Выбрать главу

Viņa acumirkli kļuva praktiska. «Ričard, es nedomāju tevi konfrontēt ar Bilu, pirms neesi paēdis. Tā būs labāk?»

«0, velns, man nepatīk gaidīt brokastis un es neredzu iemeslu likt Bilam gaidīt viņa brokastis. Mums uz viņu nav jāskatās; es pasūtīšu galdiņu diviem un viņš var sēdēt pie letes.»

«Ričard, tu esi mīkstsirdīgs radījums. Es tevi mīlu.»

«Nesauc mani par mīkstsirdīgu radījumu, tu, mīkstsirdī­gais radijum! Kas izdomāja tērēt naudu viņa dēļ?»

«Es tā biju, es kļūdījos, es dabūju naudu atpakaļ, un tas nekad vairs neatkārtosies.»

«Tu dabūji atpakaļ tikai daļu.»

«Daļu, kas bija palikusi, un beidz man to atgādināt. Es biju idiote, Ričard. Patiešām.»

«Tad aizmirsīsim par to. Vai šī ir viņa istaba?»

Bila numurā nebija. Viesnīcnieks apliecināja to, ko mēs sapratām, kad neviens neatsaucās uz mūsu klauvēšanu — Bils bija izgājis pirms pusstundas. Es domāju, ka Gvena jutās atvieglota. Es zinu, ka es tā jutos. Mūsu rūpju bērns

bija kļuvis par vissāpigāko problēmu. Lai pieminētu Bilu ar kaut ko labu, man nācās atgādināt sev, ka viņš izglāba Lilibetas dzīvību.

Pec pāris minūtēm mēs iegājām pa vietējā «Nevīžīgā Džo» durvīm. Es skatījos apkārt, meklēdams brīvu galdiņu diviem, kad Gvena saspieda manu roku. Es pacēlu acis un paskatījos virzienā, kurā skatījās viņa.

Bils stāvēja pie kases un norēķinājās. Viņš to darīja ar divdesmit piecu kronu banknoti.

Mēs nogaidījām. Kad pagriezāmies, viņš mūs ieraudzīja

—    un izskatījās gatavs bēgt. Bet nebija cita ceļa, kā tikai garām mums.

Bez liekām scēnām mēs izvedām puisi ārā. Aiz durvīm Gvena paskatījās uz viņu ar riebumā sastingušu seju. «Bil, kur tu dabūji to naudu?»

Viņš paskatījās uz Gvenu, tad novērsās. «Tā ir mana.»

«Muļķības. Tu atstāji Zelta Likumu bez graša kabatā. To naudu tev iedevu es. Vakar tu man meloji — tu noklusēji patiesību.»

Bils izskatījās nelokāmi stūrgalvīgs un klusēja. Es ieru­nājos: «Bil, ej atpakaļ uz savu istabu. Pēc brokastīm mēs ieiesim pie tevis. Un mēs uzzināsim patiesību.»

Viņš paskatījās uz mani ar slikti slēptām dusmām. «Se­nator, ta nav jūsu darīšana.»

«To mēs uzzināsim. Ej atpakaļ uz Raffles. Nāc, Gvena.»

«Bet es gribu, lai Bils atdod manu naudu, un nekavē­joties!»

«Pēc brokastīm. Šoreiz darīsim ta, kā es teikšu. Vai tu

nāc?»

Gvena apklusa, un mēs devāmies atpakaļ uz restorānu. Es rūpējos, lai mēs nesāktu runāt par Bilu — pastāv saru­nu tēmas, kuras traucē kuņģa sulas izdalīšanos.

Apmēram trīsdesmit minūtes vēlāk iejautājos: «Vēl kādu vafeli, dārgā?»

«Nē, paldies, Ričard, man pietiks. Tās nav tik garšīgas kā tavējās.»

«Tas tāpēc, ka es esmu ģēnijs. Beigsim ēst un iesim pa­rūpēties par Bilu. Vai mēs viņam dzīvam novilksim ādu, vai uzsēdināsim viņu uz mieta?»

«Es biju plānojusi nopratināt viņu uz moku sola. Ričard, dzīve ir zaudējusi daļu sava skaistuma, kopš patiesības tab­letes ir nomainījušas nagu maukšanu un karstu dzelzi.»

«Mana mīļā, tu esi maza, asinskāra ragana. Vēl kafiju?»

«Tu to teici, lai man glaimotu. Nē, paldies.»

Mēs atgriezāmies Raffles, aizgājām līdz Bila istabai, bet ar klauvēšanu nevarējām viņu pamodināt, un devāmies at­pakaļ pie reģistratūras. Mizantrops, kurš bija mani pierak­stījis, atkal atradās savā postenī. Es jautāju: «Vai jūs esat redzējis Viljamu Džonsonu no isabas KK?»

«Jā. Apmēram pirms trīsdesmit minūtēm viņš izņēma ķīlas naudu par atslēgu un aizgāja.»

«Bet es samaksāju par to atslēgu!» Gvena visai uzstājīgi teica.

Viesnīcnieks bija bezkaislīgs. «Gospaža, es zinu. Bet mēs izmaksājam drošības naudu par atslēgu tam, kurš to atdod. Nav svarīgi, kurš ir samaksājis par numuru.» Viņš pasniedzās līdz savam atslēgu plauktam un paņēma istabas KK atslēgu. «Ši drošības nauda tik tikko sedz izdevumus par magnētiskā koda maiņu, ja kāds gadījumā neatdod at­slēgu. Ja jūs esat nosviedis savu atslēgu gaitenī, kāds to ir pacēlis un atdevis, mēs viņam samaksātu ķīlas naudu… tad jums būtu šī ķīlas nauda jāsamaksā vēlreiz, lai tiktu savā istabā.»

Es cieši satvēru Gvenas elkoni. «Visai taisnīgi. Ja viņš parādīsies, paziņojiet mums, labi? Istabā L.»

Viņš paskatījās uz Gvenu. «Vai jūs nevēlaties istabu KK?»

«Nē.»

Viņš pievērsās man. «Jūs maksājat par istabu L vien­vietīga numura cenu. Par diviem iemītniekiem ir jāmaksā

vairāk.»

Pēkšņi man pietika. Visu šo mēslu, visu muļķību, kas bija jāpacieš. «Pamēģiniet noplēst man vēl vienu kronu, un es aizvilkšu jūs uz Tumšo aleju, lai apgrieztu sprandu!

Nāc, dārgā.»

Es vēl joprojām biju ka uzvilkts, kad iegājām sava ista­bā un aizslēdzām durvis. «Gvena, nepaliksim Lunasitijā. Šī vieta ir mainījusies, pie kam uz slikto pusi.»

«Kurp tu gribi doties, Ričard?» Viņa izskatījās un iz­klausījās norūpējusies.

«Ee — es labprāt emigrētu, pavisam ārā no Sistēmas — uz Botānikas līci vai Proksimu, vai jebkur —, ja būtu jau­nāks un man būtu divas kājas.» Es nopūtos. «Reizēm es jūtos kā bārenis.»

«Dārgais…»

«Jā, mīļā?»

«Es esmu šeit, un es gribu par tevi rūpēties. Es iešu turpat, kur tu iesi. Es sekošu tev līdz Galaktikas malai. Bet es vēl negribu pamest Lunasitiju… ja tu atļausi. Mēs varam atrast citu vietu, kur apmesties. Ja mēs neko neatradīsim — rabīnam Ezram varbūt bija taisnība —, vai līdz pirmdienai nevaram samierināties ar to īgno klerku? Tad mēs noteikti kaut ko atradīsim.»

Es koncentrējos, lai nomierinātos, un man tas izdevās. «Jā, Gvena. Mēs varam pameklēt kādu vietu, kur apmesties nākamnedēļ, kad Šķirsta pielūdzēji būs prom, ja vien būs iespējams atrast kaut ko vienlaicīgi lētu un piemerotu. Man nebūtu iebildumu pret to riebekli aiz letes, ja mēs būtu droši, ka atradīsim ko labāku.»

«Jā, ser. Vai es varu tev pateikt, kāpēc gribu kādu laiku palikt Lunasitijā?»

«E? Jā, protams. Patiesībā es arī labprāt paliktu vienā vietā ilgāku laiku. Lai kaut ko uzrakstītu un nopelnītu naudu, lai atlīdzinātu šīs nedēļas visai ievērojamos izdevu­mus.»

«Ričard. Es jau tev teicu. Par naudu nav jāuztraucas.»

«Gvena, par naudu ir jāuztraucas vienmēr. Es nevēlos iztērēt tavus ietaupījumus. Sauc mani par macho, ja gribi, bet es tevi atbalstīšu.»

«Jā, Ričard! Paldies. Bet tev nevajag just nekādu laika spiedienu. Manā rīcībā ir jebkura naudas summa, kāda vien var būt vajadzīga.»

«Ak tā? Tas ir aizraujošs paziņojums.»

«Tā tas bija domāts, ser. Ričard, es beidzu tev melot. Ir pienācis patiesības laiks.»

Es atgaiņājos ar abām rokām. «Gvena, vai es neesmu pietiekami skaidri pateicis, ka mani neinteresē, ko tu man

esi melojusi, vai cik tev ir gadu, vai ari, kas tu esi bijusi? Ta ir jauna dzīve — gan tev, gan man.»

«Ričard, neizturies pret mani kā pret bērnu!»

«Gvena, es neizturos pret tevi kā jpret bērnu. Es gribu teikt, ka pieņemu tevi, kāda tu esi. Šodien. Tagad. Tava pagātne ir tava darīšana.»

Viņa skumji paskatījās uz mani. «Mīļotais, tu netici, ka es esmu Heizela Stouna, vai ne?»

Laiks melot! Bet meliem nav jēgas, ja tiem netic (ja vien netiek melots, lai neticētu, kas uz šo bridi nebūtu at­tiecināms). Tā vietā pienācis īstais brīdis vēdekļu dejai. «Mīļā, es esmu mēģinājis tev paskaidrot, ka man nav svarī­gi, vai tu esi Heizela Stouna, vai neesi. Vai Sedija Lipšica. Vai Pokahonta. Tu esi mana mīļā sieva. Neaptumšosim šo zeltā mirdzošo faktu ar nesvarīgiem sīkumiem.»