Выбрать главу

«Kuš, saldumiņ. Ar kailām rokām un spieķi, bet, ja Bils tur nebūtu bijis — un ja viņš nebūtu bijis ātrs un attapīgs

—    manis savukārt nebūtu šeit, Jēzus būtu paņēmis mani pie sevis. Bet Tas Kungs teica, ka mans laiks vēl nav pie­nācis, Bils uzlika ielāpus manam skafandram un izglāba manu dzīvību, lai es varētu kalpot Jēzum vēl šajā saulē.» Lilibeta pasniedzās un satvēra Bila roku. «Šis ir Bils, Dže­ferson. Viņam arī pienākas medaļa. Un Gvena — nāc tuvāk, Gvena. Šī mazulīte izglāba visu mūsu dzīvības.»

Es nezinu, cik manai sievai ir gadu, bet viņa nav «ma­zulīte». Lai nu kā, šis raksturojums bija vismazāk sagrozī­tais fakts, kas atskanēja turpmākajās minūtēs. Izsakoties tik

maigi, cik vien iespējams, krustmāte sarunāja krietni daudz nepatiesību. Gvena māja ar galvu, atbalstīja viņu un izska­tījās kā eņģelis. Galvenais jau nebija faktu nepatiesums, bet gan tas, ka Lilībeta liecināja par notikumiem, kurus viņa nevarēja redzēt. Gvena bija viņu ļoti rūpīgi trenējusi.

Divas bandītu grupas bija mums uzbrukušas, bet viņi bija sākuši savstarpēju cīņu, kas mūs izglāba, visi uzbrucēji, izņemot divus, gāja bojā šajā brāļu slaktiņā. Šos divus es nogalināju ar savām kailajām rokām un spieķi — pret lāzerieročiem. Es esmu tik varonīgs, ka patīku pats sev.

Es zinu, ka šo brašo notikumu laikā Lilībeta bija bezsa­maņā, un gulēja uz muguras, un varēja redzēt vienīgi auto­busa jumtu. Tomēr šķita, ka viņa tic — es domāju, ka viņa ticēja — tam, ko saka. Tas ir tik daudz, runājot par acu­lieciniekiem.

(Es jau nežēlojos!)

Tad Lilībeta pastāstīja, kā Gvena bija vadījusi autobusu. Es pavilku augstāk bikšu staru, lai parādītu savu protēzi — to es nekad nedaru —, bet šoreiz es to darīju, lai pierādī­tu, ka nebija iespējams to valkāt standarta skafandrā un tāpēc nebiju spējīgs vadīt autobusu.

Bet tā bija Gvena, kas galu galā satrieca mūsu auditori­ju, kad Lilībeta beidza savu spilgto mutisko atskaiti. Gvena atskaitījās ar bildēm.

Klausieties uzmanīgi! Gvena bija izlietojusi visu savu munīciju, sešas patronas, tad — kārtīgi kā vienmēr — ieli­kusi savu Miyako atpakaļ somiņā. Un izvilkusi ārā Mini Helvetia — un noknipsējusi divus kadrus.

Viņa bija fotoaparātu vērsusi mazliet uz leju, jo varēja redzēt ne tikai abas bandītu mašīnas, bet arī trīs līķus zemē un vienu skrienošu bandītu. Otrajā attēlā bija redzami četri līķi un prombraukšanai pagriezusies superriteņa mašīna.

Es nevaru aprēķināt precīzu laiku, bet vajadzēja būt vis­maz četrām sekundēm no brīža, kad viņai beidzās munīcija,, līdz brīdim, kad gigantiskais ritenis pagriezās. Ar ātro aparā­tu viena kadra fiksēšanai vajag apmēram tikpat daudz laika, cik izšaut vienu šāvienu no pusautomātiska šaujamieroča.

Tātad jautājums ir šāds: ko viņa darīja atlikušajās divās sekundēs? Vienkārši zaudēja tās?

XV nodaļa

«Pirmsmenstruāciju sindroms: tieši pirms menešreizēm sievietes uzvedas tā, kā vīrieši uzvedas vienmēr.»

Lovels Stouns, medicīnas doktors (2144)

Mēs nemetāmies skriet, bet tomēr devāmies no turienes ārā tik ātri, cik vien iespējams. Tiesa, Lilībeta bija pierunāju­si misteru Mao pieņemt mani kā «varoni», nevis noziedznie­ku — bet tas nelika viņam mani mīlēt, un es to zināju.

Majors Bozels nemaz neizlikās, ka es viņam patīku. Kapteiņa Mersija «pārkāpums» saniknoja Bozelu; Gvenas fotogrāfijas, kurās patiešām bija redzami bandīti (rajonā, kur to noteikti nav!) salauza viņa sirdi. Tad boss satrieca viņu ar pavēli savākt savus padotos, braukt ārā un atrast bandītus. Nekavējoties! «Ja jūs, major, nevarat to izdarīt, man nāksies sameklēt kādu, kas to varēs. Simt kilometru robeža ir jusu ideja. Tagad pildiet savus solījumus.»

Mao nevajadzēja teikt to Bozelam citu cilvēku, it īpaši manā klātbūtnē. To es zinu no profesionālās pieredzes abās lomās.

Man liekas, Gvena deva Lilībetai kādu zīmi. Krustmāte Lilībeta teica Mao, ka nu viņai jāiet. «Mana mazā auklīte rāsies par to, ka es palieku ārā tik ilgi. Es negribu, lai viņa rājas pārāk skarbi. Mei-Linga Uspenskaja — vai tu pazīsti viņu, Džeferson? Viņa pazīst tavu māmuļu.»

Tie paši divi policisti aizstūma Lilībetas ratiņus cauri visiem gaiteņiem līdz publiskajam gaitenim — drīzāk lauku­mam, jo pilsētas iestādes atrodas Revolūcijas laukumā. Viņa atvadījās no mums, un policisti aizveda viņu uz Vaiominga Nota Memoriālo slimnīcu, divus līmeņus zemāk un uz ziemeļiem no šejienes. Es domāju, ka viņi nebija pare­dzējuši to darīt — es zinu, ka Gvena šos abus savervēja turpat Priekšsēdētāja birojā — bet Lilībeta pieņēma, ka

tiks nogādāta atpakaļ slimnīcā, un tā ari notika. «Nē, Gvena, saldumiņ, nevajag mani pavadīt — šie laipnie kungi zina, kur ir slimnīca.»

(Lēdijai atver durvis tāpēc, ka viņa ir pārliecināta, ka tās atvērs. Gan Gvenai, gan Lillbetai šis princips bija asinīs.)

Pretī municipālajai ēkai atradās liels, grezns transparents:

BRĪVAIS MĒNESS!

4. jūlijs, 2076—2188

Vai patiešām jau bija pienākusi Neatkarības diena? Es rēķināju prātā. Jā, mēs ar Gvenu apprecējāmies pirmajā datuma — tātad šodien ir Ceturtais jūlijs. Laba zīme!

Revolūcijas laukuma vidū uz soliņa pie stiūklakas sēdēja Ksija un gaidīja mūs.

Es biju gaidījis Gvenu, bet ne Ksiju. Šlrīta sarunā es biju lūdzis sameklēt Gvenu un pateikt viņai, kur esmu aiz­gājis un kāpēc to darīju. «Ksija, man nepatīk, ka kruķi mani uzaicina uz nopratināšanu, it īpaši svešā pilsētā, kur nepārzinu politisko noskaņojumu. Ja es tieku «apcietināts», tad gribu, lai sieva zina, kur mani meklēt.»

Es nebiju teicis, ko Gvenai vajadzētu darīt. Es biju precē­jies ar Gvenu tikai trīs dienas, un jau biju sapratis, ka nekas, ko es varētu ieteikt, nespētu līdzināties tam, ko iedomātos viņa pati — būt Gvenas vīram nemaz nebija garlaicīgi!

Man bija patīkami redzēt Ksiju, bet es biju pārsteigts par to, kas viņai bija līdzi. Es skatījos un jautāju: «Vai kāds ir aizņēmis jaunlaulāto numuru?» Uz soliņa blakus Ksijai atra­dās Gvenas koferis, iesaiņotā parūka, bonsai kļava, un man nepazīstams sainis, par kura saturu liecināja Sears Montgo­mery iesaiņojums. «Varu derēt, ka mana zobu suka vēl jop­rojām atrodas uz vannasistabas plauktiņa.»

«Kādā sakarā?» atjautāja Ksija. «Jūs zaudēsiet. Ričard, man jūsu abu pietrūks. Varbūt iebraukšu Lunasitijā jūs ap­ciemot.»

«Dari gan tā!» atsaucās Gvena.

«Pieņemot, ka mēs dodamies uz Lunasitiju. Vai mēs to

darām?»

«Tūlīt pat,» atbildēja Gvena.

«Bil, vai tu zināji par to?»

«Nē, senator. Bet viņa lika man steigties pie Sears un nodot savu skafandru. Tā ka es esmu gatavs.»

«Ričard,» Gvena nopietni ierunājās. «Tev būtu bīstami šeit palikt.»

«Tā gan,» noteica balss man aiz muguras (vēlreiz pierā­dot, ka privātas lietas nevajadzētu apspriest publiskās vie­tās). «Jo ātrāk jūs aizbrauksiet, jo labāk. Sveika, Ksija. Vai tu esi kopā ar šiem bīstamajiem tipiņiem?»

«Sveiks, Čoi-Mu. Vēlreiz paldies.»

Es paskatījos uz viņu. «Kapteini Mersij! Man prieks, ka jūs iznācāt ārā, es gribēju jums pateikties.»

«Nav par ko, kapteini Pusnakts — vai senator?»

«Nu… patiesībā — doktor, vai mister. Bet jums — Ri­čards, ja vēlaties. Jūs izglābāt manu ādu.»

«Un es esmu Coi-Mu, Ričard. Bet es neizglābu jūsu ādu. Es iznācu ārā, lai to pateiktu. Jūs varbūt domājat, ka uzvarējāt tur iekšā. Bet, nē — jūs zaudējāt. Jūs likāt Priekšsēdētājam zaudēt pamatu zem kājām — viņiem abiem. Tāpēc jūs esat staigājoša bumba ar laika degli.» Viņš saviebās. «Arī man nebija pārāk veselīgi būt klāt tādā mirklī… pēc tam, kad biju pieļāvis liktenīgu kļūdu un «at­nesis karalim sliktās ziņas». Saprotat mani?»