Viņš turpināja kaukt, un es teicu, lai iet un kauc pie sava priekšnieka. Un pagriezu muguru. Esmu pārliecināts, ka viņš bija neapmierināts. Bet es ari.
Četrdesmit minūtes vēlāk, juzdamies labāk, bet vēl joprojām miegains, un pēc patīkamas sarunas ar Ksiju pie kafijas un želejas kūkām, es ierados pie Cienījamā Džefersona Mao, Mēness Honkongas Suverēnās Pilsētas Valdes Locekļu Padomes Priekšsēdētāja — tā bija rakstīts uz kabineta durvīm. Es iedomājos, ko gan Mēness Brīvvalsts Kongress teiktu par vārda «suverēns» lietošanu, bet tā nebija mana darīšana.
Mundra sieviete ar ieslīpām acīm un rudiem matiem (manuprāt, interesanti gēni) uzrunāja mani: «Lūdzu, jūsu vārds?»
«Ričards. Džonsons. Priekšsēdētājs vēlas mani satikt.»
Viņa uzmeta skatienu monitoram. «Esat atnācis par vēlu, jums būs jāgaida. Varat apsēsties.»
«Un varu arī neapsēsties. Es teicu, ka Priekšsēdētājs vēlas mani satikt, es neteicu, ka es vēlos satikt viņu. Nospiediet attiecīgo podziņu un paziņojiet, ka es esmu klāt.»
«Es nevarēšu jums ieplānot tikšanos vēl vismaz divas stundas.»
«Pasakiet viņam, ka es esmu šeit. Ja viņš nevar satikt mani uzreiz, es eju prom.»
«Ļoti labi, atgriezieties pēc divām stundām.»
«Jūs pārpratāt mani. Es braucu prom, es atstāju Honkongu. Es neatgriezīšos.» To teikdams, es blefoju. Bet, līdzko biju to pateicis, sapratu, ka neblefoju vis. Manos
12 — 2689
177
plānos, līdz šim nekonkrētos, ietilpa apmešanās Honkongā uz nenoteiktu laiku. Tagad es pēkšņi sapratu, ka nevēlos palikt pilsētā, kura tik dziļi bija ieslīgusi civilizāciju veidojošajās vērtībās, ka kruķis var ielauzties pilsoņa guļamistabā tikai tapec, ka kāds uzmācīgs birokrāts nolemj satikt šo pilsoni. Nu nē! Profesionālam karavīram pieklājīgā, labi organizētā, disciplinētā militārā vienībā ir vairāk brīvības un vairāk personiskā, nekā šeit. Mēness Honkonga, kas dziesmā un leģendā tika slavināta kā Mēness brīvības šūpulis, vairs nebija dzīvei piemērota vieta.
Pagriezos un devos uz durvju pusi, kad sieviete iesaucās: «Mister Džonson!»
Es apstājos, palicis ar muguru pret viņu, un atsaucos: «Jā?»
«Nāciet atpakaļ!»
«Kāpēc?»
Šķita, ka atbilde nodara viņai sāpes. «Priekšsēdētājs var jus pašlaik satikt.»
«Ļoti labi.» Kad es tuvojos durvīm uz iekšējām telpām, tās atvērās… bet es nenonācu Priekšsēdētāja kabinetā, tālāk bija vēl trīs durvis, pie katrām uzticams sargs, un es par pašreizējo Mēness Honkongas valdību uzzināju vairāk nekā vēlējos.
Sargs pie pēdējām durvīm pieteica mani un ielaida iekšā. Misters Mao uzmeta man ātru skatienu. «Apsēdieties.» Es apsēdos un atbalstīju spieķi pret ceļgalu.
Es gaidīju piecas minūtes, kuru laikā pilsētas boss šķirstīja papīrus un turpināja mani ignorēt. Tad es piecēlos un devos uz durvju pusi, soļojot lēni, balstoties uz spieķa. Mao paskatījās uz mani. «Mister Džonson! Kur jūs ejat?»
«Arā.»
«Patiešām. Jūs negribat sadarboties, vai ne?»
«Es gribu iet un pievērsties savām lietām. Vai ir kāds iemesls to nedarīt?»
Viņš neizteiksmīgi paskatījās uz mani. «Ja jūs uzstājat, es varu nolasīt municipālo dekrētu, saskaņā ar kuru jums jāsadarbojas ar mani, kad uzskatu to par nepieciešamu.»
«Vai jūs runājat par pilsētas Lēmumu numur divsimtseptiņpadsmit svītra astoņdesmit divi?»
«Ka dzirdu, jūs jau esat ar to iepazinies… tad jums ir grūti aizbildināties ar nezināšanu, attaisnojot savu uzvedību.»
«Neesmu lasījis šo lēmumu, es zinu tikai tā numuru. To man paziņoja klaunisks slepkava, kurš iebruka manā guļamistabā. Vai šajā lēmumā ir kaut kas arī par ielaušanos privātās guļamistabās?»
«Ak, jā. Pretošanās drošības dienesta darbiniekiem pienākumu pildīšanas laikā. Par to mēs parunāsim vēlāk. Lēmums, ko jūs pieminējāt, ir mūsu brīvības stūrakmens. Pilsoņi, iedzīvotāji un pat apmeklētāji var iet un nākt, kad vien vēlas, viņus saista tikai pienākums sadarboties ar oficiālajām iestādēm un vēlētām, ieceltām vai deleģētām amatpersonām viņu dienesta pienākumu pildīšanas laikā.»
«Un kas nolemj, kad šī sadarbība ir nepieciešama, kāda veida un cik liela?»
«Iesaistītā amatpersona, protams.»
«Es jau tā domāju. Vai ir vēl kas, ko jūs vēlaties no manis?» Es grasījos piecelties.
«Apsēdieties. Ir vēl kas. Es pieprasu jūsu sadarbību. Man jāatvainojas, ka nācās tā teikt, bet izskatās, ka jūs neatsaucaties uz pieklājīgiem lūgumiem.»
«Tādiem kā ielaušanās?»
«Jūs esat man apnicis. Apsēdieties un apklustiet. Es jūs nopratināšu… tiklīdz ieradīsies divi liecinieki.»
Es apsēdos un apklusu. Man šķita, ka sāku saprast jauno režīmu: absolūta brīvība… izņemot faktu, ka katra amatpersona, sākot ar suņu ķērāju un beidzot ar augstāko pavēlnieku, jebkurā laikā var pavēlēt jebko kuram katram pilsonim.
Ta bija «brīvība» pēc Orvela un Kafkas definīcijas, «brīvība», ko pieļāva Staļins un Hitlers, «brīvība» pastaigāties pa savu būri. Es nezināju, vai nopratināšanā tiks izmantotas mehāniskas vai elektriskas ierīces, vai narkotikas, un man bija nelabi līdz vemšanai. Tolaik, kad biju aktīvajā dienestā un vairakkārt saskāros ar iespējām nonākt gūstā, kad manā rīcībā bija svarīga informācija, man vienmēr bija pēdējais draugs, tā sauktais «caurais zobs» vai kas līdzīgs. Tagad man vairs nebija tāda atbalsta.
Man bija bail.
Pēc kāda laika ienāca divi vīrieši.
Mao atsaucās uz viņu labrītu un pamāja uz sēdekļu pusi, uzreiz pēc viņiem ienāca trešais. «Tēvoci Džef, es…»
«Apklusti un sēdi!» Pēdējais ienācējs bija jokdaris, kura ieroci es biju padarījis nekaitīgu; viņš apklusa un apsēdās. Es notvēru viņa skatienu, viņš novērsās.
Mao nolika sāņus dažus papīrus. «Major Bozei, paldies, ka ienācāt. Paldies arī jums, kapteini Mersij. Major, jums ir jautājumi Ričardam Džonsonam. Lūk, te viņš sēd. Jautājiet.»
Bozels bija maza auguma vīrs ar ļoti stingru stāju. Viņam bija īsi apgriezti smilškrāsas mati un straujš, saraustīts runas veids. «Ha! Ķersimies klāt! Kāpēc jūs sūtījāt mani zosu medībās?»
«Kādās zosu medībās?»
«Ha! Vai jūs grasāties te sēdēt un noliegt, ka pastāstījāt man pasaku par bandītu uzbrukumu? Rajonā, kur nekad nav bijis neviena bandīta! Vai jūs noliedzat, ka pamudinājāt mani izsūtīt glābšanas komandu? Zinot, ka es neko neatradīšu! Atbildiet man!»
Es teicu: «Tas man ko atgādina. Vai kāds var pateikt, kā krustmāte Lilībeta šorīt jūtas? Tā kā man lika ierasties šeit, tad nebija laika doties uz slimnīcu.»
«Ha! Nemainiet sarunas tēmu! Atbildiet man!»
Es mierīgā balsī atbildēju: «Bet tā jau ir sarunas tēma. Tajā izdomātajā uzbrukumā, par kuru jūs runājāt, tika ievainota veca lēdija. Vai viņa vēl ir dzīva? Vai kāds to zina?»
Bozels gribēja atbildēt, bet Mao iejaucās. «Viņa ir dzīva. Vai vismaz tāda bija pirms stundas. Džonson, labāk lūdziet Dievu, lai viņa paliek dzīva. Man šeit ir iesniegums,» viņš norādīja uz savu terminālu, «no pilsones, kuras vārds ir neaizskarams. Viņa ir viena no mūsu vissvarīgākajām akcionārēm, lēdija Diāna Kerra-Šeplija. Viņa liecina, ka jūs ievainojāt misis Lilībetu Vašingtoni…»
«Ko?»
«… kamēr jūs radījāt terora atmosfēru, un jūsu darbības izraisīja viņas vīra, cienījamā Osvalda Proganta nāvi, un jūs salauzāt viņas vīra cienījamā Brokmana Hoga plaukstas locītavu, un pakļāvāt pašu lēdiju Diānu teroram un vairākkārtīgiem uzbrukumiem.»