«Vai tas ir duncis, ko es redzu?»
«Nē, lāsteka.»
«Tiešām? Ķersim to, kamēr tā nav izkususi.»
Mēs to arī darījām, bet tikai nedaudz, es biju noguris. Vēlāk teicu: «Gvena, kāpēc tu sarauci pieri? Vai es biju tik slikts?»
«Nē, mīļais. Bet man vēl joprojām prātā tie meli… un šoreiz, lūdzu, nemaini sarunas tēmu. Es zinu, ka uzraksts uz tās misiņa plāksnes ir pareizs, jo es pazinu trīs no
tiem četriem. Pazinu ļoti labi, divi no viņiem bija mani adoptējuši. Mīļais, es esmu Mēness Brīvvalsts Tēvs — Dibinātājs.»
Es neteicu neko, jo reizēm nav iespējams atrast vārdus. Pēc brītiņa Gvena sagrozījās un ierunājās gandrīz dusmīgā balsī. «Neskaties uz mani tā! Es zinu, par ko tu domā — 2076. gads bija visai sen. Tā nu tas ir. Bet, ja tu apģērbtos, es aizvestu tevi uz Veco Domu un parādītu sava zīmoga un pirkstu nospiedumus uz Neatkarības Deklarācijas. Varbūt tu neticēsi, ka tas ir mans zīmogs… bet pirkstu nospiedumus nav iespējams viltot. Vai mēs aiziesim apskatīties?»
«Nē.»
«Kāpēc ne? Gribi zināt, cik man gadu? Es esmu dzimusi 2063. gada Ziemsvētku dienā, tātad man bija divpadsmit ar pusi, kad es parakstīju Deklarāciju. Tas izsaka visu par manu vecumu.»
«Dārgā, kad es nolēmu kļūt par Mēness «iedzimto» vai vismaz ticamu iedzīvotāja kopiju, es izstudēju Mēness vēsturi, lai tiktu cauri. Parakstītāju vidū nav nevienas Gvendolinas. Es nesaku, ka tu meloji — tad tev droši vien bija cits vārds.»
«Jā, protams. Heizela. Heizela Mīda Deivisa.»
«Heizela. Vēlāk ieprecējusies Stouna bandā. Bērnu palīdzības dienesta vadītāja. Mm, Heizela bija rudmate.»
«Jā. Tagad es varu nedzert tās tabletes un ļaut matiem ataugt dabiskajā krāsā. Ja vien tev patīk šis tonis.»
«Matu krāsai nav nozīmes. Bet — Heizela, kāpēc tu apprecējies ar mani?»
Viņa nopūtās. «Mīlestības dēļ, dārgais, un tā ir patiesība. Lai palīdzētu tev, kad tu biji nepatikšanās… un arī tā ir patiesība. Tāpēc, ka tas bija nenovēršami, un arī tā ir tiesa. Kādā citā laikā un vietā vēstures grāmatās būs rakstīts, ka Heizela Stouna atgriezās uz Mēness, apprecējās ar Ričardu Eimsu jeb Kolinu Kempbelu… un šis pāris tad izglāba Ādamu Selenu, Revolūcijas Komitejas priekšsēdētāju.»
«Tas jau ir uzrakstīts? Nolemts?»
«Ne gluži, mans mīļais. Citās vēstures grāmatās ir rakstīts, ka mēs kļūdījāmies… un gājām bojā.»
XVII nodaļa
«Vecums nenodara viņai pāri…»
Viljams Šekspīrs (1564—1616)
Tad tā meitene saka skolas medmāsai: «Mans brālis domā, ka viņš ir vista.» Māsiņa atbild: «Ak Dievs! Kas tiek darīts, lai palīdzētu viņam?» Meitene atbild: «Nekas. Mamma saka, ka mums vajag olas.»
Vai sievietes maldi ir uztraukuma vērti? Ja viņa ir laimīga ar šiem maldiem? Vai man bija pienākums aizvest Gvenu pie psihoanalītiķa, lai mēģinātu viņu izārstēt?
Pie velna, nē! Psihoanalītiķi ir aklie, kas rāda ceļu citiem aklajiem, pat labākie no viņu vidus ir puskoka lēcēji. Katram, kas apmeklē psihoanalītiķi, vajadzētu pārbaudīt galvu.
Tuva apskate liecināja, ka Gvenai varbūt bija pāri trīsdesmit, varbūt nedaudz zem četrdesmit — bet nekādā gadījumā ne piecdesmit. Tad kā lai sadzīvo ar viņas apgalvojumu, ka viņa esot dzimusi vairāk kā pirms simts gadiem?
Visi zina, ka uz Mēness dzimušie cilvēki noveco lēnāk nekā Zemes ložņas, kas uzauguši pilnas gravitācijas apstākļos. Gvenas maldi lika saprast, ka viņa pati bija dzimusi uz Mēness, nevis uz Dubļu pikas, kā bija apgalvojusi agrāk. Bet arī Meness iedzīvotāji noveco, kaut arī lēnāk, un vairāk kā simts gadus veci Mēness iedzīvotāji (es esmu saticis dažus no viņiem) neizskatās trīsdesmitgadīgi, viņi izskatās aizvēsturiski.
Man nāktos krietni papūlēties, lai pārliecinātu Gvenu, ka es ticu katram viņas vārdam… tai pašā laikā neticot nevienam, un mēģināt sev iestāstīt, ka tam nav nozīmes. Es reiz pazinu kādu vīru, kurš, pats būdams saprātīgs, bija apprecējies ar sievieti, kura ticēja astroloģijai. Viņa vienmēr visiem jautāja, kādā zīmē kārtējais upuris ir dzimis. Ar tādu
antisociālu trakumu droši vien ir daudz grūtāk sadzīvot nekā ar Gvenas maldiem.
Tomēr šķita, ka tas vīrs ir laimīgs. Viņa sieva bija lieliska pavāre un patīkama sieviete (izņemot šo vienu trūkumu viņas galvā), un viņa varēja būt Rendžijai Lilai līdzīga guļamistabas māksliniece. Tad kāpēc gan vīrs uztraucās par viņas sindromu? Viņa bija laimīga ar to, pat, ja tas kaitināja citus. Man liekas, ka viņš bija ar mieru dzīvot intelektuālā vakuumā mājās, kamēr tur valdīja fizisks komforts.
Novēlusi no saviem skaistajiem pleciem smagumu, kas viņu nomāca, Gvena gaja gulēt un ari es drīz darīju tāpat
— gara, laimīga, netraucēta miega pilna nakts. Es pamodos atpūties un līksms, gatavs cīnīties ar klaburčūsku un pat atļaut tai uzvarēt divos pirmajos raundos.
Vai arī — gatavs apēst klaburčūsku. Es nolēmu pirmdien sameklēt mums jaunu apmešanās vietu, man nav iebildumu iet paēst ārā, bet brokastīm jābūt klāt, pirms tev nākas skatīties acis pasaulei. Tas nav vienīgais iemesls precēties, bet tas ir labs iemesls. Protams, ir vairākas iespējas tikt pie brokastīm mājās, bet apprecēties un likt sievai gatavot brokastis, manuprāt, ir tradicionālā stratēģija.
Tad es atvēru acis mazliet platāk un sapratu, ka mēs varējām pasūtīt brokastis tepat. Vai arī nē? Cikos sāk darboties virtuve? Cik tagad ir pulkstens? Es paskatījos uz zīmīti pie virtuves lifta, un tā mani neiepriecināja.
Es biju iztīrījis zobus, pielicis kājas protēzi un vilku kājās bikses (ievēroju, ka šodien jānopērk drēbes, šīs bikses jau bija sasniegušas kritisku stāvokli), kad pamodās Gvena.
Viņa pavēra vienu aci. «Vai mēs esam pazīstami?»
«Mēs, bostonieši, to neuzskatītu par oficiālu iepazīstināšanu. Bet jebkurā gadījumā es labprāt izmaksātu tev brokastis, tu biji visai enerģiska. Ko tu vēlies? Šis šķūnis piedāvā tikai kaut ko, kas saucas «cafe complet», drūmu solījumu labākajā gadījumā. Vai ari tu vari padarīt savu izskatu piedienīgu un mēs lēni aizklibosim līdz «Nevīžīgajam Džo».»
«Nāc atpakaļ gultā.»
«Sieviete, tu gribi saņemt naudu par manu dzīvības apdrošināšanas polisi. «Nevīžigais Džo»? Vai arī pasūtīt tasi
remdenas Nescafe, sakaltušu maizīti un glāzi sintētiskas apelsīnu sulas greznām brokastīm gultā?»
«Tu apsolīji man vafeles katru rītu. Tu man apsolīji. Tu solīji.»
«Jā, pie «Nevīžīga Džo». Tieši uz turieni es dodos. Vai tu nāksi man līdzi? Vai ari labāk vēlies, lai es pasutu Raffles speciālās brokastis?»
Gvena turpināja kurnēt, vaidēt un apvainot mani drausmīgākajos noziegumos, un aicināt mani nākt un mirt kā vīram, vienlaicīgi mostoties, mazgājoties dušā un ģērbjoties. Galu galā viņa izskatījās gluži kā no apģērbu salona iznākusi, nevis trīs dienas pēc kārtas valkājusi vienas drēbes. Mums abiem bija jauna apakšveļa, šķietami tīri nagi un prāts, mēs tikko bijām karstā vanna… bet viņa izskatījās svaiga un tīra, turpretī es — kā skumja cūka. Tā bija viņas neveiksme, nevis manējā, bija tik labi pamosties blakus Gvenai. Laime šķita plūstam pāri maļam.
Ejot ārā no istabas L, viņa satvēra manu roku un pieķērās tai. «Mister, paldies par ielūgumu brokastīs.»
«Katrā laikā, mazā. Kurā istabā ir Bils?»