(Es centos būt godīgs. Ja šīs muļķības mani nepārliecināja, vai viss pārējais būtu pieņemams? Ak, protams! Tāpat kā Džozefa Smita zelta brilles, tāpat kā baušļu galdiņi, ko Mozus saņēma uz kalna, tāpat kā Lielais sprādziens — pieņem galveno ideju, un viss pārējais kļūst pašsaprotams.) «Heizela-Gvena, ja mes pieņemam, ka kompjūters ir apzinīgs, tam ir emocijas un brīva griba, tad es nešaubīšos ne par ko citu — sākot no spokiem un beidzot ar maziem zaļiem cilvēciņiem. Ko izdarīja Sarkanā Karaliene? Notici septiņām neiespējamām lietām līdz brokastīm.»
«Baltā Karaliene.»
«Nē, Sarkanā.»
«Vai tu esi pārliecināts, Ričard? Tas bija pirms…»
«Aizmirsti to. Runājošas šaha figūras ir vēl grūtāk pieņemt kā dzīvu kompjūteru. Sirsniņ, vienīgā liecība, ko tu piedāvā, ir stāsts, ko pavēstīja tevi adoptējusī māte lielā vecumā. Tas ir viss. Varbūt viņa bija senila?»
«Nē, ser. Mirstoša, bet ne senila. Vēzis. No agrā jaunība pārciestās Saules vētras. Tā viņa domāja. Bet viņa nebija senila. Viņa man to pastāstīja, kad zināja, ka drīz mirs… jo viņa domāja, ka šim stāstam nevajadzētu aiziet nebūtībā.»
«Vai tu redzi stāsta vājo vietu, mīļā? Viens nāves gultas stāsts. Nekādas citas informācijas.»
«Ne gluži, Ričard.»
«Ee?»
«Mani adoptējušais Manuels Deiviss to visu var apliecināt.»
«Bet… tu vienmēr runāji par viņu pagātnes formā. Man liekas, ka tu tā darīji. Un viņam būtu… cik gadu viņam būtu? Viņam jābūt vecākam par tevi.»
«Viņš ir dzimis 2040. gadā, tā kā viņam vajadzētu būt pusotru gadsimtu vecam. Bet viņš ir vienlaicīgi gan vecāks, gan jaunāks par šo skaitli — tā paša iemesla dēļ kā es. Ričard, ja tu runātu ar Manuelu Deivisu un viņš apstiprinātu to, ko es teicu, vai tu viņam ticētu?»
«Ee…» Es paskatījos uz viņu. «Tu vari mani piespiest apšaubīt priekšstatus par nezināšanu un aizspriedumiem.»
«Es došos tev līdzi! Lūdzu, pieliec savu kāju, dārgais. Es gribu izvest tevi ārā un nopirkt vismaz vēl vienu apģērba kārtu, pirms kustamies tālāk. Tavas bikses ir notraipītas. Es neesmu laba sieva.»
«Jā, mem, tūlīt, mem. Kur tagad ir tavs tētis Manijs?»
«Tu tam neticēsi.»
«Ja vien tam nav sakara ar taisnleņķa laiku un vientuļiem kompjūteriem, es ticēšu.»
«Es domāju — es neesmu pēdējā laikā pārbaudījusi — es domāju, ka tētis Manijs ir pie tava tēvoča Džoka
Aiovā.»
Es apstājos ar kājas protēzi rokā. «Tev taisnība, es tam neticu.»
XIX nodaļa
«Nelietībai ir robežas, muļķībai nav.»
Napoleons Bon aparts (1769—1821)
Ka var strīdēties ar sievieti, kura izvairās no strīdiem? Es gaidīju, ka Gvena sāks pierādīt savu pēdējo paziņojumu, piesaucot visus iespējamos lieciniekus, lai mani pārliecinātu. Tā vietā viņa skumji atbildēja: «Es zināju, ka tas bija viss, uz ko varēju cerēt. Man būs tikai jāgaida. Ričard, vai mums ir jāiet vēl kaut kur bez Macv’s un galvenā pasta, pirms dodamies uz Valdības kompleksu?»
«Man jāatver jauns norēķinu rēķins un tad jāpārskaita mans pašreizējais konts no Zelta Likuma. Nauda manā kabatā kļūst anēmiska.»
«Bet, dārgais, es jau esmu tev teikusi. Ar naudu nav problēmu.» Viņa atvēra somiņu, izvilka naudas paciņu un sāka no tas ņemt simt kronu banknotes. «Protams, manus izdevumus apmaksā darba devējs.» Viņa pasniedza man naudu.
«Pagaidi!» es teicu. «Pietaupi savu naudiņu, meitenīt. Es apņēmos atbalstīt tevi. Nevis otrādi.»
Es iedomājos, ka atbildē būs vārds «macho» vai «vīriešu šovinistu cūka», vai vismaz «kopējs īpašums». Tā vietā viņa man viegli iedunkāja. «Ričard? Vai tavs bankas konts Zelta Likumā bija ar numuru? Ja nē, uz kāda vārda?»
«E? Nē. Uz Ričarda Eimsa vārda, protams.»
«Kā tu domā, vai misteru Setosu tas neinteresē?»
«O! Mūsu laipnais saimnieks. Mīļumiņ, esmu laimīgs, ka tu esi šeit, lai domātu manā vietā.» Aste, kas vestu tieši pie manis, tikpat skaidri kā pēdas sniegā… lai Setosa galvu griezēji varētu mani izsekot un saņemt atlīdzību par manu miesu — dzīvu vai mirušu. Protams, visi bankas dokumenti ir konfidenciāli, ne tikai numurētie rēķini, bet «konfidenciāls» nozīmē tikai to, ka nepieciešama nauda vai vara, lai pārkāptu likumus. Un Setosam bija gan viens, gan otrs.
«Gvena, atgriezīsimies un uzlabosim viņa gaisa kondicionieri vēlreiz. Tikai šoreiz Limburgas siera vietā izmantosim ciānkāliju.»
«Labi!»
«Kaut mēs to varētu. Tev taisnība, es nevaru pieskarties tam Ričarda Eimsa bankas kontam, kamēr mani meklē. Mēs izmantosim tavu naudu — uzskati to par aizņēmumu. Tikai reģistrē visu…»
«Tu reģistrē visu! Nolādēts, Ričard, es esmu tava sieva!»
«Izcīnīsimies par to vēlāk. Atstāj parūku un geišas tērpu šeit, mums šodien tam nebūs laika… jo man vispirms jāsatiek rabīns Ezra. Ja vien tu nevēlies kārtot savas darīšanas, kamēr es kārtoju savējās?»
«Vai tu esi slims? Es neizlaidīšu tevi no acīm.»
«Paldies, tā ir atbilde, ko es gribēju dzirdēt. Iesim apciemot tēvu Ezru; tad dosimies dzīvo kompjūteru medībās. Ja paliks laiks, mēs varēsim paveikt citus darbus, kad atgriezīsimies.»
Bija priekšpusdiena, kad mēs devāmies meklēt rabīnu Ezru ben Deividu viņa dēla zivju tirgotavā pretī pilsētas bibliotēkai. Rabīns dzīvoja istabā aiz veikala. Viņš piekrita pakalpot man kā pasta sutījumu starpnieks. Es izskaidroju viņam savu paralēlo vienošanos ar tēvu Šulcu, tad uzrakstīju zīmīti, kas jāaizsūta «Henrietai van Lūnai».
Ezra to paņēma. «Es to tūlīt nosūtīšu no sava dēla terminālā, no šī brīža pēc desmit minūtēm tam vajadzētu tikt izdrukātam Zelta Likumā. Ar speciālo piegādi?»
(Pievērst tai uzmanību? Vai samierināties ar lēnāku piegādi? Zelta Likumā kaut kas brieda, Hendrikam Šulcam varbūt ir kādas atbildes.) «Jā, lūdzu, speciālo piegādi.»
«Ļoti labi. Atvainojiet uz acumirkli.» Viņš aizbrauca savos ratiņos un atgriezās pēc maza brītiņa. «Zelta Likums saņēma ziņu. Tagad pie citām lietām — es jūs gaidīju, doktor Eims. Tas jaunais cilvēks, kas vakar bija kopā ar jums — vai viņš ir jūsu ģimenes loceklis? Vai uzticams darbinieks?»
«Ne viens, ne otrs.»
16 — 2589
241
«Interesanti. Vai jus sūtījāt viņu pie manis uzzināt, kas solīja atlīdzību par jums un atlīdzības lielumu?»
«Es to noteikti nedarīju! Vai jūs viņam kaut ko pateicāt?»
«Dārgo ser! Jūs runājāt par tradicionālajām Trim Dienām.»
«Paldies, ser.»
«Nav par ko. Tā kā viņš sameklēja mani šeit, nevis sagaidīja mana oficiālā darba laika sākumu, es iedomājos, ka ir kāda steidzama lieta. Tā kā jūs viņu nepieminējāt, es secināju, ka ši steidzamā lieta ir viņa, nevis jūsējā. Tagad es pieņemu, ka viņš nevēl jums labu, ja vien jūs mani nepārliecināsiet par pretējo.»
Es īsumā izstāstīju rabīnam par mūsu attiecībām ar Bilu. Viņš pamāja. «Vai jūs zināt Marka Tvena komentāru par šādiem gadījumiem?»
«I.iekas, ka ne.»
«Viņš teica — ja tu pieņem noklīdušu suni, baro un rūpējies par to, tas tev nekodīs. Pēc viņa domām, tā ir galvenā atšķirība starp cilvēku un suni. Es pilnībā nepiekritu Tvenam. Bet viņš saprata to lietu.»
Es jautāju cenu, bez kaulēšanās samaksāju un piemaksāju veiksmei.
Valdības komplekss (oficiāli «Administrācijas centrs», šo vārdu savienojumu lieto tikai rakstītā veidā) atrodas Lunasitijas rietumos, Krīžu jūras vidū. Mēs tur ieradāmies dienvidū — metro nav ballistiskais, bet tomēr tas ir ātrs. Mēs nonācām pie sava mērķa divdesmit minūtēs.