runa par pasaules radīšanu lielajā sprādzienā astoņus vai sešpadsmit, vai trīsdesmit miljardus gadu pirms manas dzimšanas — ja es esmu dzimis, es to neatceros — par to zirgam jāsmejas. Ja es nebiju dzīvs pirms sešpadsmit miljardiem gadu, tad nekas nav bijis. Pat ne tukša vieta. Nekas. Nulle bez svītriņas. Visums, kurā es eksistēju, nevar pastāvēt bez manis tajā. Tā kā ir muļķīgi jautāt par datumu, kurā es kļuvu apzinīgs; laiks sākās kopā ar mani un arī beigsies kopā ar mani. Viss skaidrs? Vai ari man uzzīmēt tev diagrammu?»
«Daudzos jautājumos skaidrs, Ričard. Bet tu kļūdies attiecībā uz to datumu. Laiks nesākās 2133. gadā. Tas sākās 2063. gadā. Ja tikai viens no mums nav iedarbināma mala lelle.»
Ikreiz, kad es runāju par solipsismu, notiek kaut kas tāds. «Dārgumiņ, tu esi apķērīga. Bet tu esi manas fantāzijas auglis. Au! Es teicu — beidz!»
«Tev ir dziva iztēle, dārgais. Paldies, ka mani izdomāji. Vai tu gribi vēl kādu pierādījumu? Līdz šim es tikai spēlējos — vai man tagad nāksies salauzt kādu no taviem kauliem? Tādu mazu. Izvēlies, kuru!»
«Klausies, fikcija! Salauz man kādu kaulu, un tu to nožēlosi nākamos miljards gadus.»
«Ne pārāk loģiski, Ričard. Nekāda ļaunuma.»
«Un tiklīdz es saārstēšu to kaulu…»
«0, es to izdarīšu, dārgais.»
«Nekad mūžā! Tikko es būšu izārstējis kaulu, es piezvanīšu Ksijai un lugšu atbraukt, apprecēties ar mani un pasargāt mani no mazām fikcijām ar vardarbīgiem paradumiem.»
«Vai tu šķirsies no manis?» Pēkšņi viņa atkal iepleta
acis.
«Pie velna, nē! Tikai pazemināšu tevi amatā par jaunāko sievu un atbildību uzticēšu Ksijai. Bet tu nevari aiziet. Aizliegts. Tu izcietīsi mūža ieslodzījumu — vai nu taisni uz priekšu, vai taisnā leņķī. Es paņemšu nūju un sitīšu tevi, kamēr tu atteiksies no saviem ļaunajiem ieradumiem.»
«Labi. Ja tikai man nav jāiet prom.»
«Au! Un nekod man, tas ir rupji.»
«Ričard, ja es esmu tikai tavas fantāzijas auglis, tad mani kodieni ir tikai tavas iedomas, kuras tu esi izfantazējis kādam drūmi mazohistiskam nolūkam. Ja tā nav tiesa, tad esmu sevi apzinoša būtne… nevis tavas fantāzijas auglis.»
«Vai nu vai, loģika nekad neko nepierāda. Bet tu esi jauka fikcija, mīļā. Esmu laimīgs, ka izdomāju tevi.»
«Paldies, ser. Mīļais, es tev uzdošu būtisku jautājumu. Ja tu atbildēsi nopietni, es vairs nekodīšu.»
«Nekad?»
«Mmm…»
«Neuztraucies, fikcija. Ja tev ir nopietns jautājums, es centīšos nopietni atbildēt.»
«Jā, ser. Kas liecina par apziņu cilvēkā, un kas šajā stāvoklī vai procesā, vai kā lai to sauc, ir tāds, kas padara to neiespējamu mašīnai? It īpaši kompjūteram. Vēl jo vairāk gigantiskajam kompjūteram, kas vadīja šo planētu 2076. gadā. Holmss IV.»
Es apspiedu kārdinājumu atjokot. Apziņa? Es zinu, ka viens psiholoģijas novirziens sludina, ka apziņa, ja tā eksistē, ir tikai kā viens posms, kas neietekmē uzvedību.
Tādas īfiuļķības vajadzētu kategoriski aizliegt. Ja tā ir patiesība, to nevar pierādīt.
Es apzinos savu apziņu… un tālāk neviens godīgs solipsists neietu. «Gvena-Heizela, es nezinu.»
«Labi! Mēs progresējam.»
«Vai tiešām?»
«Jā, Ričard. Katras jaunas idejas apgūšanā smagākā stadija ir atsviest maldīgo ideju, kas aizņem jaunajai paredzēto vietu. Tik ilgi, kamēr šī vieta ir aizņemta, liecības, pierādījumi un loģika nepalīdz. Bet, tiklīdz vieta ir brīva no aplamās idejas, kas to aizņēma, tiklīdz tu godīgi vari teikt — es nezinu, rodas iespēja tikt pie patiesības.»
«Mīļumiņ, tu esi ne tikai visjaukākā mazā fikcija, ko es jebkad esmu iedomājies, bet arī visgudrākā.»
«Beidz! Paklausies šo teoriju. Un padomā par to kā par darba hipotēzi, nevis Dieva dotu patiesību. To izdomāja mani adoptējušais tēvs — tētis Manijs — attiecībā uz novēroto faktu, ka šis kompjūters atdzīvojās. Varbūt
tas kaut ko paskaidro, varbūt nē — mamma Vaio teica, ka tētis Manijs nekad nebija pārliecināts. Tagad paklausies! — apaugļota olšūna dalās… un atkal dalās. Un atkal. Un atkal, un atkal, un atkal. Kaut kur pa vidu — es nezinu, kur — šis miljons dzīvu šūnu kopuma apzinās sevi un pasauli sev apkārt.»
Viņa turpināja: «Apaugļotai olšūnai nav tādas apziņas, bet mazulim ir. Pēc tam, kad tētis Manijs uzzināja, ka viņa kompjūters apzinās sevi, viņš ievēroja, ka kompjūters, kurš bija nemitīgi papildināts arvien jaunu uzdevumu veikšanai, bija sasniedzis tādu sarežģītības pakāpi, ka tajā bija vairāk savstarpējo savienojumu nekā cilvēka smadzenēs.
Tētis Manijs pieņēma teorētisku atziņu — kad savienojumu skaits kompjūterā sasniedz savienojumu skaitu cilvēka smadzenēs, kompjūters var pamosties un apzināties sevi… un varbūt tā arī notiks. Viņš nebija pārliecināts, ka tā notiek vienmēr, bet uzskatīja, ka šī iemesla — savienojumu lielā skaita — dēļ tas varētu notikt.
Ričard, tētis Manijs nekad netika tālāk par šo atziņu. Viņš nebija teoretizējošs zinātnieks, viņš bija tikai tehniķis. Bet viņu uztrauca tas, kā uzvedās kompjūters; viņam bija jāmēģina saprast, kāpēc tas uzvedās tik dīvaini. Rezultātā radās šī teorija. Bet tev nav jāuztver tā pārāk nopietni, tētis Manijs nekad to nepārbaudīja.»
«Heizela, kāda tad bija tā dīvainā uzvedība?»
«O! Mamma Vaio man teica, ka pirmais, ko Manuels ievēroja, bija, ka Maikam — kompjūteram — bija parādījusies humora izjūta.»
«Ak, nē!»
«Ak, jā! Mamma Vaio teica, ka Maikam vai Mišelam, vai Ādamam Selenam — viņš izmantoja visus trīs vārdus, viņš bija trīsvienība —, ka Maikam visa Mēness Revolūcija, kurā gāja bojā tūkstošiem cilvēku šeit un simtiem tūkstošu uz Zemes, bija tikai joks. Tas bija viens liels praktisks joks, ko bija izdomājis kompjūters ar superģeniālu smadzeņu spēku un bērnišķīgu humora izjūtu.» Heizela parādīja grimasi, tad pasmīnēja. «Tikai liels, varens, pāraudzis, mīlams bērns, kuru nevajadzēja sasist.»
«Izklausās, it kā tas būtu patīkami. Sasist viņu.»
«Vai tiešām? Varbūt man tā nevajadzēja teikt. Galu galā kompjūters nevar izdarīt labi vai slikti, piedzīvot labu vai ļaunu cilvēciskā nozīmē, tam nebūtu pamata — nebūtu fona, ja tev tā patīk labāk. Mamma Vaio teica, ka Maika cilvēciskā uzvedība bija imitācija — viņam bija neskaitāmi uzvedības paraugi, viņš lasīja visu, ieskaitot fantastiku. Bet vienigās viņa patiesās emocijas, paša personīgās, bija dziļa vientulība un sāpīgas ilgas pēc sabiedrības. Maikam tā bija mūsu Revolūcija — sabiedrība… uzvedums… spēle, kas pievērsa viņam Profa, Vaio un īpaši Manija uzmanību. Ričard, ja mašīnai vispār var būt emocijas, tad kompjūters mīlēja manu tēti Māniju. Nu, ser?»
Man radās kārdinājums pateikt muļķības vai kaut ko vēl nepieklājīgāku. «Heizela, tu prasi no manis taisnību — un tā aizskars tavas jūtas. Viss izklausījās kā fantastika. Ja ne tava, tad tavas mātes Vaiomingas Notas fantastika.» Es piebildu: «Sirsniņ, vai mēs iesim ārā veikt savus pienākumus? Vai arī pavadīsim visu dienu, runājot par teoriju, par kuras patiesumu nevienam no mums nav nekādu liecību?»
«Es esmu apģērbusies un gatava iet, mīļais. Tikai vēl mazliet — un es aizvēršos. Šis stāsts tev liekas neticams.»
«Jā gan,» es atbildēju tik stingri, cik iespējams.
«Tieši kura daļa ir neticama?»
«Viss kopā.»
«Patiešām? Vai ari klupšanas akmens ir ideja par to, ka kompjūters var būt apzinīgs? Ja tu to pieņemtu, vai tad nebūtu vieglāk saprast visu pārējo?»