Выбрать главу

«Es atsakos atbildēt. Pasūtīsim vakariņas, pirms viņi slēdz virtuvi.»

«Man liekas, tu gribēji iet vannā?»

«Jā, gribu. Taču, ja nepasūtīsim ēdienu tūlīt, mums būs jāģērbjas un jāiet uz «Nevīžīgo' Džo»… man nav nekādu iebildumu pret «Nevīžīgo Džo», bet negribas ģērbties. Šī ir pirmā reize, kad jūtos pilnīgi mierīga un varu būt di­

vatā ar savu vīru, mm, pēdējā gadsimta laikā. Kopš mēs bijām tavā dzīvoklī Zelta Likumā pirms pavēles aizbraukt.»

«Trīs dienas.»

«Tik vien? Patiešām?»

«Astoņdesmit stundas. Varu apgalvot, ka visai aizņemtas stundas.»

Raffles ir visai laba virtuve, ja vien jūs paļaujaties uz šefpavāra izvēli; tovakar bija frikadeles un pankūkas, medus un alus mērce — dīvaina kombinācija, kas bija ļoti izdevusies. Svaigi salāti, eļļa un vīna etiķis. Siers un svai­gas zemenes. Melnā tēja.

Mums viss garšoja, bet mēs būtu bijuši pateicīgi pat par labi sagatavotu vecu zābaku, jo kopš pēdējās ēdienreizes bija pagājis pārāk ilgs laiks. Ja tas būtu bijis cepts skunkss, es nebūtu pamanījis, Gvenas klātbūtne bija viss, kas man bija vajadzīgs.

Mēs bijām ēduši apmēram pusstundu, nemaz nemēģinot izlikties eleganti, kad mana dārgā ievēroja misiņa plāksni uz akmens pamata. Līdz šim viņa bija pārāk aizņemta, kas ir saprotami.

Viņa piecēlās un paskatījās uz to, tad teica klusinātā balsī: «Nu es būšu Holivudas ielene. Šī ir tā vieta! Ri­čard, šis ir pats Revolūcijas šūpulis! Un te es esmu sēdē­jusi, lamādamās un kasīdamās, it kā šī būtu parasta viesnīcas istaba.»

Es teicu: «Apsēdies un pabeidz vakariņas, mīļā. Trijos no četriem Lunasitijas viesnīcu numuriem ir šai līdzīgas zīmes.»

«Bet ne jau tādas! Ričard, kāds ir šīs istabas numurs?»

«Tai nav numura — tikai burts. Istaba L.»

«Istaba L — jā! Šī ir tā vieta! Ričard, katrai tautai tur, uz Dubļu pikas, tik nozīmīgā nacionālā svētvietā būtu mūžī­gā uguns. Droši vien arī goda sardze. Bet te — kāds te pieliek to mazo misiņa plāksnīti, un viss. Pat Brīvā Mēness dienā. Bet tas jau ir Mēness. Dīvainākā mafija visā apgū­tajā Izplatījumā. Ak Dievs!»

Es atbildēju: «Mīļā meitene, ja tu vēlies domāt, ka šajā istabā patiešām noticis tas, kas rakstīts uz plāksnītes, tad

labi. Pašlaik labāk apsēdies un paēd. Vai ari es apēdīšu tavas zemenes.»

Gvena neatsaucās, viņa apsēdās un klusēja. Viņa tikko pieskārās augļiem un sieram. Beidzot es pārtraucu klusumu: «Sirsniņ, kaut kas tevi nomāc.»

«Es no tā nenomiršu.»

«Man prieks to dzirdēt. Nu, kad tu gribēsi runāt, es būšu pati uzmanība. Kamēr tu neko nesaki, es ausis izman­tošu kā vēdekli. Es tevi nesteidzinu.»

«Ričard…» viņas balss bija tikko dzirdama. Es biju pār­steigts, ieraugot asaras lēnām ritam pār viņas vaigiem.

«Jā, dārgā?»

«Es esmu tev melojusi. Es…»

«Pagaidi. Mana mīla, mana mazā mīļā meitene, es vien­mēr esmu uzskatījis, ka sievietēm jāatļauj melot tik daudz, cik viņām nepieciešams, un nekad nevajag par to sodīt. Meli ir viņu vienīgā aizsardzība pret nedraudzīgo pasauli. Es neesmu tevi izprašņājis par tavu pagātni — vai ne?»

«Nē, bet…»

«Atkal pagaidi. Es neesmu to darījis. Tu šo to esi lab­prātīgi pastāstījusi. Bet pat tādā gadījumā pāris reizes esmu tevi apstādinājis, kad tev uznāca autobiogrāfisku sarunu lēkmes. Gvena, es neapprecējos ar tevi naudas dēļ vai tavas ģimenes pagātnes dēļ, vai tavu smadzeņu dēļ, pat ne tādēļ, ka esi talantīga gultā.»

«Pat ne tādēļ? Tad jau nekas daudz nepaliek.»

«Paliek gan. Es apbrīnoju tavas horizontālās iemaņas un tavu entuziasmu. Bet šajā jomā kompetentas sievietes nav retums. Piemēram, Ksija. Es pieņemu, ka viņa ir gan pras­mīga, gan aizrautīga.»

«Viņa varbūt ir divreiz prasmīgāka par mani, bet, lai es esmu nolādēta, ja viņa ir aizrautīgāka.»

«Viss kārtībā, kad tu esi atpūtusies. Bet nenovērsīsimies no sarunas tēmas. Vai gribi zināt, kāpēc esi tik īpaša?»

«Jā! Nu, vismaz man tā liekas. Ja vien tur nebūs pa­slēptas mīnas.»

«Nav gan. Mana mīļā, tava unikālā un neatkārtojamā īpašība ir: es esmu laimīgs, kad tu esi man blakus.»

«Ričard!»

14  — 2689

209

«Beidz pinkšķēt. Nevaru ciest sievieti, kurai pār virslūpu līst asaras.»

«Rupeklis. Es raudāšu, ja man liksies, ka sasodīti vajag… un tagad man to vajag. Ričard, es tevi mīlu!»

«Es arī tevi mīlu, mazulīt. Es gribēju teikt — ja tavi pašreizējie meli atklājas, necenties uzbūvēt vēl vienu kons­trukciju, kas pilna ar drudžainiem apgalvojumiem, ka šī beidzot ir patiesība, tīra patiesība, un nekas cits kā patiesī­ba. Aizmirsti to. Vecā konstrukcija var būt nolietojusies — bet man ir vienalga. Es nemeklēju trūkumus vai pretrunas tāpēc, ka tas mani neinteresē. Es tikai gribu dzīvot kopā ar tevi, turēt tavu roku un klausīties tavā krākšanā.»

«Es nekrācu! Ee… vai ne?»

«Es nezinu. Mēs esam pārāk maz gulējuši pēdējo as­toņdesmit stundu laikā, lai krākšana kļūtu par aktuālu problēmu. Pajautā man pēc piecdesmit gadiem.» Es pa­sniedzos pāri galdam, pieskāros viņas krūtsgalam, un ska­tījos, kā tas piebriest. «Es gribu turēt tavu roku, klausīties tavā krākšanā, un laiku pa laikam — nu, vienreiz vai divreiz mēnesī…»

«Vienreiz vai divreiz mēnesī!»

«Vai tas būtu pārāk bieži?»

Viņa nopūtās. «Laikam jau man jāsamierinās ar to, kas ir. Vai arī jāmetas uzdzīvē.»

«Uzdzīvē? Kādā uzdzīvē? Es teicu, ka vienreiz vai div­reiz mēnesī mēs iziesim vakariņās, vai uz kādu izrādi, vai uz naktsklubu. Nopirkšu tev ziedu, ko ievīt matos. Labi, biežāk, ja tu uzstāj… bet pārāk bieža naktsdzīve traucē rakstīšanu. Esmu nolēmis tevi atbalstīt, mana mīļā, par spīti tiem zelta maisiem, kas tev pieder.» Es piebildu: «Kāda problēma, dārgā? Kāpēc tāda izteiksme tavā sejā?»

«Ričard Kolins, bez šaubām tu esi viskaitinošākais vī­rietis, ar kādu es jelkad esmu bijusi ‘precējusies. Vai pat gulējusi.»

«Vai tu ļāvi viņiem gulēt?»

«Ak, mīļo māt! Man nevajadzēja tevi glābt no Grietas. Vienreiz vai divreiz mēnesī! Tu man diktē noteikumus, un tad aizcērt lamatas.»

«Madam, es nezinu, par ko jūs runājat.»

«Zini gan! Tu domā, ka es esmu maza, sasvidusi nimfo-

māne!»

«Tu nemaz neesi pārāk maza.»

«Turpini vien tālāk, droši. Pamudini mani vēl stiprāk, un es mūsu laulībā ieviesīšu otru vīru. Čoi-Mu ar mums precētos — es zinu.»

«Čoi-Mu ir īsts virs, tas tiesa. Un esmu pārliecināts, ka viņš precētos ar tevi, viņam galvaskausā nav skaidas. Ja tu esi izvēlējusies, es darīšu visu, lai viņš justos mājīgi. Kaut gan es nebiju iedomājies, ka tu viņu tik labi pazīsti. Vai tu runāji nopietni?»

«Nē, nolādēts! Es nekad neesmu praktizējusi poligāmi­ju, tikt galā ar vienu vīru jau ir pietiekami grūti. Kaptei­nis Mersijs ir jauks zēns, bet viņš man ir par jaunu. 0, es nedomāju, ka atteiktu viņam vienu nakti, ja viņš pietie­kami eleganti palūgtu. Bet tikai tā, prieka pēc, nekā no­pietna.»

«Es arī nedomāju, ka tu viņam atteiktu. Tikai tu laikus man paziņo, ja vari, lai es to graciozi neievērotu. Vai arī asistēt un izsniegt dvieļus. Kā lēdija vēlas.»

«Ričard, tu visam piekrīti.»

«Tu gribi, lai es esmu greizsirdīgs? Bet mēs esam uz Mēness, un es esmu Mēness iedzīvotājs. Kaut arī tikai pēc pieņemtā vārda, bet tomēr. Neesmu nekāds zemes ložņa, kas dauzītu galvu pret sienu.» Es apklusu un noskūpstīju viņas roku. «Mana brīnišķīgā mīļākā, tu patiešām esi maza. Bet tava sirds ir liela. Kā visu pasaules labumu, tevis pie­tiek tik daudz vīriem un mīļākajiem, cik vien tu vēlies. Esmu laimīgs but pirmais — ja vien esmu pirmais — starp līdzīgiem.»