«Man šķiet, ka diemžēl, jā.»
Ksija pajautāja: «Čoi-Mu, vai patiešām Numur Viens izgāzās?»
«Patiešām, mīļā. Tā bija krustmāte Lilībeta Vašingtone, kas to paveica. Bet, protams, viņš to neaiztiks. Tātad visa atbildība gulstas uz kapteiņa Ričarda pleciem. Tā es to saprotu.»
Ksija piecēlās. «Gvena, iesim tieši uz staciju, nevilcinoties ne sekundi! Ak, nolādēts! Es tik ļoti gribēju, lai jūs paliekat vēl dažas dienas.»
Pēc divdesmit minūtēm mēs bijām pie Dienvidu metro stacijas un gatavojāmies iekāpt ballistiskā metro kapsulā, kas devās uz Lunasitiju. Fakts, ka mēs varējām nopirkt biļetes kapsulā, kas devās uz turieni un izbrauca gandrīz ne
kavējoties, noteica mūsu ceļa mērķi. Čoi-Mu un Ksija bija atnakuši mūs pavadīt, un brīdī, kad ar vietējo pilsētas pazemes vilcienu bijām nonākuši stacijā, viņi bija pārliecinājuši mani — vai Gvenu (kas vairāk atbilst patiesībai) —, ka mums ir jāaizbrauc ar pirmo transportu vienalga, uz kurieni.
No tās pašas stacijas ir parasto (ne ballistisko) metro reisi uz Plato, Lejas Tiho, un Novijļeņingradu — ja mēs butu ieradušies stacijā sešas minūtes agrāk, nonāktu Plato rezervātā, kas daudz ko mainītu.
Vai tas kaut ko mainītu? Vai pastāv liktenis, kas nosaka mūsu gaitas? (Gvenas gaita bija brīnišķīga. Arī Ksijas gaita, ja tā padomā.)
Tikko pietika laika atvadīties, kad mums jau bija jāiekāpj un jāpiesprādzējas. Ksija mūs visus uz atvadām noskūpstīja un mani iepriecināja, ka Gvena neļāva Čoi-Mu palikt bez atvadu skūpsta. Kā īsts Mēness iedzīvotājs, viņš ilgi vilcinājās, pirms saprata, un tad ar entuziasmu atbildēja. Es vēroju, kā Ksija noskūpstīja Bilu — viņš atbildēja bez jebkādas vilcināšanās. Nospriedu, ka Gvenas mēģinājums spēlēt Pigmalionu šai tik nepiemērotajai Galatejai bija izdevies, bet Bilam būtu jāiemācās Mēness iedzīvotāju manieres, savadāk viņš varētu zaudēt pāris zobus.
Mēs piesprādzējāmies, kapsula tika aizvērta, un atkal Bils auklēja mazās kļavas podu. Sākās paātrinājums — pilna gravitācija, augsts paātrinājums Mēness iedzīvotājiem, kuri piepildīja visu salonu. Divas minūtes un piecdesmit viena sekunde paātrinājuma, un tad mēs sasniedzām orbitālo ātrumu.
Ir dīvaini atrasties bezsvara stāvoklī pazemē. Bet tas patiešām ir jautri. .
Tā bija pirmā reize, kad es braucu ar ballistisko metro. Tas jau bija pirms Revolūcijas, kaut gan tad (tā esmu lasījis) sniedzās tikai līdz Endsvilai. Vēlāk tīklu pabeidza, bet šis princips nekad netika izmantots citām pazemes transporta sistēmām — esmu dzirdējis, ka tas esot izdevīgi tikai gariem posmiem, kuru tyineļus var izrakt pilnīgi «taisnus»
— «taisns» šajā gadījumā nozīmē «precīzi veido ballistisko līkni orbitālajā ātrumā».
Šis pazemes transports ir vienīgais pazemes «kosmosa kuģis». Tas darbojas kā indukcijas katapultas, kas transportē kravu uz Ceturto un Piekto Spārnu un uz Zemi… izņemot to, ka gan starta stacija, gan mērķa stacija, gan visa trajektorija atrodas zem zemes… lielākoties pāris metrus zem virsmas, bet zem kalniem apmēram trīs kilometru dziļumā.
Divas minūtes un piecdesmit viena sekunde pilnas gravitācijas, divpadsmit minūtes un divdesmit septiņas sekundes bezsvara, divas minūtes un piecdesmit viena sekunde bremzēšanai pilnā gravitācijā — vidējais ātrums kopā sanāk vairāk kā pieci tūkstoši kilometru stundā. Neviena «virszemes» transporta sistēma nav sasniegusi šādu ātrumu. Turklāt brauciens ir ari ļoti komfortabls — trīs minūtes, kurās cilvēks jūtas kā guļamtīklā uz Zemes, tad divpadsmit ar pusi minūtes bezsvara stāvoklī, un atkal trīs minūtes kā dārza šūpuļtīklā. Kas gan var būt labāks?
O, var pārvietoties vēl ātrāk, paātrinājuma laikā vairākkārt palielinot gravitāciju. Bet ne pārāk daudz. Ja paātrinājums varētu būt acumirklīgs (kas nogalinātu visus pasažierus!) un bremzēšanas laikā tāpat (plakš!), vidējo ātrumu būtu iespējams palielināt tikai līdz sešiem tūkstošiem kilometru stundā un braukšanas ilgumu samazināt tikai par trim minūtēm. Bet tas ir maksimums.
Tas ir arī vislabākais iespējamais laiks raķetes lidojumam no Honkongas līdz Lunasitijai. Patiesībā raķetei vajadzēs apmēram pusstundu — tas atkarīgs no trajektorijas augstuma.
Bet, protams, pusstunda ir pietiekami īss laiks. Kāpēc rakt tuneļus zem klajumiem un kalniem, ja var iztikt ar raķetēm?
Raķete ir visdārgākais transporta veids, kāds vien jebkad izdomāts. Tipiskā braucienā ar raķeti puse enerģijas tiek patērēta, lai pārvarētu gravitāciju un paceltos, un otra puse enerģijas vajadzīga, lai cīnītos ar gravitāciju un pieklājīgi nolaistos, jo raķetes sadragāšana tiek uzskatīta par misijas neapmierinošu iznākumu. Gigantiskās katapultas uz Mēness, Zemes, Marsa un citur Izplatījumā ir lieliski argumenti raķešu dzinēju neekonomiskumam.
Turpretī ballistiskais pazemes transports ir visekonomiskākais, kāds vien jelkad izgudrots: nekas netiek sadedzi
nāts vai izšķiests, un enerģija, kas tiek patērēta paātrinājuma sasniegšanai, tiek atdota atpakaļ, bremzējot galapunktā.
Te nav nekādas maģijas. Elektriskā katapulta ir motors/ģenerators. Nekas, ka izskatās pavisam savādāk. Paātrinājuma fāzē tā ir motors; elektriskā strāva tiek pārvērsta kinētiskajā enerģijā. Bremzēšanas fāzē tā ir ģernerators, kapsulas kinētiskā enerģija tiek pārveidota elektriskajā strāvā un uzglabāta Shipstone. Tad tā pati enerģija no Shipstone tiek izmantota, lai sūtītu kapsulu atpakaļ uz Honkongu.
Brivpusdienas!
Ne gluži. Pastāv palēninājuma zaudējumi un citi trūkumi. Entropija vienmēr palielinās, otro termodinamikas likumu nav iespējams apiet. Visvairāk tas attiecas uz bremzēšanu. Kādreiz bija laiks, kad virszemes mašīnas palēnināja gaitu un bremzēja ar berzes palīdzību, kas tika pielietota visai rupji. Tad kāds gudrs čalis saprata, ka riteni kustībā var apturēt, ja to izmanto kā ģeneratoru un lika tam maksāt par apstāšanās privilēģiju — kustības inerces spēku var uzkrāt un saglabāt «akumulatoru baterijās» (agrīnie Shipstones priekšteči).
Kapsula no Honkongas darbojas līdzīgi, sasniedzot enerģijas magnētiskās līnijas Lunasitijas galā, tā rada milzīgu elektrovilces spēku, kas apstādina kapsulu un pārveido tās kinētisko enerģiju elektriskajā strāvā, kas tālāk tiek uzglabāta.
Bet pasažieriem nekas no tā nav jāzina. Viņš vienkārši iekārtojas savā «guļamtīklā» un ļaujas visvieglākajam ceļojumam, kāds vien iespējams.
Mēs bijām pavadījuši trīs dienas, nobraucot septiņsimt kilometrus. Tagad piecpadsmit tūkstošu kilometru attālumu pārvarējām astoņpadsmit minūtēs.
Mums nācās ar elkoņiem lauzties ārā no kapsulas un, lai izietu no stacijas, jo Šķirsta pielūdzēji jau nepacietīgi gaidīja iespēju iekāpt un doties uz Honkongu. Es dzirdēju, kāds teica, ka «viņiem» (anonīmie «viņi», kas ir vainīgi pie visa) — «viņiem vajadzēja organizēt vairākas kapsulas». Mēness iedzīvotājs mēģināja izskaidrot, ka šī prasība ir
neiespējama — ir tikai viens tunelis, kurā var atrasties tikai viena kapsula, kas var būt vai nu šajā vai tajā galā, vai pa vidu. Bet vienā tunelī atrasties divām kapsulām — tas ir neiespējami, pašnāvnieciski.
Vjņa paskaidrojumi tika uzklausīti ar acīm redzamu neticību. Šķita, ka arī apmeklētājiem ir grūti saprast, ka ballistiskais metro ir privātīpašums un to nav iespējams regulēt… kas beidzot tika noskaidrots, kad Mēness cilvēks teica: «Jums vajag vēl vienu tuneli — uz priekšu! Uzbūvējiet to! Jums ir brīvas rokas, neviens negrasās jūs kavēt. Ja tāds risinājums jūs neapmierina, dodieties atpakaj uz savu Liverpūli!»