«Man liekas, ka to var nosaukt par kukuli. Protams, kāpēc ne?»
«Protams, es vēlos jūs piekukuļot. Man somā ir mazs aligatoriņš. Viņš nav nedz auglis, nedz dārzenis, pieņemsim, ka viņš varētu būt pārtika. Jebkurā gadījumā viņš ir gandrīz noteikti pret jūsu uzpūstajiem likumiem.»
«Acumirkli, man jāpārbauda saraksti.» Inspektore rakņājās iespaidīgā no kompjūtera izdrukātu lapu kaudzē. «Aligatoru āboli; aligatoru ādas, apstrādātas vai krāsotas; aligatori, izbāzti — vai šis ir izbāzts?»
«Tikai tad, kad viņš pārēdas, viņš ir badīgs.»
«Mīļa, vai jūs man gribat iestāstīt, ka jums tajā somā ir dzīvs aligators?»
«Ja vēlaties, varat riskēt un iebāzt roku somā. Viņš ir trenēts kā sargs. Pirms tam saskaitiet savus pirkstus, varēsiet pārskaitīt, kad izvilksiet roku.»
«Jūs jokojat.»
«Nebūt ne. Bet atcerieties, es jūs brīdināju.»
«Ak, nieki.» Inspektore iebāza roku Gvenas somā un ar kliedzienu atrāvās. «Tas man iekoda!» Viņa ielika pirkstus mutē.
«Tieši tāpēc viņš man ir,» Gvena paskaidroja. «Es jūs brīdināju. Vai jums sāp? Parādiet man.»
Sievietes apskatīja roku un nosprieda, ka sarkanie iespiedumi ir vienīgais ļaunums. «Tas labi,» noteica Gvena. «Esmu iemācījusi viņam satvert cieši, bet nepārkost ādu. Un nekad, nekad nenokost pirkstus. Viņš mācās, viņš vēl ir jauns. Bet viņam nevajadzēja atlaist jūsu roku tik viegli, esmu mācījusi Alfrēdam turēties cieši kā buldogam, kamēr saņemu radio signālu un steidzos mājās.»
«Es neko nezinu par buldogiem, bet viņš pilnīgi droši gribēja nokost man pirkstus.»
«Ak, protams, nē! Vai jūs esat kādreiz redzējusi suni?»
«Tikai izkāmējušus, apģērbtus mirlas gaļas tirgū. Nē, es ņemu savus vārdus atpakaļ, es redzēju vienu Tiho zoodārzā, kad biju maza meitene. Liels, neglīts riebeklis. Es nobijos.»
«Daži no viņiem ir mazi, un daži nemaz nav neglīti. Buldogs ir visai neglīts, bet ne pārāk liels. Iekosties un nelaist vaļā ir tas, ko viņi dara vislabāk. To es gribu iemācīt arī Alfrēdam.»
«Izvelciet viņu ārā un parādiet man.»
«Ne par ko! Viņš ir sargdzīvnieks, es negribu, lai citi cilvēki viņu glāsta un dūdo apkārt, es gribu, lai viņš kož. Ja jūs gribat viņu redzēt, tad izvelciet ārā pati. Varbūt šoreiz viņš tik ātri neatlaidīs savus žokļus, es ceru.»
Ar to arī beidzās mēģinājums mūs pārbaudīt. Adele Sasbauma, Pirmās Klases Nevienam Nevajadzīgā Ierēdne, piekrita, ka bonsai kļavas ievešana nav aizliegta, apbrīnoja to un jautāja, vai tas kādreiz zied. Kad viņa sāka apmainīties ar Gvenu receptēm, es iejaucos un uzstāju, ka mums jātiek tālāk
— ja municipālā veselības un drošības pārbaude bija galā.
Mēs šķērsojām Ārējo loku, es atradu Gatvi un zināju ceļu tālāk. Mēs nokāpām līmeni zemāk un izgājām cauri Vecajam Domam, tad devāmies uz tuneli — mana atmiņa teica priekšā, ka tur atrodas Raffles viesnīca.
Bet pa ceļam Bils mani iepazīstināja ar saviem politiskajiem uzskatiem. «Senator…»
«Nevis «senator», bet «doktor», Bil.»
«Doktor. Jā, ser, doktor, es domāju, ka tas nav pareizi, kas tur notika.»
«Jā, nav. Tā saucamā inspekcija ir bezjēdzīga. Tā ir viena no dārgajām, nevajadzīgajām lietām, kuras gadu gaitā iegūst katra valdība, tāpat kā okeāna kuģi apaug ar gliemezīšiem.»
«O, es nedomāju to! Ar to viss ir kārtībā, šī būšana apsargā pilsētu un nodrošina to ar godīgu darbu.»
«Izsvītro vārdu «godīgs».»
«Mm? Es runāju par to, ka jāmaksā par gaisu. Tas ir nepareizi. Gaisam jābūt bezmaksas.»
«Kāpēc tu tā saki, Bil? Šeit nav Ņūorleāna, mēs esam uz Mēness. Te nav atmosfēras. Ja tu nemaksāsi par gaisu, ko gan tu elposi?»
«Bet tieši to es gribēju teikt! Katram ir tiesības elpot. Valdībai ir jānodrošina tāda iespēja.»
«Pilsētas valdība to arī nodrošina pilsētas robežās. Tieši par to mēs tikko samaksājām.»
Es novicināju roku viņa deguna priekšā. «Par šito.»
«Bet es jau par to ari runāju! Nevienam nevajadzētu maksāt par gaisu. Elpot ir cilvēka dabiskās tiesības, un valdībai būtu tās jānodrošina par velti.»
Es pievērsos Gvenai: «Pagaidi, dārgā, tas ir jānokārto. Varbūt mums nāksies iznīcināt Bilu, lai viņš kļūtu laimīgs. Apstāsimies tepat un noskaidrosim situāciju. Bil, es samaksāju par gaisu, ko tu elpo, jo tev nav naudas. Pareizi?»
Viņš uzreiz neatbildēja. Gvena klusi ieteicās: «Es iedevu viņam kabatas naudu. Vai tev ir iebildumi?»
Es domīgi paskatījos uz viņu. «Liekas, man jau vajadzēja zināt. Mana mīļā, ja man jābūt atbildīgam par šo ģimeni, tad jāzina, kas te notiek.» Es pagriezos pret Bilu. «Kad es tur samaksāju par tavu gaisu, kāpēc tu nepiedāvāji samaksāt savu daļu no naudas, kas bija tev kabatā?»
«Bet viņa to iedeva man, nevis jums.»
«Nu? Tad atdot to viņai atpakaļ.»
Bils izskatījās pārsteigts, Gvena iejaucās: «Ričard, vai tas ir nepieciešams?»
«Es domāju, ka jā.»
«Bet es domāju, ka nē.»
Bils klusēja un nekustīgi skatījās. Es uzgriezu viņam muguru un griezos tieši pie Gvenas. «Gvena, man vajadzīgs tavs atbalsts,» es klusi teicu.
«Ričard, tu radi problēmas tur, kur to nav!»
«Es nedomāju, ka te to nav, dārgā. Gluži pretēji, šī ir ļoti būtiska lieta un man vajadzīga tava palīdzība. Tāpēc kaut kā atbalsti mani.»
«Ko nozīmē «kaut kā», dāgais?»
«Tu zini, ko tas nozīmē. Izdomā kaut ko. Vai tu mani
atbalstīsi?»
«Ričard, tas ir smieklīgi! Es neredzu nekādu iemeslu pievērsties šim jautājumam.»
«Gvena, es lūdzu tavu palīdzību.» Es gaidīju bezgalīgi ilgi, tad nopūtos. «Vai ej tālāk un neatskaties.»
Viņa sarāvās, it kā es būtu viņai iesitis. Tad mana sieva paņēma savu koferi un sāka iet.
Bils palika ar pārsteigumā atkārušos žokli, tad steidzās viņai pakaļ, neizlaizdams no rokām dārgo kociņu.
XVI nodaļa
«Sievietes ir jamil, nevis jāsaprot.»
Oskars Vailds (1854—1900)
Es noskatījos, kā viņi attālinās, tad lēni sāku soļot. Vieglāk bija iet, nekā stāvēt uz vietas, un tuvumā nebija, kur apsēsties. Kāja sāpēja un mani pārņēma pēdējo pāris dienu nogurums. Arī galva bija kā iztukšota. Es turpināju soļot uz Ruffles viesnīcas pusi, it kā būtu ieprogrammējis šo maršrutu.
Ruffles izskatījās vēl skumjāk, nekā es atcerējos. Bet man bija aizdomas, ka rabīns Ezra zināja, ko runā — vai nu Ruffles, vai nekas. Jebkurā gadījumā es gribēju noslēpties no sabiedrības acīm, un būtu samierinājies ar vēl nolietotāku viesnīcu, lai tikai paliktu aiz slēgtām durvīm.
Cilvēkam pie reģistratūras letes es teicu, ka rabīns Ezra man ieteica šo viesnīcu, un jautāju, kādi numuri vēl ir brīvi. Man likās, ka viņš piedāvāja visdārgāko brīvo numuru — astoņpadsmit kronas.
Es izpildīju rituālu ar kaulēšanos, bet ne pārāk aizrautīgi. Mēs palikam pie četrpadsmit kronām, es samaksāju un paņēmu atslēgu, klerks pasniedza man lielu grāmatu. «Parakstieties šeit, un parādiet čeku par gaisu.»
«E? Kopš kura laika tad tādi mēsli?»
«Kopš jaunās administrācijas, brāl. Man tā jaunā kārtība nepatīk tieši tāpat, kā jums, bet vai nu es samierinos, vai arī viņi aiztaisa manu bodīti ciet.»
Es mirkli padomāju. Vai es biju «Ričards Eimss»? Kāpēc gan likt policistiem siekaloties, domājot par lielo atlīdzību? Kolins Kempbels? Kāds ar labu atmiņu varētu to atcerēties — un iedomāties par Valkeru Evansu.
Es uzrakstīju «Ričards Kempbels, Novilena.»