Kāds klauvēja pie manām durvīm…
Es steidzos atvērt. Tā bija viņa! Lai slavētas debesis, aleluja!
Viņa izskatījās vēl mazāka, nekā man likās, un acis šķita lielas, apaļas. Viņa turēja mazo kļaviņu kā mīlas apliecinājumu — varbūt tas tā arī bija domāts. «Ričard, vai tu ļausi man atgriezties? Lūdzu?»
Viss notika vienlaicīgi — es paņēmu mazo kociņu, noliku to zemē, un pacēlu Gvenu rokās, aizvēru durvis, apsēdināju viņu sev blakus uz dīvāna, un mēs šņukstējām, un raudājām, un runājām abi vienlaicīgi.
Pec brītiņa mēs nomierinājāmies un es biju pietiekami kluss, lai dzirdētu, ko viņa saka: «Piedod, Ričard, man nebija taisnība, man vajadzēja tevi atbalstīt, bet es biju aizskarta un dusmīga, un pārāk lepna, lai pagrieztos atpakaļ un pateiktu tev to, un kad es tomēr pagriezos, tu jau biji prom, un es nezināju, ko darīt. Ak Dievs, dārgais, nekad vairs neļauj man tevi pamest, liec man palikt! Tu esi lielāks par mani, ja es vēl kādreiz sadusmošos un mēģināšu aiziet, pagriez mani atpakaļ, bet neļauj man aiziet!»
«Es nekad tev vairs neļaušu aiziet. Es kļūdījos, dārgā; man nevajadzēja tam pievērst tik lielu uzmanību, tas nenāk par labu mīlestībai un cieņai. Es padodos. Padari Bilu par rotaļlietu, kādā veidā vien tu vēlies, es neteikšu ne vārda. Sabojā viņu.»
«Nē, Ričard, nē! Man nebija taisnība. Bilam vajadzēja stingru mācību, un man vajadzēja tevi atbalstīt un ļaut tev viņu pārmācīt. Tomēr…» Gvena pasniedzās pēc savas somas un atvēra to. Es teicu: «Uzmanies no aligatora.»
Pirmo reizi viņa pasmaidīja. «Adele norija to āķi nekavējoties.»
«Vai tu gribi teikt, ka tur nav nekāda aligatora?»
«Ak Dievs, mīļais, vai tu domā, ka es esmu ekscentriska?»
«Ak, lai Dievs pasarg’!»
«Tur bija tikai peļu slazds un viņas iztēle. Lūdzu…» Gvena nolika sev blakus uz dīvāna naudas kaudzīti, gan banknotes, gan monētas. «Es liku Bilam atdot to atpakaļ. Tas ir, atdot to, kas tur bija palicis, tur vajadzēja būt trīs reizes vairāk. Man liekas, ka Bils ir no tiem vājajiem rak-
stūriem, kas nevar nēsāt naudu un neiztērēt to. Man jāizdomā, kā viņu sodīt par to, līdz viņš saprot. Pašlaik viņam netiks dota nekāda nauda, kamēr viņš to nenopelnīs.»
«Tikko viņš nopelnīs kādu naudu, viņam nāksies samaksāt man par gaisu — deviņdesmit dienas,» es ieteicos. «Gvena, es patiešām par to dusmojos. Es dusmojos uz viņu, ne jau uz tevi. Uz viņa attieksmi pret maksu par gaisu. Bet man ir žēl, ka es liku dusmām nākt pār tavu galvu.»
«Bet tev bija taisnība, dārgais. Bila attieksme pret maksu par gaisu attiecas uz viņa dumjību vispār. To es esmu atklājusi. Mēs sēdējām Vecajā Domā un runājām par daudz ko. Ričard, Bilā ir sociālisma infekcija visļaunākajā forma, viņš domā, ka pasaule ir parādā par to, ka viņš dzīvo. Viņš man godīgi pateica, ka, protams, katram pienākas labākā medicīniskā apkalpošana — par velti, protams, neierobežota, protams, un valdībai par to jāmaksā. Viņš pat nespēja saprast šo prasību matemātisko neiespējamību. Bet Bils no visas sirds tic ne tikai gaisam par velti un medicīnai par velti, bet ari uzskata, ka visam, ko viņš vēlas, ir jābūt iespējamam… un jābūt par velti.» Viņa nodrebinājās. «Es nepieņemu viņa viedokli nevienā jautājumā.»
«Banderlogu ceļa dziesma.»
«Piedod?»
«Tās ir Radjarda Kiplinga dzejas, viņš dzīvoja pirms vairākiem gadsimtiem. Banderlogi — pērtiķi — ticēja, ka viss ir iespējams, ja tikai vēlas.»
«Jā, tas ir Bils. Visā nopietnībā viņš man skaidro, kā vajadzētu būt… un tad no valdības ir atkarīga īstenošana. Tikai jāpieņem likums. Ričard, viņš domā par valdību tāpat, kā mežoņi domā par saviem elku dieviem. Vai — nē, es nezinu, es nesaprotu, kā darbojas viņa prāts. Mēs runājāmies, bet nesapratāmies. Viņš tic visām tām muļķībām. Ričard, mēs pieļāvām kļūdu — vai ari es. Mums nevajadzēja glābt Bilu.»
«Tu maldies, mīļā.»
«Nē, dārgais. Es domāju, ka varēšu viņu rehabilitēt, un
kļūdījos.»
«Es domāju ko citu, kad teicu, ka tu maldies. Vai tu atceries žurkas?»
«Oo!»
«Nerunā ar tādu nožēlu. Mēs paņēmām Bilu līdzi, jo abi baidījāmies, ka pretējā gadījumā viņu nogalinās, varbūt žurkas viņu apēdīs dzīvu. Gvena, mēs abi zinām, ko nozīmē pievākt noklīdušu kaķēnu, mēs abi saprotam «Ķīniešu pienākumu». Jebkurā gadījumā mēs to izdarījām.» Es pacēlu viņas zodu un noskūpstīju Gvenu. «Un mēs to darīsim atkal, šobrīd pat. Zinot, cik tas maksā.»
«O, es mīlu tevi!»
«Es arī tevi mīlu, pie tam vēl ļoti vulgāri.»
«Mm… tagad?»
«Man jāiet vannā.»
«Mēs varam mazgāties vēlāk.»
Es tikko biju ienesis Gvenas pārējo bagāžu, kas uz laiku bija piemirsusies ārpusē pie numura durvīm — un, par laimi, tā bija palikusi neskarta — un mēs grasījāmies iet vannā, kad Gvena noliecās pār mazo kociņu, tad pacēla to un nolika uz plaukta, lai vieglāk varētu to aizsniegt. «Dāvana tev, Ričard.»
«Ak Dievs! Meitenes? Vai dzērieni?»
«Ne viens, ne otrs. Kaut gan abas lietas ir viegli pieejamas. Viesnīcnieks gribēja samazināt cenu, kad es maksāju par Bila numuru.»
«Bils ir šeit?»
«Uz vienu nakti, vislētākajā vienvietīgajā numurā. Ričard, es nezināju, ko darīt ar Bilu. Es būtu likusi viņam iet un sameklēt patvērumu Tumšajā alejā, ja nebūtu dzirdējusi, ka rabīns Ezra runāja kaut ko par žurkām. Sasodīts, šeit agrāk nebija žurku. Lunasitija zaudē savu labo slavu.»
«Man laikam jāpiekrīt, ka tev taisnība.»
«Es viņu arī pabaroju — te tālāk ir «Nevīžīgais Džo». Viņš ēd par četriem — varbūt tu esi to ievērojis?»
«Jā gan.»
«Ričard, es nevarēju atstāt Bilu nepaēdušu un bez drošām naktsmājām. Bet rīt būs jauna diena. Es teicu, lai viņš sakārtojas pirms brokastīm.»
«Hmmm. Bils melotu zupas šķīvja dēļ. Viņš ir bēdīgs gadījums, Gvena, visbēdīgākais.»
«Es nedomāju, ka viņš varētu pārliecinoši melot. Vismaz es viņam liku par šo to padomāt. Viņš zina, ka esmu dusmīga uz viņu, ka nepiekrītu viņa domām, un ka brīvpusdienām drīz pienāks gals. Es ceru, ka viņš pavadīs bezmiega nakti. Te būs, dārgais…» Viņa bija iebāzusi roku zem kļavas saknēm. «Ričardam. Būtu labi tās nomazgāt.» Viņa pasniedza man sešas patronas, Skoda 6,5 mm — vai arī ļoti labas kopijas.
Es paņēmu vienu un apskatīju.
«Brīnumdare, tu joprojām mani pārsteidz. Kur? Kad?
Kā?»
Izdzirdējusi uzslavu, Gvena izskatījās saulaini laimīga un apmēram divpadsmitgadīga. «Šorīt. Honkongā. Melnajā tirgū, protams, kas nozīmē — zem letes pie Sears. Es paslēpu savu Miyako zem kļaviņas, ejot iepirkties, un munīciju ieliku turpat, kad gāju prom no Ksijas nama. Mīļais, es nezināju, kādas pārbaudes mums nāktos izturēt, ja sāktos kādas nepatikšanas Honkongā — un tās ari sākās, bet krustmāte mūs atbrīvoja.»
«Vai tu proti gatavot ēdienu?»
«Es to protu visai labi.»
«Tu proti šaut, tu māki vadīt rolligonu, tu vari tikt galā ar kosmosa kuģi, un tu proti gatavot ēdienu. Jauki, tu esi pieņemta darbā. Bet vai tev ir vel citas iemaņas?»
«Nu, mazliet zinu inženierzinātnes. Es kādreiz biju visai laba advokāte. Bet pēdējā laikā neesmu praktizējusi ne vienu, ne otru.» Viņa vēl piebilda: «Un es māku spļaut caur zobiem.»
«Supermeitene! Vai tu jelkad esi bijusi piederīga cilvēku rasei? Apdomā labi, atbilde tiks pierakstīta.»