«Ričard, Ričard! Paklausies. Ļauj man runāt.» Viņa nopūtās. «Vai kā.»
«Vai kā?»
«Tu zini, ko nozīmē «vai kā», tu to reiz izmantoji pret mani. Ja tu neklausīsies, man būs jāatgriežas un jāziņo, ka man nekas nav izdevies.»
«Jāatgriežas? Ziņot kam? Kas nav izdevies?»
«Ja tu neklausīsies, tas vairs nebūs svarīgi.»
«Tu man teici — neļaut tev mani pamest!»
«Es tevi nepametīšu; es tikai aizbraukšu īsā komandējumā, un atgriezīšos mājās pie tevis. Vai arī tu vari braukt man līdzi
— o, kaut tu to darītu! Bet man jāziņo par savu neveiksmi un jāatsakās no sava uzdevuma… tad es varēšu brīvi doties tev līdzi kaut uz Visuma malu. Bet man jāatsakās, es nevaru vienkārši dezertēt. Tu esi karavīrs, tu to saproti.»
«Tu esi dienestā?»
«Ne gluži. Aģente.»
«Mm… aģente provocateu.se'!»
«Nu, tuvu.» Viņa sāji pasmaidīja. «Varbūt aģente amoureuse. Kaut gan man nebija teikts iemīlēties tevī. Tikai apprecēties. Bet es tevī iemīlējos, Ričard, un tas varbūt mani pazudināja kā aģenti. Vai tu brauksi man līdzi? Lūdzu?»
Ar katru bridi es samulsu arvien vairāk. «Gvena, ar katru bridi es mulstu arvien vairāk.»
«Tad kāpēc tu neļauj man paskaidrot?»
«E… Gvena, to nevar paskaidrot. Tu paziņo, ka esi Heizela Stouna.»
«Jā, esmu.»
«Nolādēts,_ es protu skaitīt. Heizela Stouna, ja viņa ir dzīva, ir vairāk kā gadsimtu veca.»
«Tas tiesa. Man ir stipri pāri simtam.» Viņa pasmaidīja. «Es esmu pavedusi mazgadīgo, dārgais.»
«Ak, Dieva dēļ! Klausies, dārgā, pēdējās piecas naktis es esmu pavadījis gultā ar tevi. Tu esi ārkārtīgi enerģiska večiņa!»
Viņa pasmīnēja. «Paldies, mīļais. Man par to jāpateicas Lidijas Pinkemas Dārzeņu mikstūrai.»
«Ak tā, ja? Patentētais preparāts izvilka kalciju no tavam locītavām un ievilināja atpakaļ kaulos, un izgludināja grumbas no sejas, un atjaunoja tavu hormonālo līdzsvaru, un attīrīja tavas artērijas? Pasūti man veselu mucu šīs mikstūras, es jūtos nolietojies.»
«Misis Pinkemai palīdzēja eksperti, mīļais. Ričard, ja vien tu ļautu man pierādīt, kas es esmu, ar saviem pirkstu nospiedumiem zem Neatkarības Deklarācijas, tavs prāts būtu atvērts patiesībai, kaut arī tā ir neparasta. Kaut es varētu tev piedāvāt identifikāciju pēc acs tīklenes… bet toreiz manas acs tīklene netika nofotografēta. Bet tur ir pirkstu nospiedumi. Un tur ir arī manu asiņu raksturojums.»
Mani sāka pārņemt panika — ko Gvena darītu, ja viņas ilūzijas tiktu sagrautas?
Tad es kaut ko atcerējos. «Gvena, Grieta pieminēja Heizelu Stounu.»
«Jā, Grieta ir mana mazmazmazmeita. Ričard, es apprecējos ar Slaido Lemki no Stouna bandas savā četrpadsmitajā dzimšanas dienā, un pirmais bērns no viņa man piedzima Zemes rudens saulgriežos 2078. gadā — zēns, es nosaucu viņu par Rodžeru sava tēva piemiņai. 2080. gadā man piedzima pirmā meita…»
«Pagaidi. Tava vecākā meita bija Persivāla Lovela skolas skolniece, kad es vadīju glābšanas operāciju. Tā tu teici.»
«Daļa no tā ir meli, Ričard. Tajā fakultātē patiešām mācījās mana atvase — mana mazmeita. Tā kā es patiešām
esmu pateicīga. Bet man nācās pielabot detaļas, lai tās atbilstu manam šķietamajam vecumam. Manu pirmo meitu sauca Ingrida, par godu Lemkes mātei… un Ingrīdu Hendersoni nosauca tādā vārdā par godu viņas vecmāmiņai — manai meitai Ingrīdai Stounai. Ričard, tajā laikā tu nevarēji iedomāties, cik grūti man bija Sauso Kaulu apmetnē pirmo reizi redzēt piecus savus asinsradiniekus un neko neteikt.
Jo es nevaru būt vecmāmiņa Heizela, kad esmu Gvena Novaka. Es klusēju… un tā nebija pirmā reize, kad man nācās to darīt. Man ir daudz bērnu — četrdesmit četros gados līdz menopauzei es esmu dzemdējusi sešpadsmit bērnus no četriem vīriem un trim svešiniekiem — un pieņēmusi atpakaļ Stounas uzvārdu pēc ceturtā vīra nāves. Tāpēc, ka sāku dzīvot kopā ar savu dēlu Rodžeru Stounu.
Es uzaudzināju četrus no Rodžera un viņa otrās sievas bērniem — viņa ir ārste, un viņai bija vajadzīgs kāds, kas var pieskatīt bērnus. Trīs no viņiem es izprecināju, bet jaunākais tagad ir Cereras galvenais ārsts un varbūt nekad neapprecēsies, jo ir izskatīgs, visai egocentrisks un tic vecajai parunai «Kāpēc turēt govi?».
Tad es sāku lietot to dārzeņu mikstūru, un te nu es esmu, atkal gatava dibināt jaunu ģimeni. Viņa pasmaidīja un noglāstīja savu vēderu. «Iesim atpakaļ gultā.»
«Nolādēts, tas neko neatrisinās?»
«Nē, bet tas ir labs laika pavadīšanas veids. Un reizēm aptur asiņošanu. Atcerējos — ja Grieta vēl kādreiz parādīsies, es otrreiz neiejaukšos. Man vienkārši nepatika, ka mana mazmazmazmeita iejaucas manā medusmēnesī, kurā jau tāpat bija iejaukušies pārāk daudzi un kur bija pārāk daudz uztraukumu.»
«Grieta ir tikai bērns.»
«Tu tā domā? Fiziski viņa ir tikpat nobriedusi kā es četrpadsmit gadu vecumā… kad apprecējos un uzreiz paliku stāvoklī. Jaunava precas, Ričard; šeit tas gadās biežāk nekā jebkur citur. Mamma Mimī bija stingra, un mamma Vaio vienmēr mani pieskatīja, un man tāpat nebija vēlēšanās klaiņot, jo Deivisu ģimene bija sociāli augstākajā pozīcijā, kāda vien tajās dienās Lunasitijā bija iespējama, un
es biju laimīga par to, ka viņas bija mani adoptējušas. Mīļais, es neteikšu vairs ne vārda par sevi, kamēr tu nebūsi pārbaudījis manu zīmogu un pirkstu nospiedumus zem Deklarācijas. Es jūtu, ka tu netici… un tas mani pazemo.»
(Ko lai dara, ja sieva uzstāj? Laulība ir lieliskākais cilvēces mākslas darbs… kad tas izdodas.) «Mīļā, es negribu tevi pazemot. Bet es neesmu pietiekami kompetents, lai salīdzinātu pirkstu nospiedumus. Bet tā jau nav vienīgā izeja. Vai tava dēla Rodžera otrā sieva vēl ir dzīva?»
«Pat ļoti. Dr. Edīte Stouna.»
«Tad šeit, Lunasitijā, varbūt ir reģistrēta viņas laulība ar tavu dēlu, un — vai viņš ir tas pats Rodžers Stouns, kas reiz bija mērs?»
«Jā. No 2122. līdz 2130. gadam. Bet viņš aizbrauca no šejienes 2148. gadā.»
«Kur viņš ir tagad?»
«Vairāku gaismas gadu attālumā. Edīte un Rodžers emigrēja uz Vijolnieka Dārziem. Neviens no ši manas ģimenes atzara nav tepat tuvumā. Nekas nesanāks, dārgais. Tu meklē kādu, kas varētu apliecināt, ka esmu Heizela Stouna,
vai ne?»
«Nu… jā. Es domāju, ka Dr. Edīte Stouna varētu būt eksperte un neuzpērkama lieciniece.»
«Mmm… vina var būt.»
«Kā?»
«Asins grupa, Ričard.»
«Gvena, asins grupa ir tēma, kurā man vajadzētu orientēties, jo es biju kara ārsts. Es rūpējos, lai manā pulkā katrs vīrs to reģistrētu. Pēc asins grupas var noteikt, kas tu neesi, ar to nevar pierādīt, kas tu esi. Pat vienā pulkā retais AB negatīvais rēzus parādījās ne vienu reizi vien — viens no divsimt. Es to atceros, jo tā ir arī mana grupa.»
Viņa piekrītoši pamāja. «Un man ir O grupa, rēzus pozitīvs, no visām visplašāk izplatītā. Bet tas nav viss. Ja ņem vērā visas asins grupas — vairāk kā trīsdesmit —, tad asins tips ir nosakāms precīzi un ir tikpat unikāls, kā pirkstu nospiedumi vai acs tīklene. Ričard, Revolūcijas laika daudzi no mūsējiem gāja bojā tikai tāpēc, ka nebija noteikts viņu asins tips. Mēs zinājām, kā pārliet asinis, bet
drošu donoru varējām atrast tikai pēc salīdzināšanas metodes. Parasti tas bija pārāk lēns process; daudzi — nē, lielākā daļa — no mušu ievainotajiem, kuriem bija jāpārlej asinis, nomira, jo nebija iespējams laikus atrast donoru.
Pec miera noslēgšanas un neatkarības pasludināšanas mamma Vaio — Vaiomingas Notas Deivisas slimnīca Honkongā — vai tu zini?»