«Es ievēroju.»
«Mamma Vaio bija profesionāla māsiņa Honkongā, un zināja tādas lietas. Viņa dibināja pirmo asins banku, kurai naudu sagādāja majors Vatanabī, vēl viens Tēvs — Dibinātājs. Varbūt vēl tagad Honkongā atrodas puslitrs manu sasaldēto asiņu… bet pavisam droši šeit ir precīzi reģistrēts mans asins raksturojums, jo Edīte parūpējās, lai katrs no mums atstātu pilnu aprakstu, pirms sākām 2148. gada klejojumus.»
Gvena laimīgi pasmaidīja. «Tāpēc paņem manu asiņu paraugu, Ričard, un nosuti to uz Galileja Universitātes Medicīnas centru analizei. Es samaksāšu par to. Salīdzini to ar analīzi, kas izdarīta 2148. gadā un atrodas Vaiomingas Notas Memoriālajā slimnicā. Katrs, kas prot lasīt angliski, varēs pateikt, vai šie divi rezultāti sakrīt; tam nav vajadzīgas tādas speciālas zināšanas, kā pirkstu nospiedumu salīdzināšanai. Ja rezultāti nepierādīs, ka es esmu es, tad pasuti trakokreklu, jo būs īstais laiks tikt no manis vaļā.»
«Gvena, mēs neatgriezīsimies Honkongā, neparko.»
«Nav ari vajadzības. Mēs varam samaksāt Galileja asins bankai, lai viņi atsūta aprakstu no Honkongas ar termināla starpniecību.» Viņas seja sadrūma. «Bet tad es zaudēšu savu drošo misis Novakas vārdu. Līdzko šie divi paraugi bus blakus, viņi sapratīs, ka vecmāmiņa Heizela ir atgriezusies savu noziegumu izdarīšanas vietā. Es nezinu, kā tas ietekmēs manu uzdevumu; tam nebūtu jānotiek. Bet es zinu, ka manas misijas neatņemama sastāvdaļa ir pārliecināt tevi.»
«Gvena, uzskati, ka tu mani esi pārliecinājusi.»
«Patiešām, dārgais? Tu man nemelo?»
(Jā, es varētu, mazā. Bet man jāatzīst, ka tu runā pārliecinoši. Viss, ko tu esi teikusi, atbilst Mēness vēsturei, ko
es pats rūpīgi izstudēju… un tu zini tādus sīkumus, it kā patiešām būtu bijusi tur klāt. Tas viss ir pārliecinoši, bet fiziski neicspejami — tu esi jauna, dārgā; tu neesi vairāk kā gadsimtu veca grabaža.) «Mīļumiņ, tu man esi ieteikusi divus pieņemamus veidus, kā pārbaudīt tavu identitāti. Tāpēc pieņemsim, ka esmu izmantojis vienu vai otru, vai abus. Tu esi Heizela. Vai tu labāk gribi, lai tevi sauc par Heizelu?»
«Es atsaucos uz abiem vārdiem, dārgais. Dari, kā tev pašam patīk.»
«Labi. Vienīgā problēma ir tavs izskats. Ja tu būtu veca un sažuvusi, nevis jauna un svaiga…»
«Vai tu žēlojies?»
«Nē. Tikai vēroju. Pieņemot, ka tu esi Heizela Stouna, dzimusi 2063. gadā, kā tu vari izskaidrot savu izskatu? Un nestāsti man pasakas par leģendāru patentētu brīnumlīdzekli.»
«Tev būs grūti noticēt patiesībai, Ričard. Esmu pārcietusi atjaunošanas procedūru. Patiesībā divreiz. Pirmo reizi
— lai es atkal izskatītos kā pusmūža sieviete, un ķermeņa funkcijas atkal būtu kā jaunības briedumā. Otrreiz — lielākoties kosmētiskas, lai es izskatītos pievilcīga. Lai savaldzinātu jūs, ser.»
«Sasodīts. Vai tā ir tava īstā seja?»
«Jā. To var izmainīt, ja tu gribi, lai es izskatos savada k.»
«Ak, nē! Es neuztraucos par skaistumu, ja vien meitenes sirds ir skaidra.»
«Ak, tu, uts!»
«Bet, tā kā tava sirds nav nemaz tik skaidra, ir labi, ka tu esi skaista.»
«Tik viegli tu nevarēsi atrunāties!»
«Labi, tu esi brīnišķīga, seksīga un ļauna. Bet vārds «atjaunošana» neko nepaskaidro. Cik esmu dzirdējis, tā attiecas uz plakantārpiem, un ne uz vienu citu augstāk pa evolūcijas kāpnēm.»
«Ričard, tev nāksies tam ticēt — vismaz pagaidām. Es pārcietu atjaunošanas operāciju pāris tūkstošus gadu uz priekšu un pretējā virzienā.»
«Hmmm. Izklausās pēc trika, par kādu es varēju sapņot, kad rakstīju fantastiku.»
«Ja, vai ne? Ne pārāk pārliecinoši.»
«Tāpēc es neredzu nekādu iespēju to pārbaudīt. Varbūt man vajadzēs pasūtīt to asins grupas raksturojumu. Ee… Heizela Stouna, Rodžers Stouns — Kosmosa ceļu sodība!»
«Ak Dievs, mana pagātne nāk man lidzi! Ričard, vai tu esi skatījies manu seriālu?»
«Katru sēriju, ja vien mani nepieķēra kādā nedarbā, par kuru pienācās smags sods. Kapteinis Džons Sterlings bija mans bērnības varonis. Un tu to uzrakstīji?»
«To iesāka mans dēls Rodžers. Es sāku rakstīt 2148. gadā, bet veselu gadu nepieminēju savu vārdu, pēc tam bija Rodžers un Heizela Stouni.»
«Es atceros! Bet es nedomāju, ka Rodžers Stouns pats to butu uzrakstījis.»
«Viņš uzrakstīja gan — līdz viņam apnika zelta konveijers. Es pārņēmu darbu, ar nolūku to beigt…»
«Mīļā, tu nevari nobeigt seriālu! Tas ir pretlikumīgi!»
«Es zinu. Jebkurā gadījumā viņi izdarīja izvēli, un piedāvaja visai daudz naudas. Un nauda mums bija vajadzīga; tad mēs dzīvojām Izplatījumā, un kosmosa kuģis, kaut arī tikai neliels ģimenes mājoklis, izmaksā dārgi.»
«Man nekad nav pieticis drosmes rakstīt seriālu saskaņā ar noteiktu termiņu. Es esmu rakstījis dažas atsevišķas epizodes, izmantojot seriāla noteikumus, bet ne pats uz savu roku un ar stobru pie deniņiem.»
«Mes neizmantojām noteikumus; Basters un es vienkārši improvizējām.»
«Basters?»
«Mans mazdēls. Viņš tagad ir galvenais ārsts uz Cereras. Vienpadsmit gadus mēs strādājām kopā pie šī scenārija, ikreiz sarūgtinot Galaktikas Pavēlnieku…»
«Galaktikas Pavēlnieks! Labākais ļaundaris seriālos. Mīļā, es vēlos, kaut patiešām būtu tāds Galaktikas Pavēlnieks.»
«Tu, mazais puišeli, kā tu uzdrošinies apšaubīt Galaktikas Pavēlnieka autentiskumu? Ko tu par to zini?»
15 — 2589
225
«Piedod. Es atvainojos. Viņš ir tikpat īsts kā Lunasitija. Jo savādāk Džonam Sterlingam no Zvaigžņu Patruļas nebūtu neviena, ko sarūgtināt… un kapteiņa Džona Sterlinga eksistencei es ticu.»
«Tā ir labāk.»
«Tajā laikā kapteinis Sterlings bija apmaldījies Zirga Galvas miglājā, un radiācijas tārpi dzinās pakaļ — kā viņš tika ara? Tā bija viena no reizēm, kad mani sodīja un neļava skatīties.»
«Cik es atceros — padomā tikai, tas bija pirms krietni daudz gadiem. Šķiet, ka viņš ar sava doplera radara polarizētajiem stariem sadedzināja viņus.»
«Ne, to viņš izmantoja pret kosmītiem.»
«Ričard, vai tu esi pārliecināts? Es domāju, ka viņš nesalikās ar kosmītiem pirms izkļūšanas no Zirga Galvas miglājā. Kad viņam vajadzēja noslēgt īslaicīgu pamieru ar Galaktikas Pavēlnieku, lai glābtu Galaktiku.»
Es padomāju par to. Cik man toreiz bija gadu? Kurā klasē es mācījos? «Mīļumiņ, es ticu, tev ir taisnība. Mani satrauca tas, ka viņš samierinās ar Pavēlnieku, kaut arī Galaktikas glābšanas dēļ. Es…»
«Bet viņam tas bija jādara, Ričard! Viņš nevarēja ļaut miljardiem nevainīgu cilvēku iet bojā tikai tāpēc, lai izvairītos no roku smērēšanas sadarbībā ar Pavēlnieku. Bet es tevi saprotu. Mums ar Basteru bija domstarpības par šo epizodi. Baslers gribēja izmantot īslaicīgo pamieru, lai iegāztu Pavēlnieku, tiklīdz kosmīti būtu iznīcināti…»
«Nē, kapteinis Sterlings nekad nelauž savu vārdu.»
«Tas tiesa. Bet Basters vienmēr bija pragmatiķis. Viņa risinājums gandrīz katrai problēmai bija apgriezt kādam sprandu.»
«Nu, tas ir pārliecinošs arguments,» es atzinu.
«Bet, Ričard, seriālā tev ir jādomā, pirms tu nogalini kadu personāžu, ir jāatstāj kaut kas nākamajai sērijai. Bet tu man teici, ka nekad neesi pats rakstījis nevienu veselu seriālu.»
«Jā, bet es to zinu; es esmu tos pietiekami daudz skatījies. Heizela, kāpēc tu ļāvi man tev sastāstīt tik daudz pupu mizu par rakstnieka dzīvi?»