Dienvidus nebija pats labākais ierašanās laiks. Komplekss sastāv no valdības iestādēm; viss tiek aizvērts nesteidzīgai pusdienu pārtraukuma stundai. Arī man likās, ka pusdienas ir laba doma, brokastis šķita atkāpušās tālā pagātnē. Kompleksa tuneļos bija vairākas ēdnīcas… un visos krēslos sēdēja vai nu ierēdņi, vai arī tūristi sarkanās feskās. Ārpus «Nevīžīgā Džo», «Mammas Virtuves» un «Antuāna nr. 2» gaidīja rindas. «Heizela, es redzu tālāk dažus automātus. Vai varu ieinteresēt tevi ar siltu kolu un aukstu sviestmaizi?»
«Nē, ser. Aiz pārtikas automātiem ir publiskais termināls. Es piezvanīšu, kamēr tu ēdīsi.»
«Es neesmu tik izsalcis. Kam tu zvanīsi?»
«Ksijai. Un Ingridai. Es gribu pārliecināties, vai Grieta veiksmigi tika mājās. Viņai varēja aizšķērsot ceļu tieši tāpat kā mums. Man vajadzēja piezvanīt jau vakar vakarā.»
«Tu to dari, lai atbrīvotos no uztraukuma, vai nu Grieta bija mājās aizvakar… vai arī ir par vēlu, un viņa ir mirusi.»
«Ričard!»
«Tas tevi uztrauc, vai ne? Piezvani Ingrīdai.»
Grieta atbildēja un iespiedzās, kad ieraudzīja GvenuHeizelu. «Mamm! Nāc ātri! Misis Hārdestija!»
Pēc divdesmit minūtēm mēs beidzām sarunu. Viss, ko bijām paveikuši — paziņojām Hendersoniem, ka esam apmetušies Ruffles viesnīcā un ka par mūsu pasta adresi rūpējas rabīns Ezra. Bet lēdijām patika viesoties, un viņas apsolīja viena otrai, ka drīz braukšot ciemos. Viņas saskūpstījās caur termināla videokameru — manuprāt, tehnoloģijas izšķērdēšana. Un arī skūpstu.
Tad mēs mēģinājām piezvanīt Ksijai… un ekrānā parādijas man nepazīstams vīrietis; viņš nebija reģistratūras dežurants, kurš dienā nomainīja Ksiju. «Ko jūs gribat?» viņš jautāja.
Heizela atbildēja: «Es gribētu runāt ar Ksiju, lūdzu.»
«Viņas te nav. Sanitārās uzraudzibas birojs viesnīcu slēdza.»
«Ak tā? Vai jūs man varētu pateikt, kur viņa ir?»
«Pamēģiniet runāt ar Sabiedriskās drošības priekšnieku.» Viņa seja izgaisa.
Heizela pagriezās un uzmeta man satrauktu skatienu. «Ričard, tas nevar būt. Ksijas viesnīca ir tikpat nevainojami tīra kā viņa pati.»
«Shēma man ir skaidra,» es drūmi atbildēju, «un tev arī. Ļauj man pamēģināt.»
Es sameklēju kodu, piezvanīju Mēness Honkongas galvenā kruķa birojam. Atbildēja paveca dežurējošā seržante. Es teicu: «Gospaža, es mēģinu atrast pilsoni vārdā Donga Ksija. Man teica…»
«Ja, es viņu reģistrēju,» viņa atsaucās. «Bet pirms stundas viņa iemaksāja drošības naudu. Viņas te vairs nav.»
«Ak tā? Paldies, mem. Vai jūs zināt, kur es varētu viņu sazvanīt?»
«Nav ne jausmas. Piedodiet.»
«Paldies.» Es pārtraucu sarunu.
«Ak, dārgais.»
«Tā ir lepra, sirsniņ. Mums tā ir, un katrs, kas mums pieskaras, arī saslimst. Nolādēts!»
«Ričard, es konstatēju vienkāršu patiesību. Manā bērnībā, kad šī bija noziedznieku nometne, te bija vairāk brīvības nekā tagad ar savu neatkarīgo valdību.»
«Varbūt tu pārspīlē, bet man liekas, ka Ksija tev piekristu.» Es iekodu lūpā un saraucu pieri. «Zini, kas vēl ir saslimis ar mūsu lepru? Čoi-Mu.»
«Tu tā domā?»
«Septiņi pret divi.»
«Nevajag derēt. Piezvani viņam.»
Uzziņas es atradu viņa privāto numuru, piezvanīju viņam uz mājām un izdzirdēju ierakstu bez attēla: «Runā Mersijs Čoi-Mu. Nevaru pateikt, kad būšu mājās, bet drīz pārbaudīšu man atstātās ziņas. Lūdzu, runājiet pēc zvana.» Atskanēja gongs.
Es padomāju un teicu:
«Te kapteinis Pusnakts. Mēs esam apmetušies vecajā Rafflcs viesnīcā. Mūsu kopīgam draugam vajadzīga palīdzība. Lūdzu, piezvaniet man uz Raffles. Ja manis tur nav, lūdzu, atstājiet ziņu, kad un kā es varu ar jums kontaktēties.»
Es atkal izslēdzu sarunas režīmu.
«Dārgais, tu nepateici viņam rabīna Ezras kodu.»
«Tīšām, Sedija. Lai rabīna kods paliek Džefersonam Mao nezināms; Čoi-Mu sarunas varbūt noklausās. Man bija jānosauc kāda vieta, uz kurieni viņš var zvanīt… bet es nevaru riskēt un atklāt rabīna Ezras vārdu; tas lai paliek tēvam Šulcam. Atliec to, skaistulīt, man jāmeklē uzziņās MH virsmas kontroles numurs.»
«Mēness Honkongas virsmas kontrole. Šis termināls ir oficiālām sarunām, lūdzu, īsi.» Bija dzirdama tikai balss.
«Vai es varu runāt ar kapteini Mersiju?»
«Viņa te nav. Es esmu viņa pagaidu aizvietotājs. Atstāsiet ziņu? Tikai ātri, man būs satiksme pēc četrām minūtēm.»
(Aa…) «Šeit kapteinis Pusnakts. Pasakiet viņam, ka esmu vecajā Raffles viesnīcā, lai viņš piezvana.»
«Pagaidiet! Kapteinis Pusnakts?»
«Viņš zinās.»
«Un es ari zinu. Viņš devās iemaksāt drošības naudu — jūs jau zināt, par ko. Vai ari nē?»
«Par Ksiju?»
«Tieši tā! Man jāatgriežas pie saviem pienākumiem, bet es viņam pateikšu. Viss!»
«Ko tagad, Ričard?»
«Mesties uz visām pusēm.»
«Esi taču nopietns!»
«Vai tu vari iedomāties kaut ko labāku? Rinda pie «Mammas Virtuves» ir mazinājusies, ejam paēst.»
«Paēst, kamēr mūsu draugi ir briesmās?»
«Sirsniņ, pat ja mēs dotos atpakaļ uz Honkongu — un tādējādi bāztu savas galvas cilpā —, mums nebūtu nekādas iespējas viņus atrast. Mēs nevaram neko darīt, pirms ČoiMu zvana. Tas varbūt notiks pēc piecām minūtēm vai pēc piecām stundām. Es to iemācījos kaujās — nekad nepalaist garam izdevību paēst, izgulēties vai pačurāt, nākamā iespēja var būt pēc ļoti ilga laika.»
* * *
Es ieteicu «Mammas» ķiršu torti ar saldējumu. Heizela pasūtīja to pašu, bet brīdī, kad ar karotīti dzenāju pa šķīvi pēdējo kumosu, viņa bija tikko pieskārusies ēdienam. Es ierunājos: «Lēdij, jūs sēdēsiet šeit, kamēr būsiet apēdusi visu, kas ir uz jusu šķīvja.»
«Ričard, es nevaru.»
«Es negribētu tevi sist publiskā vietā…»
«Tad nedari tā.»
«Nedarīšu arī. Tā vietā es te sēdēšu, kamēr tu būsi visu apēdusi, pat ja tas nozīmētu, ka man nāktos nakšņot šajā krēslā.»
Heizela nepiedienīgi izteicās par mani, Džefersonu Mao un ķiršu torti, un beidzot apēda to. Trīspadsmitos divdesmit mēs bijām pie kompleksa kompjūteru nodaļas durvīm. Jauneklis pie kontrolvārtiņiem pārdeva mums divas biļetes
par divām kronām četrdesmit un teica, ka nākamā ekskursija sāksies pec paris minūtēm, tad ielaida mūs uzgaidāmajā telpā ar soliem un spoļu automātiem. Tur gaidīja desmit vai divpadsmit tūristi, lielāka daļa no vīriešiem bija ar sarkanam feskām.
Kad mēs beidzot — apmēram pēc stundas — sākām, kopa ar mums bija jau deviņpadsmit vai divdesmit tūristi. Mūs ganīja gids — vai sargs — uniformā ar policista zīmotni. Mēs devāmies garā pastaigā pa milzīgo kompleksu
— garlaicīgs un nogurdinošs ceļojums. Katrā apstāšanās vietā gids teica no galvas iemācītu runu — varbūt viņš nebija pārāk labi to iemācījies, jo es atradu tajā kļūdas, kaut arī neesmu kontroles komunikāciju inženieris.
Bet es nepievērsu uzmanību kļudam. Tā vietā kļuvu apnicīgs saskaņā ar iepriekšēju vienošanos ar otru konspiratoru.
Kādā vietā musu gids skaidroja, ka inženiersistēmas kontrole ir decentralizēta un sadalīta pa visu Mēnesi gan ģeogrāfiski, gan pēc funkcijām — gaiss, kanalizācija, komunikācijas, ūdens, transports un tā tālāk —, bet visu pārbauda tehniķi, kurus mēs redzējām pie saviem kompjūteriem. E^s pārtraucu viņu.