēs labprātīgi nesniegsim nekādu informāciju. Mēs bijām vienkārši pasažieri, nevainīgi un dumji klātesošie. Mums nav jābūt atbildīgiem par agrāro reformu atbalstītāju nāvi. Mans labākais skolotājs mācīja neatklāt savas kārtis un nekad neko neatzīt. Ir pienācis īstais brīdis to darīt.»

«Mans labākais skolotājs mācīja tieši to pašu. Gvena, kāpēc tu neapprecējies ar mani āgrāk?»

«Man bija vajadzīgs zināms laiks, lai atmaidzinātu tavu sirdi. Vai arī otrādi. Vai varam noskaloties?»

Kamēr es slaucīju Gvenu, atcerējos kādu jautājumu, no kura viņa bija izvairījusies. «Mana mīļā, kur tu iemācījies vadīt rolligonu?»

«Kur? Skaidrības jūrā.»

«Mmm?»

«Es iemācījos to darīt, skatīdamās uz Grietu un Lilībetu. Šovakar bija pirmā reize manā dzīvē, kad to darīju.» «Kāpēc tad tu tā neteici?»

Viņa sāka mani slaucīt. «Mīļais, ja būtu to zinājis, tu uztrauktos. Bezjēdzīgi. Visas reizes, kad biju precējusies, es vienmēr ievēroju likumu — nekad neteikt vīram neko tādu, kas varētu viņu uztraukt, ja vien spēju no tā izvairī­ties.» Viņa pasmaidīja savu eņģeļa smaidu. «Tā ir labāk. Vīrieši vienmēr uztraucas, sievietes ne.»

Mani pamodināja skaļa klauvēšana. «Atveriet!»

Man neienāca prātā nekāds iemesls, lai to darītu, un es nepakustējos. Plati nožāvājos, uzmanīdamies, lai mana dvē­sele neaizlaižas, un pasniedzos pa labi. Tad pēkšņi un strauji pamodos — Gvenas nebija.

Es izkāpu no gultas tik ātri, ka apreiba galva, un gan­drīz pakritu. Sapurināju galvu, lai tā atmostos, un iegāju dušā. Arī tur Gvenas nebija. Klauvēšana turpinājās.

Nevajag dzert šampanieti gultā un tūlīt iet gulēt; man bija jāatbrīvojas no litra burbuļūdens, līdz varēju atviegloti uzel­pot un padomāt par ko citu. Klauvēšana un kliedzieni atkār­tojās. Pie manas kājas protēzes bija piestiprināta zīmīte no mīļotās. Gudra meitene! Vēl labāk, nekā pielīmēt zīmīti zobu sukai. Tur bija rakstīts:

Dārgais,

Man sākās nomoda mundruma lēkme, tāpēc piecē­los un nolēmu parūpēties par pāris lietām. Vispirms es iešu pie Sears Montgomery atdot mūsu skafandrus un samaksāt par to īri. Pa ceļam es sagādāšu zeķes un apakšbikses tev un biksītes sev, un izdarīšu vēl šo to. Es atstāšu šeit reģistratūrā zīmīti Bilam, lai *arī viņš atdod savu skafandru — un, jā, viņš ieradās pēc mums un Ksija izmitināja viņu vienvietīgā istabā, kā

bija runāts. Tad es došos uz Vaiominga Nota Memo­riālo slimnīcu apraudzīt Lilībetu, un piezvanīšu Jekaterinai. Tu guli kā bērns, un es ceru atgriezties, pirms tu pamodīsies. Ja ne — ja kaut kur iesi, lūdzu, atstāj ziņu reģistratūrā.

Mīlu — Gvend oliņa

Klauvēšana nemitējās. Es pieliku kājas protēzi un ievē­roju, ka mūsu skafandri neatradās tur, kur es tos pēdējo­reiz redzēju, tas ir, novietotus uz grīdas romantiskā pozā, kā to bija vēlējusies mana nekautrā sieva. Es uzvilku vienī­gas drebes, kas man bija, aplaistīju mazo kjavu, kuru Gvena laikam jau bija aplaistījusi.

«Atveriet!»

«Ejiet ellē,» es pieklājīgi atbildēju.

Drīz klauvēšanu nomainīja skrāpēšanās skaņa, un es no­stājos pie durvīm. Šīs bija tradicionālās durvis ar eņģēm, nevis automātiskās.

Durvis atsprāga vaļā un pa tām ievēlās mans trokšņai­nais apmeklētājs. Ar rokas vēzienu es palīdzēju viņam tur­pināt iesākto kustības virzienu. Vienā sestdaļā gravitācijas tas prasa zināmu uzmanību — kājas pret kaut ko jāatbal­sta, jo citādi var zaudēt līdzsvaru un triks neizdosies.

Viņš atsitās pret pretējo sienu un nokrita uz gultas. Es uzsaucu: «Novāc savas netīrās kājas no manas gultas!»

Viņš piecēlās. Es dusmīgi turpināju: «Tagad paskaidro, kāpēc ielauzies manā guļamistabā… un runā ātri, pirms ne­esmu norāvis tev roku un ar to pārsitis tavu galvu. Kā tu domā, kas tu esi, ka drīksti pamodināt pilsoni, kurš ir at­stājis pie durvīm zīmi «Netraucēt»! Atbildi!»

Es redzēju, kas viņš bija: tāds kā pilsētas klauns, viņa uniforma liecināja — kruķis.

Viņa atbilde, kurā jaucās sašutums ar iedomību, bija at­bilstoša viņa izskatam. «Kāpēc neatvērāt durvis, kad es jums pavēlēju?»

«Kāpēc man tas būtu jādara? Vai tu maksā par šo istabu?» «Nē, bet…»

«Tā arī ir tava atbilde. Vācies ārā no šejienes!»

«Tagad paklausieties! Es esmu no Mēness Honkongas drošibas dienesta. Jums ir pavēlēts ierasties pie Municipā­lās Padomes priekšsēdētāja, lai sniegtu informāciju, kas nepieciešama pilsētas mieram un drošībai.»

«Ak tā, ja? Parādiet orderi.»

«Nekāds orderis nav vajadzīgs. Es esmu uniformā un pildu dienesta pienākumus, bet no jums prasu sadarboša­nos. Pilsētas lēmums numur divsimt septiņpadsmit svītra as­toņdesmit divi, četrdesmit pirmā lappuse.»

«Vai tev ir orderis ielauzties manā privātajā guļamistabā? Nemēģini man iestāstīt, ka tādai rīcībai nav vajadzīgs orde­ris. Es iesūdzēšu tevi tiesa un atņemšu visu līdz pēdējai kronai, un to mērkaķa kostīmu arīdzan.»

Viņa žokļu muskuļi trīcēja, bet viss, ko viņš pateica, bija: «Vai jūs nāksiet labprātīgi, vai ari man būs jālieto vara?»

Es pasmīnēju. «Divi labākie metieni no trijiem? Pirmo es vinnēju. Turpini.» Es manīju, ka pie durvīm mums bija klausītāji. «Labrīt, Ksija. Vai jūs pazīstat šo klaunu?»

«Mister Ričard, man ļoti jāatvainojas. Dienas dežurants mēģināja viņu apturēt, bet tas nebija iespējams. Es ierados, cik vien ātri varēju.» Es pamanīju, ka viņai bija basas kājas un ka viņa nebija lietojusi kosmētiku — tātad ari viņa bija iztraucēta no miega.

Es pieklājīgi teicu: «Tā nav jūsu vaina, dārgā. Viņam nav ordera. Vai man viņu izsviest ārā?»

«Nu…» Viņa izskatījās norūpējusies.

«0, es saprotu. Man liekas, ka es saprotu. Vēstures gaitā viesnīcnieki vienmēr ir sapratuši, cik nepieciešami ir saglabāt labas attiecības ar kruķiem. Un vēstures gaitā kru­ķiem ir bijušas zaglīgas sirdis un huligānu manieres. Labi, jūsu dēļ es atstāšu viņu dzīvu.» Es pagriezos pret kruķi. «Puisīt, tu vari steigties atpakaļ pie sava priekšnieka un pateikt, ka es būšu klāt pēc kāda laika. Pēc tam, kad būšu izdzēris vismaz divas tases kafijas. Ja viņš vēlas mani satikt agrāk, tad labāk lai sūta veselu nodaļu. Ksija, vai jūs vēla­ties kafiju? Aiziesim apskatīties, vai Singam ir kafija un kādi cepumi vai kas cits.»

Šajā brīdī Džo Triecienuzbrucējs lika man atņemt viņam ieroci. Man var iešaut — esmu bijis sašauts ne vienu reizi

vien —, bet man nevar iešaut neviens, kurš domā, ka ieroča nomērķēšana uz manu pusi vien spēj izmainīt situāciju.

Viņa ierocis man nebija vajadzīgs — absolūta grabaža. Es to izlādēju, pārliecinājos, ka viņa munīcijas kalibrs at­šķiras no tā, ko lietoju es, izmetu patronas atkritumu vadā un atdevu ieroci atpakaļ.

Par savu patronu zudumu viņš kliedza kā traks, bet es pa­cietīgi paskaidroju, ka tiem nolūkiem, kādiem viņš līdz šim bija izmantojis savu ieroci, tas vēl joprojām ir tikpat derīgs. Un, ja es neatņemtu patronas, viņš būtu nodarījis sev pāri.