Diezgan nelaipni. Zemes tārpi ir un paliek zemes tārpi. Katru gadu daži no viņiem mirst, jo nespēj saprast, ka Mēness nav kā Liverpūle, Denvera vai Buenosairesa.
Mēs izgājām cauri gaisa slūžām, kas atdalīja Artemis Transit Companv teritoriju no municipālā īpašuma. Tunelī uzreiz aiz slūžām bija redzams uzraksts:
MAKSĀJIET PAR GAISU ŠEIT
Zem zīmes pie galda sēdēja kāds vīrs, kurš bija divreiz vairāk invalīds nekā es — viņa kājas beidzās pie ceļgaliem. Šķita, ka tas viņu nesatrauc, viņš pārdeva gan gaisu, gan žurnālus un saldumus, reklamēja gidu dienestu un tūrismu, un visur bija redzama zīme:
CEĻA PRIEKŠROCĪBAS
Lielākā daļa cilvēku steidzās garām vienā vai otrā virzienā un neapstājās pie šī vīra. Bils arī gribēja iet garām, kad es viņu pamanīju. «Ei, pagaidi, Bil!»
«Senator, man jāaplaista koks.»
«Pagaidi. Un nesauc mani par senatoru, sauc par doktoru. Doktors Ričards Eimss.»
«Mm?»
«Nekas, tikai dari tā. Tagad mums jāsamaksā par gaisu. Vai tu nemaksāji par gaisu Honkongā?»
Bils to nebija darījis. Viņš bija iegājis pilsētas gaisa spiediena telpā, palīdzot Lilībetai, un neviens nebija licis viņam maksāt.
«Nu, tad tev vajadzēja samaksāt. Vai tu ievēroji, ka Grieta Laimīgajā Pūķī samaksāja par mums visiem? Tā tas bija. Un mēs maksāsim arī šeit, bet vairāk nekā par diennakti. Pagaidi šeit.»
Es piegāju pie galda. «Sveiki, vai jūs pieņemat maksu par gaisu?»
Gaisa pārdevējs pacēla acis un nopētīja mani.
«Jums nav jāmaksā. Jūs samaksājāt par gaisu tad, kad pirkāt biļeti.»
«Ne gluži,» es atbildēju. «Es esmu Mēness iedzīvotājs un atgriežos mājās. Kopā ar sievu un vienu padoto. Man vajadzīgs gaiss trijām personām.»
«Labs mēģinājums. Bet veltīgs. Klausieties, pilsoņa zīmogs nenozīmē, ka jūs apkalpos par pilsoņu cenām — viņi joprojām uzskatis jūs par tūristu un pieprasīs tūristu cenas. Ja jūs vēlaties pagarināt vīzu, varat to darīt. Un viņi iekasēs maksu par gaisu atbilstoši vīzas pagarinājumam. Tagad beidziet, pirms es neesmu nolēmis jūs apkrāpt.»
«Draudziņ, jūs ir grūti iepriecināt.» Es izvilku savu pasi
— pārliecinājos, ka tā ir mana «Ričarda Eimsa» pase — un pasniedzu to viņam. «Esmu bijis prom vairākus gadus. Ja tāpēc es jūsu acīs izskatos pēc Zemes tārpa, tad tas ir nožēlojami. Bet, lūdzu, ievērojiet, kur esmu dzimis.»
Viņš apskatīja pasi un atdeva man. «Okei, jūs mani pieveicāt. Jūs esat trīs, ja? Uz cik ilgu laiku?»
«Man nav konkrētu plānu. Kāds ir īsākais termiņš pastāvīgās uzturēšanās grupā?»
«Viens ceturksnis. Un vēl piecu procentu atlaide, ja maksāsiet par pieciem gadiem uz priekšu… bet pie šodienas kursa septiņi komats viens tas ir absolūti neizdevīgi.»
Es samaksāju par trim pieaugušajiem uz deviņdesmit dienām un pajautāju, ko viņš zina par apmešanās iespējām. «Tā kā esmu bijis prom tik ilgi, man nav sava dzīvokļa, nepārzinu arī tirgu — un es negribu paļauties uz saldu dusu Tumšajā alejā.»
«Jūs pamostos bez kurpēm, ar pārgrieztu rīkli, un žurkas skraidītu pa jūsu seju. Mmm, grūts jautājums. Redziet tās smieklīgās sarkanās cepurītes. Lielākais salidojums, kāds Lunasitijā jebkad ir bijis, kopš salidojuma līdz pat Neatka-
13 — 2689
193
rības dienai visa pilsēta ir piebāzta ar viņiem. Bet, ja jūs neesat pārāk nervozi…»
«Nē, neesam gan.»
«Tad jūs varētu atrast kaut ko labāku nākamās nedēļas sākumā, bet pašlaik ir viena veca vietiņa sestajā līmenī, Raffles, pretī…»
«Es zinu, kur tas ir, mēs pamēģināsim.»
«Labāk vispirms piezvaniet un sakiet, ka es jūs sūtīju. Rabīns Ezra ben Dāvids. Tas man ko atgādina — Eimss, Ričards. Vai jūs esat tas Ričards Eimss, kuru meklē par slepkavību?»
«Ak Dievs!»
«Pārsteigums? Patiesība, cilvēk. Man te kaut kur ir ziņojums.» Viņš rakņājās žurnālos, ar zīmuli rakstītās piezīmēs un šaha uzdevumos. «Te tas ir. Jūs tiekat meklēts Zelta Likuma apmetnē — šķiet, jūs esat nolaidis no kājām kādu ļoti svarīgu personu. Tā viņi saka.»
«Interesanti. Vai šeit ari es tieku meklēts?»
«Uz Mēness? Es domāju, ka ne. Kāpēc gan? Vēl joprojām vecā labā atturība, nav nekādu diplomātisko attiecību ar Zelta Likumu, kamēr viņi neparakstīts Oslo Konvenciju. Ko viņi nevar izdarīt bez tiesību pamatlikuma, un tas nu neizklausās sasodīti iespējams.»
«Es domāju gan.»
«Tomēr… ja jums ir vajadzīga advokāta palīdzība, nāciet pie manis, es nodarbojos arī ar tādām lietām. Mani var šeit satikt katru pēcpusdienu, vai arī jūs varat atstāt ziņu Seymor's Kosher Fish Emporium pretī Kārnegī bibliotēkai, Seimors ir mans dēls.»
«Paldies, es atcerēšos. Starp citu, kas ir tas cilvēks, ko es it ka esot nogalinājis?»
«Vai tad jūs nezināt?»
«Tā kā neesmu nevienu nogalinājis, kā es to varu
zināt?»
«Tur ir zināms loģikas trūkums, par ko es īpaši nerunāšu. Tiek ziņots, ka jūsu upuris ir Enriko Šulcs. Vai jums šis vārds ir pazīstams?»
«Enriko Sulcs. Esmu pārliecināts, ka šo vārdu nekad agrak neesmu dzirdējis. Nepazīstu. Lielākoties slepkavību
upurus nogalina tuvi draugi vai radinieki, nevis svešinieki. Un šajā gadījumā tas neesmu es.»
«Patiešām dīvaini. Tomēr Zelta Likuma īpašnieki piedāvā ievērojamu atlīdzību par jūsu nāvi. Vai, precīzāk sakot, par jums — dzīvu vai mirušu, bet bez uzsvara uz vārda «dzīvu», tikai par jūsu ķermeni, brāl, aukstu vai siltu. Vai man speciāli jāatzīmē, ka ētika aizliegtu izmantot šo izdevību, ja es būtu jūsu advokāts?»
«Rabīn, es domāju, jūs tāpat neizmantosiet šo izdevību, jūs esat tipisks Mēness iedzīvotājs. Jūs vienkārši mēģināt pierunāt nolīgt sevi. Mmm. Es izsludinu Trīs Dienas.»
«Trīs Dienas. Jūs gribat zīmogus vai pietiks ar čeku?»
«Es esmu zaudējis īstā Mēness iedzīvotāja izskatu, tāpēc labāk abus.»
«Ļoti labi. Kronu vai divas veiksmei?»
Reverends Ezra uzlika uz mūsu rokām zīmogu ar trīs mēnešu termiņu — ar ūdensdrošu tinti, kas redzama tikai speciālā gaismā, un parādīja to mums, iededzot pārbaudes lampu. Mēs varējām likumīgi elpot Lunasitijas municipālo gaisu turpmākos trīs mēnešus, un izmantot citas privilēģijas, kā, piemēram, sabiedriskās telpas. Es piedāvāju viņam trīs kronas vairāk par noteikto cenu, viņš pieņēma divas.
Pateicos un atvadījos, un mēs devāmies tunelī, katrs dīvaini apkrāvies ar saiņiem. Piecdesmit metrus tālāk tunelis izveda uz galveno gaiteni. Mēs tuvojāmies izejai, es mēģināju orientēties — tālāk iet pa labi vai pa kreisi, kad izdzirdēju svilpi un soprāna balsi: «Stāt! Ne tik strauji. Inspekcija.»
Es apstājos un pagriezos. Viņas sejā bija rakstīts: «Ierēdne», un nejautājiet man, kā es to zinu. No trim planētām, vairākiem planetoīdiem un vēl vairākām kosmosa apmetnēm es vienkārši zinu, ka tā izskatās visi ierēdņi, kam jānolauž pēdējie gadi līdz pensijai. Viņas uniforma nebija nedz militāra, nedz policijas. «Tikko ieradāties no Honkongas?»
Atbildēju, ka jā.
«Vai jūs visi trīs esat kopā? Nolieciet visu uz galda. Atveriet savas somas. Vai jūs vedat augļus, dārzeņus, pārtiku?»
Es atjautāju: «Kāpēc tā?»
Gvena teica: «Man ir Hershey šokolāde. Vai vēlaties gabaliņu?»