«No ka viņš nomira?»
«No otrdienas, cik es atceros. Vai arī tā bija trešdiena? Katrā gadījumā es nebiju klat — es biju pamatīgi tālu un ar labu žūksni. Mēs nekad neuzzinājām, kas viņu pieveica. Acīmredzot viņš noģība vannā un paslīdēja zem ūdens. Ko tu murmini, Ričard? Šarlote — kas viņa ir?»
«Nekas, nekas. Heizela… man nav dzīvības apdrošināšanas polises.»
«Tad mums jābūt īpaši uzmanīgiem, lai tu paliktu dzīvs. Neej vannā!»
«Ja es klausīšu, pēc trim vai četrām nedēļām tu nožēlosi.»
«Nu, es arī vairs neiešu vannā, mēs būsim līdzīgi. Ričard, vai šodien mums būs laiks aiziet uz Valdības Kompleksu?»
«Varbūt. Kāpēc tu jautā?»
«Lai atrastu Ādamu Selenu.»
«Vai viņš tur ir apglabāts?»
«Tas man jāuzzina. Ričard, vai tu tici labai formai?»
«Tas nu ir pārspīlēti. Patiešām vairāki gadi taisnā leņķi! Vai tu gribi pirkt kosmosa vadības ierīci?»
«Paldies, man jau ir. Somā. Tie papildus gadi ir tikai ģeometrijas jautājums. Ja tu esi pieradis pie parastā kosmosa laika ar tikai vienu laika asi, tad, protams, tev ir grūti to saprast. Bet pastāv vismaz trīs laika asis, tāpat kā pastāv vismaz trīs Izplatījuma asis… un šos papildus gadus es nodzīvoju pie citām asīm. Skaidrs?»
«Visnotaļ skaidrs, mana mīļā,. Tas ir tikpat acīm redzams kā transcendentālisms.»
«Es jau zināju, ka tu sapratīsi. Ādama Selena gadījums ir sarežģītāks. Divpadsmit gadu vecumā es vairākkārt dzir
dēju viņu runājam, viņš bija iedvesmojošais vadītājs, kurš saturēja kopa musu Revolūciju. Tad viņu nogalināja — vai tā vismaz tika ziņots. Tikai pēc vairākiem gadiem mamma Vaio man pastāstīja kā vislielāko noslēpumu, ka Ādams nebija cilvēks. Pavisam nebija cilvēciska būtne. Savādāks radījums.»
Es uzmanīgi klusēju.
Gvena-Heizela ieteicās: «Nu? Vai tev nav nekas saka ms?»
«Ak, protams. Nebija cilvēks. Citplanētietis. Ar zaļu ādu, metru garš, un viņa lidojošais šķīvītis nosēdās Krīžu jūrā, tepat aiz Lunasitijas. Kur gan bija Galaktikas Pavēlnieks?»
«Tu nevari sakaitināt mani ar tādām runām, Ričard, jo es zinu, cik neticams izklausās šis stāsts. Es arī šaubījos, kad mamma Vaio man to pastāstīja. Bet man bija jātic, jo mamma Vaio nekad man nemelotu. Bet Ādams nebija citplanētietis, Ričard, viņš bija cilvēces bērns. Bet ne cilvēka bērns. Ādams Selens bija kompjūters. Vai arī programmu komplekss kompjūterā. Tas bija pašprogrammējošs kompjūters, tā kā tas pats vien sanāk. Nu, ser?»
Ar atbildi es nesteidzos. «Tad man labāk patīk lidojošie šķīvīši.»
«Beidz jokot! Es tevi piekrāpšu ar Mersiju Čoi-Mu.»
«Tas butu visgudrākais, ko tu vari darīt.»
«Nē, es tevi paturēšu, esmu pieradusi pie tavām vājībām. Bet es tevi varbūt turēšu krātiņā.»
«Heizela, paklausies uzmanīgi! Kompjūteri nedomā. Tie ātri rēķina saskaņā ar tajos ievadītām formulām. Tā kā mēs paši rēķinām, izmantojot smadzenes, ar kurām arī domājam, tad ši iebūvētā spēja kalkulēt piedēvē kompjūteriem šķietamu domāšanas procesu. Bet tie nedomā. Tie strādā noteiktā veidā, jo tā ir uzbūvēti. Tu vari pievienot animismu to neticamo muļķību sarakstam, kuram es neticu.»
«Esmu laimīga, ka tu tā domā, Ričard, jo šis darbs būs grūts un sarežģīts. Man vajadzīgs tavs veselīgais skepticisms, lai saglabātu asu prātu.»
«Es to pierakstīšu un rūpīgi pārlasīšu.»
«Dari tā, Ričard. Klausies, kas notika 2075. un 2076. gada: viens no mani adoptējušajiem tēviem, Manuels Garsi-
ja, bija tehniķis, kurš rūpējās par Valdības lielo kompjūteru. Viens kompjūters vadīja gandrīz visu… kontrolēja šīs pilsētas un daudzu citu — izņemot Honkongu — komunālos pakalpojumus, vadīja pirmo katapultu, kontrolēja arī banku darbibu', drukāja laikrakstu Lunatic — darīja praktiski visu. Valdībai likās lētāk paplašināt šī viena kompjūtera iespējas un funkcijas, nekā uzturēt kompjūterus daudzās vietās.»
«Tas nav nedz efektīvi, nedz droši.»
«Varbūt, bet tā viņi izlēma. Mēness tolaik bija cietums, nekam nebija jabūt nedz efektīvam, nedz drošam. Šeit nebija attīstītās tehnoloģijas, un tolaik mums nācās samierināties ar to, ko mums izsniedza. Loģiski, dārgais, ka šis lielais galvenais kompjūters kļuva lielāks un lielāks… un pamodās.»
(Ak tā, ja? Pilnīga fantastika, mana dārgā… un klišeja, kuru ir izmantojis gandrīz katrs fantastikas rakstnieks visā vēsturē. Pat Rodžera Bēkona Misiņgalva bija viena versija. Frankenšteina monstrs ir vēl viena. Pēc tam sekoja vesela jūra stāstu, un tie turpina rasties kā sēnes pēc lietus. Un visi — pilnīgas muļķības.) Bet es atbildēju: «Turpini, dārga. Kas tālāk?»
«Ričard, tu man netici.»
«Es domāju, ka mēs sarunājām. Tu teici, ka tev esot vajadzīgs mans veselīgais skepticisms.»
«Tā ir! Tad izmanto to. Kritizē! Nesēdi ar šo pašapmierināto sejas izteiksmi. Šis kompjūters gadiem ilgi darbojas pēc balss komandām — pieņēma balsī izteiktas programmas un atbildēja ar sintezētu balsi vai izdruku, vai abiem.»
«Iebūvētas funkcijas. Divsimt gadus veca tehnoloģija.»
«Kāpēc tu ta smīnēji, kad es teicu — pamodās?»
«Tāpēc, ka tās ir muļķības, mana mīļā. Pamosties un aizmigt ir dzīvu radījumu funkcijas. Mašīna, vienalga, cik jaudīga un attīstīta, nepamostas un neiet gulēt. To vai nu ieslēdz, vai izslēdz, tas ir viss.»
«Labi, tad ļauj man pateikt savādāk. Šis kompjūters ieguva apziņu un brīvu gribu.»
«Interesanti. Ja tā ir. Man nav tam jātic. Es neticu.»
«Ričard, es nevēlos zaudēt pacietību. Tu vienkārši esi jauns un nezinošs, un tā nav tava vaina.»
«Jā, vecmāmiņ. Es esmu jauns, un tu esi nezinoša. Gludais dibentiņš.»
«Novāc savas baudkārās rokas no manis un paklausies! Kas ir cilvēka apziņa?»
«Mm? Man nav nekādas vajadzības par to atskaitīties, es to piedzīvoju.»
«Tas tiesa. Bet tas nav triviāls jautājums, ser. Uztversim to kā robežproblēmu. Vai tu esi apzinīgs? Un es?»
«Nu, es esmu. Par tevi es neesmu pārliecināts.»
«Tieši tāpat, tikai otrādi.»
«Tas arī ir interesanti.»
«Ričard, nenovirzīsimies no tēmas. Vai vīrieša sperma ir apzinīga?»
«Es ceru, ka nē.»
«Un sievietes olšūna?»
«Uz šo jautājumu jāatbild tev, skaistulīt, es nekad neesmu bijis sieviete.»
«Un tu izvairies no maniem jautājumiem, lai mani kaitinātu. Spermatozoīds nav apzinīgs un tāpat ari olšūna — un, ja neņem vērā muļķīgas piezīmes, tā ir viena robeža. Es kā pieaugusi cilvēka zigota esmu apzinīga. Un tu ari, kaut gan uz vīriešiem tas attiecas mazāk. Otrā robeža. Ļoti labi, Ričard, kurā brīdī no tikko apaugļotas olšūnas līdz nobriedušai olšūnai, kas tagad nosaukta par «Ričardu», pie apvāršņa parādījās apziņa? Atbildi man. Neizvairies! Un, ludzu, bez muļķīgām piezīmēm.»
Es joprojām domāju, ka tas bija muļķīgs jautājums, bet es centos uz to nopietni atbildēt. «Ļoti labi. Es vienmēr esmu bijis apzinīgs.»
«Lūdzu, atbildi nopietni!»
«Gvena-Heizela, šī atbilde ir tik nopietna, kādu vien es varu dot. Cik zinu, es esmu dzīvojis mūžīgi un visu laiku esmu bijis apzinīgs. Visas šīs runas par to, kas notika pirms 2133. gada — it kā manas dzimšanas gadu —, ir tikai baumas — un pie tam vēl ne pārāk pārliecinošas. Es ar tām samierinos, lai nekaitinātu cilvēkus un uz mani neskatītos kā uz dīvaini. Un, kad es dzirdu, ka astronomi