«Mīļo cilvēk, man liekas, ka jūs esat jauniņais šajā darba. Encyclopaedia Britannica skaidro, ka visu uz Mēness vada viens milzīgs kompjūters. Mēs esam šeit, lai apskatītu tieši to. Ne jau pie kompjūteriem sēdošo jauno klerku pakaušus. Tad apskatīsim to! To lielo kompjūteru. Holmsu IV.»
Gids nodemonstrēja savu profesionālo smaidu un paskatījās uz mani ar dabisku nicinājumu, kādu izjūt Mēness iedzīvotājs pret Zemes tārpu. «Jūs esat dezinformēts. Tiesa, šāds kompjūters eksistēja, bet tas bija vairāk kā pirms piecdesmit gadiem. Tagad mēs sistēmu esam modernizējuši un decentralizējuši.»
«Jaunais cilvēk, vai jus vēlaties runāt pretī Britannica'?»
«Es jums stāstu vienkāršu patiesību. Tagad dosimies tālāk un…»
«Kas notika ar lielo kompjūteru? Ja to vairs neizmanto. Vai tā jus tikai sakāt.»
«Mmrn? Paskatieties sev aiz muguras. Redzat tās durvis? Tas ir aiz šīm durvīm.»
«Nāciet, parādiet mums to! Es samaksāju, lai redzētu tieši to.»
«Tas nav iespējams. Tā ir vēstures liecība, mūsu dižās pagātnes simbols. Ja jūs gribat to redzēt, tad jāiet pie Galileja Universitātes direktora un jāuzrāda savi dokumenti. Viņš jus aizsutis vienu māju tālāk! Tagad dosimies uz nākamo galeriju…»
Heizela nenāca tālāk kopā ar mums, bet man (sekojot instrukcijām) vienmēr bija padomā, uz ko norādīt un par ko uzdot muļķīgus jautājumus brīžos, kad šķita, ka mūsu gidam radīsies brīvs mirklis, lai paskatītos apkārt. Bet, kad beidzot mēs bijām apgājuši pilnu apli un atgriezāmies uzgaidāmajā telpā, Heizela jau bija priekšā.
Es klusēju, kamēr nebijām tikuši ārā no kompleksa un aizgājuši līdz metro stacijai. Tad mēs pavirzījāmies tālāk no pārējiem, un es ierunājos: «Kā gāja?»
«Bez problēmām. Ar tādām atslēgām, kādas bija tām durvīm, man jau bija iznākusi darišana. Paldies, ka tu novērsi viņu uzmanību, kamēr tiku ar to galā. Laba izrāde, mīļais!»
«Vai tu dabūji to, ko meklēji?»
«Man liekas, ka ja. Es uzzināšu vairāk, kad tētis Manijs apskatīs manas fotogrāfijas. Tur ir tikai liela, pamesta telpa, Ričard, pilna ar vecmodīgām elektroniskām ierīcēm. Es to nofotografēju no apmēram divdesmit dažādiem rakursiem un katru kadru padarīju par stereo attēlu ar rokas ierīces palīdzību — tas nav nevainojami, bet esmu to darījusi.»
«Un tas ir viss? Šis apmeklējums?»
«Ja. Nu, gandrīz.»
Viņas balss bija aizsmakusi; es paskatījos uz viņu un redzēju, ka viņas acīs bija sariesušās asaras. «Kāpēc tā, dārgā! Kas noticis?»
«N… n… nekas.»
«Pastāsti man!»
«Ričard, viņš tur ir!»
«Mm?»
«Viņš tur ir aizmidzis. Es zinu, es varēju to just. Ādamu Selenu.»
Aptuveni tajā mirklī metro kapsula iebrauca stacijā, man par atvieglojumu — ir situācijas, kurās vārdi ir bezspēcīgi. Metro bija pārpildīts, pa ceļam mēs nevarējām sarunāties. Laikā, kad atkal iebraucām Lunasitijā, mana mīļotā bija nomierinājusies un es varēju izvairīties no šīs sarunu tēmas. Ari gaiteņi bija cilvēku pārpildīti, un bija grūti sarunāties. Lunasitija ir pārpildīta jebkurā laikā, sestdienās puse Mēness iedzīvotāju no citām apmetnēm sabrauc iepirkties; šosestdien parasto pūli papildināja Šķirsta pielūdzēji un viņu sievas no visas Ziemeļamerikas un citām vietām.
Kad mēs izgājām no Rietumu metro stacijas otrajā rajona ārējā loka, mēs ieraudzījām Scars Montgomery. Es grasījos nogriezties pa kreisi uz Gatvi, kad Heizela mani apturēja. «Mm? Kas tur ir, mīļā?»
«Tavas bikses.»
«Vai mans rāvējslēdzējs ir vaļā? Nē, nav gan.»
«Mēs kremēsim tavas bikses, jo apglabāt jau ir par vēlu. Un tavu kreklu arī.»
«Es domāju, ka tu gribēji ātrāk tikt atpakaļ uz Raffles.»
«Tā ir, bet man vajadzēs tikai piecas minūtes, lai apģērbtu tevi jaunās drēbēs.»
(Saprātīgi. Manas bikses bija tik netīras, ka riskēju tikt nodēvēts par sabiedrības veselību apdraudošu elementu. Un Heizela zināja, ko man patika valkāt ikdienā, jo biju paskaidrojis, ka nevalkāšu šortus pat tad, ja visi pārējie pieaugušie vīrieši Lunasitijā valkatu šortus, — gandrīz tā jau arī bija. Es pārāk nekautrējos par savu zaudēto kāju… bet gribu valkāt garas bikses, lai noslēptu protēzi. Tā ir mana personīgā problēma; es nevēlos to publiski eksponēt.)
«Labi,» es piekritu. «Bet pirksim to, kas būs vistuvāk durvīm.»
Heizela mani izveda āra pēc desmit minūtēm, nopirkusi man trīs vienādus trīsdaļīgus uzvalkus, kas atšķīrās vienīgi ar krāsu. Ari cena bija pieņemama — vispirms viņa nokaulēja līdz saprātīgai summai, tad spēlēja «maksā divkārt vai
neko» un uzvarēja. Viņa pateicās pārdevējam, iedeva dzeramnaudu viena dzēriena vērtībā un līksmi devās ārā.
Viņa man teica: «Tu labi izskaties, mīļais.»
Es arī tā domāju. Šie trīs uzvalki bija gaiši zaļā, rozā un bāli violetā krāsā. Es biju izvēlējies violeto, man likās, ka tas vislabak piestāvēja manai ķermeņa uzbūvei. Es devos tālāk, spieķi vēzēdams un ar savu mīļoto pie rokas, un jutos lieliski.
Bet, kad nonācām uz Gatves, tur vairs nebija vietas spieķa vēzēšanai un tikko pietika vietas solim. Mēs devāmies atpakaļ, gājām tieši uz Tumšo aleju, tad cauri pilsētai un augšā Piecu Dūžu liftā uz sesto rajonu — ar līkumu, bet tomēr daudz ātrāk.
Pat šķērstunelis uz Raffles bija pārpildīts. Pie mūsu viesnīcas durvim drūzmējās daudz vīru ar feskām galvā.
Es paskatījos uz vienu no viņiem un tad ieskatījos vērīgāk.
Es iesitu viņam ar savu spieķi tieši pa kajstarpi. Un tajā pašā mirklī vai sekundes simtdaļu ātrāk Heizela iegrūda savu saini (manus uzvalkus) sejā vīram, kas stāvēja blakus viņam un iesita ar savu somiņu tam, kurš stāvēja viņam aiz muguras. Viņš krita, manējais iekliedzās un arī nokrita. Spieķim atsitoties, es satvēru to ar abām rokām un strauji vēzēju horizontāli, it kā laužot sev ceļu cauri trakojošam pūlim, tikai šoreiz es to izmantoju, iesitot vienam pa vēderu, otram pa nierēm, un vēl iespēru abiem, lai viņi kļutu rāmi.
Heizela bija pievērsusies vīram, kuru bija nomierinājusi ar saini, es gan neredzēju, kā. Bet ari viņš gulēja zemē un nekustējās. Vēl viens (sestais?) gribēja uzbrukt viņai ar smagu steku, un es grūdu spieķi vīrietim sejā. Viņš to saķēra; es kustējos līdzi spieķim, lai neatklātos stilets, un tai pašā laikā ar kreiso roku iesitu pa saules pinumu. Es uzkritu viņam virsū.
Mani steidzīgi pacēla un ienesa Raffles ar galvu uz leju, spieķis vilkās man līdzi.
Nākamās pāris sekundes mari bija jāanalizē vēlāk, varbūt nepilnīgi. Es neredzēju Grietu, tikko ieradušos, stāvam pie dežuranta letes, bet viņa tur bija. Es dzirdēju Heizelas
saucienu: «Grieta! Istaba L, tieši pa labi!», kad viņa mani uzvēla uz Grietas pleciem. Uz Mēness es sveru trīspadsmit kilogramus plus mīnus paris gramu — ne pārāk grūta nasta lauku meitenei, kas pieradusi pie smaga darba. Bet es esmu daudz lielāks par Grietu un divreiz — par Heizelu, liela, neveikla nasta. Es uzstāju, lai man ļauj iet pašam; Grieta tam nepievērsa uzmanību. Dumjais viesnīcas dežurants kaut ko kliedza, bet arī viņam neviens nepievērsa uzmanību.
Mūsu numura durvis atvērās, kad Grieta pienāca, un es dzirdēju vēl vienu pazīstamu balsi, kas dziedoši ierunājās: «Boze moil Viņš ir ievainots.» Tad es gulēju uz muguras pats savā gultā un Ksija bija noliekusies pār mani.
«Neesmu ievainots,» es viņai teicu. «Tikai uztraukts.»
«Jā, protams. Guli mierīgi, kamēr es novilkšu bikses. Vai kadam no jums, džentlmeņi, ir nazis?»
Es gribēju teikt, lai viņa nesagriež manas jaunās bikses, kad izdzirdēju šāvienu. Tā bija mana sieva, nometusies uz grīdas atvērtajās durvīs. Viņa uzmanīgi skatījās pa kreisi, turēdama galvu pie grīdas. Viņa izšāva vēlreiz, ieripoja iekšā, aizvēra un aizslēdza durvis.