«Tu nosauci mani par Heizelu!»
«Mīļā — mana dārgā Heizela —, mani neinteresē asins grupas vai pirkstu nospiedumi. Bez šaubām, tu esi pasaules vēstures lieliskākā seriāla «Kosmosa ceļu sodība» autore. Nedēļu pēc nedēļas, gadu pēc gada titros bija rakstīts: «Scenārija autore Heizela Stouna.» Tad, par nožēlu — «Scenārijs balstīts uz Heizelas Stounas radītiem tēliem.»»
«Vai tiešām? Tur vajadzēja būt Rodžera vārdam, jo viņš bija scenārija autors, nevis es. Tie nejēgas.»
«Tam nebija nozīmes, jo seriāla varoņi kļuva anēmiski un izmira. Bez tevis seriāls zaudēja spožumu.»
«Man bija jāiet prom, jo Basters kļuva pieaudzis. Es izdomāju sižetu; viņš pievienoja asinis. Reizēm es kļuvu žēlsirdīga, bet Basters — nekad.»
«Heizela? Kāpēc mums to neatjaunot? Mēs to varētu darīt kopā — tu rakstīsi, es tikšu galā ar ēdiena gatavošanu un mājsaimniecību.» Es apklusu un paskatījos uz viņu. «Par ko tu raudi?»
«Es raudāšu, ja gribēšu! Tu nosauci mani par Heizelu — tu man tici!»
«Man ir jātic tev. Kurš katrs varētu mani piemānīt ar asins grupu vai pirkstu nospiedumiem. Bet ne ar televīzijas seriālu. Ne ar šo. Tu, mana mīļā, patiešām esi īstā kosmosa ceļu sodība. Bet tu vēl joprojām esi mana mazā, sasvīdusī nimfomāne — un man nav iebildumu, ka tu esi paris gadsimtus veca.»
«Es vēl neesmu divus gadsimtus veca! Un vēl gadiem ilgi nebūšu.»
«Bet tu tomēr esi mana mazā, miļota, sasvīdusī nimfomāne?»
«Ja tu man ļausi.»
Es pasmīnēju. «Vai man šajā lietā ir teikšana? Novelc drēbes un ķersimies pie sižeta.»
«Sižeta?»
«Vislabākā rakstīšana ir ar sēkliniekiem, Heizela, mana brīnišķīgā mīļotā — vai tu to nezināji? Kaujas posteņi! Un nāk Galaktikas Pavēlnieks!»
«Ak, Ričard!»
XVIII nodaļa
«Ja jaizvelas starp laipnību un godīgumu, es izveļos laipnību, ikreiz — gan dodot, gan ņemot.»
Aira Džansons (1854—1941)
«Heizela, mana aizvēsturiskā mīļotā…»
«Ričard, vai tu gribi, lai tev salauž roku?»
«Es nedomāju, ka tu pašlaik to varētu paveikt.»
«Saderam?»
«Au! Beidz! Nedari tā vēlreiz… vai arī es iebāzīšu tevi atpakaļ skapi un apprecēšos ar Grietu. Viņa nav aizvēsturiska.»
«Turpini vien mani kaitināt. Mans trešais vīrs bija tieši tāds. Visi atzīmēja, cik labi viņš izskatījās savās bērēs… un cik ļoti žēl, ka viņš nomira tik jauns.» Heizela-Gvena man uzsmaidīja. «Bet izrādījās, ka viņš bija spēcīgi apdrošinājies, un tas nomierina atraitni. Apprecēties ar Grietu ir laba ideja, dārgais, man patiktu doma uzaudzināt viņu. Iemācīt viņai šaut, palīdzēt tikt galā ar pirmo bērnu, pamācīt, kā turēt nazi, kopīgi nodarboties ar cīņas mākslām — palīdzēt ar visām mājas iemaņām, kas šajā modernajā pasaulē nepieciešamas meitenei.»
«Hininm! Mana mīļā meitene, tu esi tik maza, tik jauka, tik skaista un nekaitīga kā koraļļčūska. Man liekas, ka Džinkss jau ir Grietai šo to iemācījis.»
«Drīzāk jau Ingrīda. Bet es tomēr vēl varētu uzspodrināt viņas zināšanas. Kā jau tu teici, man ir pieredze. Kāds bija tas vārds, ko tu lietoji? Aizvēsturiska, tā.»
«Au!»
«Ai, nu tas jau nemaz nesāpēja. Memmesdēliņš.»
«Pie velna, nesāpēja. Es iestāšos klosteri.»
«Ne ātrāk, kā būsi ieguvis Grietu. Es tikko izlēmu, Ričard, — mēs precēsimies ar Grietu.»
Es reaģēju uz šo smieklīgo paziņojumu ar pienācīgu neveribu — piecēlos un aizlēcu uz vienas kājas līdz vannasistabai.
Drīz viņa man sekoja. Es mēģināju atgaiņāties. «Palīgā! Nesit man atkal!»
«Es vēl neesmu tev iesitusi.»
«Es padodos. Tu neesi aizvēsturiska, tikai labi iemarinēta. Heizela, mana miļā, kas padara tevi tik agresīvu?»
«Es neesmu agresīva. Ja tu butu tik mazs kā es un būtu sieviete, un ja tu necīnītos par savām tiesībām, ar tevi spēlētos lieli, spalvaini, sviedraini veči ar ilūzijām par vīriešu pārākumu. Nekliedz, mīļais, es tev neesmu nodarījusi sāpes. Tev taču nebūs zilums, vai ne?»
«Man bail skatīties. Māte mani nebrīdināja, ka dzīve laulībā varētu būt šāda! Mīļā, tu grasījies pastāstīt, kāpēc tev bija mani jāsavaldzina, kad mēs novērsāmies no šīs tēmas.»
Viņa nesteidzās ar atbildi. «Ričard, tev bija grūti noticēt, ka es esmu vairāk ka divreiz vecāka par tevi.»
«Tu mani pārliecināji. Es nesaprotu, bet esmu to pieņēmis kā patiesību.»
«Man nāksies tev stāstīt daudz ko citu, kas tev būs vēl grūtāk pieņemams. Vēl grūtāk!»
«Tad es varbūt nepieņemšu. Mīļā Heizela-Gvena, es esmu sarežģīts gadījums. Es neticu garu izsaukšanai, astroloģijai, jaunavas dzemdībām…»
«Jaunavas dzemdības nav nemaz tik sarežģītas.»
«Es domāju teoloģiskajā nozīmē, es nerunāju par ģenētikas laboratorijām. Tātad es neticu jaunavas dzemdībām, numeroloģijai, ellei, brīnumiem, burvestībām un vēlēšanu kampaņu solījumiem. Ja tu man teiksi kaut ko, kas ir pretrunā veselajam saprātam, man būs tikpat grūti noticēt, kā bija ar tavu vecumu. Tev vajadzēs Galaktikas Pavelnieku kā liecinieku.»
«Labi. Piemēram, es patiesībā esmu vēl vecāka, nekā tu domā. Man ir vairāk kā divsimt gadu.»
«Nedaudz pagaidi. Līdz 2263. gada Ziemsvētkiem tev nebūs divsimt. Kā jau tu atzīmēji, tas būs pēc daudziem gadiem.»
«Tas tiesa. Es tev nestāstīju par šiem gadiem, kaut arī esmu tos nodzīvojusi… jo es tos nodzīvoju taisnā leņķī.»
Es atbildēju: «Dārgā, pēkšņi ir iestājies klusums.»
«Bet, Ričard, tam taču ir viegli noticēt. Kur es atstāju
biksītes?»
«Gandrīz jebkur Saules sistēmā, saskaņā ar taviem memuāriem.»
«Tā nav ne puse, mister. Gan Saules sistēmā, gan ārpus tas un pat ārpus Izplatījuma… un, brāl, vai pret mani kāds ir noziedzies! Tas ir, kur es tās atstāju šodien?»
«Gultas kājgalī, man liekas. Mīļā, kāpēc tu vispār valkā biksītes, ja tu tās tik bieži novelc?»
«Tāpēc. Tikai palaistuves skraida apkārt bez apakšbiksēm… un es būšu pateicīga, ja tu saglabāsi pieklājīgu runasveidu.»
«Es neko neteicu.»
«Es dzirdēju, ko tu domā.»
«Ari telepātijai es neticu.»
«Ak ne, ja? Mans mazdēls Dr. Lovels Stouns jeb Basters, spēlējot šahu, lasīja manas domas. Paldies Dievam, apmēram desmit gadu vecumā viņš zaudēja šo spēju.»
«Tiek reģistrētas kā baumas, kas attiecas uz īpaši neticamu notikumu, ko atstāsta liecinieks, kura uzticamība nav pārbaudīta. Tāpēc šī faktoīda ticamība nav lielāka kā CPieci pēc militārās izlūkošanas standartiem.»
«Tu par to samaksāsi!»
«Padomā pati,» es atbildēju. «Tu esi dienējusi militārā dienestā. CIP, vai ne?»
«Kas to teica?»
«Tu to teici. Ar daudzu nepabeigtu piebilžu starpniecību.»
«Es nebiju CIP un nekad neesmu bijusi Maklīnā, un man tur ļoti nepatika, kad es tur biju, jo tā nebiju es, bet gan Galaktikas Pavēlnieks.»
«Un es esmu kapteinis Sterlings.»
Gvena-Heizela ieplēta acis. «Ak Dievs, kapteini, vai es varu palūgt autogrāfu? Labāk divus, divus tavus autogrāfus es varēšu iemainīt pret vienu Robota Rouzijas autogrāfu. Ričard, vai mēs iesim gar pastu?»
«Nāksies. Man jāaizsūta šis tas tēvam Šulcam. Kāpēc tu tā jauta, mīļā?»
«Ja mes varam ieiet Mac/s, es iesaiņošu Naomi tērpu un paruku un nosūtīšu. Šis pienākums nospiež manu sirdsapziņu.»
«Tavu — ko?»
«Manu grāmatvedības sistēmu, ko es izmantoju sirdsapziņas vietā. Ričard, tu man arvien vairāk atgādini manu trešo viru. Viņš bija visai jauks cilvēks, tāpat kā tu. Viņš daudz rūpējās par sevi un nomira pilnīgi vesels.»