«Paldies, gospoģin. Istaba L ir šī gaiteņa galā pa kreisi. Mums nav restorāna, bet no virtuves var pasūtīt ēdienu. Ja
jūs vēlaties pusdienot šeit, atcerieties, ka virtuve beidz strādāt divdesmit vienos. Izņemot dzērienus un ledu. Bet gaiteņa otrā pusē apmēram piecdesmit metrus uz ziemeļiem ir «Nevīžīgais Džo», kas atvērts visu nakti. Numurā nav paredzēts gatavot ēdienu.»
«Paldies.»
«Vai jūs vēlaties sabiedrību? Kādu vien gribat — abu dzimumu, jebkuras novirzes, jebkura vecuma — tikai mūsu vislabākajiem klientiem.»
«Paldies vēlreiz, esmu ļoti noguris.»
Istaba bija visai piemērota manām vajadzībām, neņemot vērā tās nolietotības pakāpi. Tajā atradās viena gulta un izvelkams dīvāns, neliela duša ar visu nepieciešamo, un nekāda ūdens limita — es apsolīju sev karstu vannu… vēlāk, vēlāk! Vienigās istabas stūrī novietotais plaukts acīmredzot bija paredzēts komunikāciju termināla novietošanai, bet pašlaik bija tukšs. Blakus tam atradās akmenī iestrādāta misiņa plāksne:
OTRDIEN, 2075. GADA 14. MAIJĀ, ŠAJĀ ISTABĀ ADAMS SELENS, BERNARDO DE LA PASS, MANUELS DEIV1SS UN VAIOMINGA NOTA RADĪJA PLĀNU,
KAS LIKA AUST BRĪVAM MĒNESIM.
ŠEIT VIŅI PASLUDINĀJA REVOLUCIJU!
Bet mani tas neiespaidoja. Jā, tie četri bija Revolūcijas varoņi, bet tajā gadā, kad es apglabāju Kolinu Kempbelu un radīju Ričardu Eimsu, es apmetos neskaitāmos viesnīcu numuros Lunasitijā, un lielākajā daļā no tām bija tieši tāda pati plāksne. Tāpat kā ar uzrakstu «Šeit ir dzīvojis Vašingtons» manā dzimtenē — ēsma tūristiem, kuras saistība ar realitāti ir visai neticama varbūtība.
Bet man bija vienalga. Es noņēmu kājas protēzi, apgūlos un mēģināju atslābināties.
Gvena! Ak, nolādēts, nolādēts, nolādēts! Vai es biju cietpaurains dumiķis? Varbūt. Bet, sasodīts, ir kādas robe
žas. Man lielākoties nenāca ne prātā apvainoties uz Gvenu. Viss bija kārtībā, ja viņa pieņēma lēmumus par mums abiem, un es pat neiepīkstējos, kad viņa to darīja bez konsultēšanās ar mani. Bet viņai nevajadzēja pamudināt šo nespējnieku neklausīt mani — vai arī vajadzēja? Man nevajadzētu ar to samierināties. Tā nav iespējams dzīvot.
Bet es nevaru dzīvot bez viņas!
Nav tiesa, nav tiesa! Līdz pat šīs nedēļas sākumam — mazliet vairāk kā pirms trim dienām — tu dzīvoji bez viņas… un tu vari iztikt bez viņas arī tagad.
Es varu iztikt arī bez savas amputētās kājas. Bet man nepatīk kājas trūkums un es pie tā nekad nepieradīšu. Protams, tu vari iztikt bez Gvenas, tu bez viņas nenomirsi — bet atzīsti to, stulbeni: pēdējo trīsdesmit gadu laikā tu esi bijis laimīgs tikai šo īso laiciņu — tās stundas, kopš Gvena pārnāca uz tavu dzīvokli un apprecējās ar tevi. Tās bija briesmu un netaisnības, cīņu un grūtību pārpilnas stundas. Laime plūda pāri malām tāpēc, ka viņa vienkārši bija blakus.
Un tagad tu viņu padzini.
Uzliec savu stulbo cepuri. Piestiprini to ar kniedēm, tev nekad nevajadzēs to noņemt.
Bet man bija taisnība!
Nu un? Kāds gan sakars «taisnībai» ar palikšanu precētam?
Es laikam biju aizmidzis (nogurums bija nāvīgs), jo atcerējos notikumus, kas nekad nebija notikuši, un murgoju
— piemēram, ka Gvena ir izvarota un nogalināta Tumšajā alejā. Bet izvarošana Lunasitijā notiek tikpat reti, cik ikdienišķi tās ir Sanfrancisko. Kopš pēdējā šāda nozieguma pagājuši vairāk kā astoņdesmit gadi, un zemes ložņa, kas to izdarīja, nesagaidīja stundu, kad viņu izsviestu Izplatījumā — vīrieši, kas sadzirdēja sievietes kliedzienus, nekavējoties saraustīja varmāku gabalos.
Vēlāk noskaidrojās, ka viņa bija kliegusi tāpēc, ka viņš nebija samaksājis. Tas nebija svarīgi. Mēness iedzīvotājam ielasmeita ir tikpat svēta persona kā Jaunava Marija. Es esmu Mēness iedzīvotājs tikai pēc pieņēmuma, bet šim
principam es piekritu ar visu sirdi un dvēseli. Vienīgais piemērotais sods par izvarošanu ir nāve — vienmēr un bez attaisnošanas iespējām.
Tur, uz Dubļu pikas, bija tādi likuma panti, kā «samazināta atbildība» un «nav vainīgs prāta nespējas dēļ». Šādi teikumi Mēness iedzīvotāju satracinātu. Lunasitijā cilvēkam jābūt garīgi slimam, lai vispār iedomātos par izvarošanu; tādas iedomas realizācija būtu visspēcīgākais no iespējamajiem ārprāta pierādījumiem — bet Mēness iedzīvotāju vidū šāda slimība neizraisītu ne mazāko līdzjūtību. Un uz Mēness nenodarboļas ar izvarotāja psihoanalīzi — viņi to nogalina. Uzreiz. Atri. Brutāli.
Sanfrancisko derētu pamācīties no Mēness iedzīvotājiem. Tāpat vajadzētu pamācīties jebkurai pilsētai, kurā sievietei ir bīstami staigāt vienai. Uz Mēness mūsu lēdijas nekad nebaidās no vīriešiem — ģimenē, draugu vai svešinieku vidū; Lunasitijā vīrieši nedara pāri sievietēm — vai arī viņi mirst!
* * *
Es biju pamodies, šņukstot neciešamās sāpēs. Gvena bija mirusi, viņa bija izvarota un noslepkavota, un tā bija mana vaina!
Pat vēlāk, kad biju pietiekami atmodies, lai atgrieztos savā parastajā apziņas plūdumā, es vēl joprojām raudāju — zināju, ka tas bija tikai sapnis, nejauks murgs… bet mana vainas apziņa nebija mazinājusies. Es patiešām biju izrādījies nespējīgs aizstāvēt savu dārgumu. Es biju teicis, lai viņa iet prom: «… ej tālāk, un neatskaties!» Ak, stulbenis!
Ko lai es daru?
Sameklē viņu! Varbūt viņa piedos. Šķiet, ka sievietēm ir gandrīz neizsmeļama piedošanas spēja. (Tā kā piedošana parasti ir vajadzīga vīrietim, tad tam jābūt kādam rasu izdzīvošanas principam.)
Bet vispirms man vajadzēja viņu atrast.
Es jutu neapslāpējamu vajadzību iet ārā un sākt meklēt
— lekt zirga mugurā un mesties visos virzienos. Bet tas ir klasiskais piemērs, kas pieminēts visās matemātikas mācību grāmatās — kā nemeklēt kādu, kas ir pazudis. Man nebi
ja ne jausmas, kur meklēt Gvenu, bet varbūt viņa atrastu mani, pārbaudot Raffles viesnīcu — ja viņa būtu pārdomājusi. Ja tā būs, man jābūt šeit, nevis jāklīst apkārt.
Bet es varēju paplašināt iespējas. Piezvanīt uz Daily Lunatic un ievietot sludinājumu — vairāku veidu, parasto sludinājumu, sludinājumu rāmītī un — vislabāk! — komercsludinājumu, kas kopā ar Lunatic ikstundas ziņu pārraidi nonāktu katrā terminālā.
Ja tas neko nedos, ko tad tu darīsi?
Ak, aizveries un uzraksti to sludinājumu!
Gvena, piezvani man uz Raffles. Ričards.
Gvena, lūdzu, piezvani man! Es esmu Raffles viesnīcā. Mīlu, Ričards.
Dārgā Gvena, tā dēļ, kas starp mums bija, lūdzu, piezvani man. Esmu Raffles viesnīcā. Mīlu, kā vienmēr — Ričards.
Gvena, es kļūdījos. Ļauj man mēģināt vēlreiz. Esmu Raffles viesnīcā. Mīlu, Ričards.
Es nervozi pārskatīju to un beidzot nolēmu, ka otrais bija vislabākais — tad pārdomāju un nospriedu, ka tomēr ceturtais. Pārdomāju atkal — otrā teikuma vienkāršība šķita pievilcīgāka. Vai tomēr labāk pirmais. Ak, pie velna, stulbeni, vienkārši uzraksti sludinājumu. Lūdz viņu piezvanīt — ja tev būs jelkāda iespēja, viņa nepievērsīs uzmanību vārdu izvēlei.
Vai piezvanīt no viesnīcas? Nē, labāk atstāt tur ziņu ar informāciju Gvenai, kur un kāpēc tu iesi un cikos tu būsi atpakaļ, un, lūdzu, pagaidi… tad steidzies uz laikraksta redakciju un uzreiz ieliec sludinājumu terminālos un viņu nākamajā izdevumā. Tad steidzies atpakaļ.
Tā nu es pieliku kājas protēzi, uzrakstīju zīmīti, ko atstāt reģistratūrā, un paķēru savu spieķi — un atkal novēroju spēju pieņemt lēmumus nepilnas sekundes laikā, kā jau vairākkārt savā dzīvē — un tieši tas man liek domāt, ka ši trakā pasaule tomēr ir kaut kā iekārtota, nevis haotiski eksistē.