Viņa paskatījās apkārt un izmeta: «Ienesiet Ričardu vannasistaba. Piestumiet gultu un visu pārējo pie ārdurvīm, viņi šaus vai lauzīsies durvīs, vai darīs abus reizē.» Viņa apsēdās uz grīdas ar muguru pret mani un nevienam nepievērsa uzmanību. Visi pielēca kājās un izpildīja viņas pavēles.
Visi, ieskaitot Grietu, Ksiju, Čoi-Mu, tēvu Šulcu un rabīnu Ezru. Man nebija laika izjust pārsteigumu, it īpaši, kad Ksija ar Grietas palīdzību ienesa mani vannasistabā, nolika uz grīdas un novilka bikses. Man bija laiks izjust pārsteigumu, redzot, ka mana veselā kāja, no īstas miesas un kauliem, spēcigi asiņoja. Vispirms es ievēroju, ka uz Grietas baltā kombinezona labā pleca bija lieli asins traipi. Tad pamanīju, no kurienes bija asinis, un kāja sāka sāpēt.
Man nepatīk asinis, it īpaši savējās. Tāpēc novērsos un skatījos ārā pa vannasistabas durvīm. Heizela sēdēja uz grīdas un no savas somiņas bija izņēmusi kaut ko, kas izskatījās lielāks par pašu somiņu. Viņa runāja:
«L—G—P! Majore Lipšica izsauc L—G—P! Atbildiet man, sasodīts! Mostieties! SOS, SOS!»
XX nodaļa
«Ja kads šaubās par manu patiesumu, es varu teikt tikai to, ka man žēl viņa par ticības trukumu.»
Barons Minhauzens (1737—1794)
Ksija piebilda: «Grieta, pasniedz man tīru dvieli! Mums pagaidām būs jāiztiek tikai ar pārsēju.»
«Au!»
«Piedod, Ričard.»
«SOS! SOS! Hail, Marija, es esmu uz sēkļa! Atbildi man!»
«Mes jūs dzirdam, majore Lipšica. Ziņojiet savu atrašanās vietu, planētu, sistēmu. Izplatījumu.» Tā bija mehāniska balss ar tipisko metālisko skanējumu, kas man uzdzen drebuļus.
«Tagad cieši nosiesim.»
«Pie velna procedūras! Man vajag transportu — un tūlīt! Pārbaudiet manu uzdevumu un sūtiet šurp! Maiņas punkts: Armstronga «viens mazs solis». Koordinātas: Rafflcs viesnīca, istaba L. Laiks!»
Es joprojām skatījos pa vannasistabas durvīm, lai nebūtu jāskatās uz nepatīkamajām darbībām, ko ar mani veica Grieta un Ksija. Es dzirdēju kliedzienus un skrienošu cilvēku soļus; kaut kas triecās pret gaiteņa durvīm. Tad sienā pa labi no manis parādījās vēl vienas durvis.
Es saku «durvis», jo nespēju atrast precīzu vārdu. Ieraudzīju apaļu, sudrabaini pelēku apli no grīdas līdz griestiem un tālāk. Sī apļa vidū bija kāda transporta līdzekļa parastas durvis. Nevarēju noteikt, kāda transporta līdzekļa durvis, jo neredzēju neko citu, izņemot durvis.
Tās atvērās; kāds iekšpusē sauca: «Vecmāmiņ!», un gaiteņa durvis ielūza, un istabā ievēlās kāds vīrs. Heizela viņu nošāva. Pirmajam sekoja nākamais, viņa nošāva arī to.
Es pasniedzos pēc sava spieķa — tas bija aiz Ksijas, nolādēts! «Pasniedz manu spieķi! Atri!»
«Mieru, mieru! Guli.»
«Dod man to!» Heizelai bija palikusi viena patrona, varbūt nevienas. Jebkurā gadījumā bija pēdējais laiks viņu atbalstīt.
Atkal atskanēja šāvieni. Ar rūgtu apziņu, ka nav atlicis nekas cits, kā atriebt Heizelu, es pasniedzos, satvēru spieķi un pagriezos.
Cīniņš bija beidzies — pēdējos šāvienus bija raidījis rabīns Ezra. (Kāpēc gan es biju pārsteigts, ka invalīds ratiņos ir apbruņots?) Heizela kliedza: «Visi kāpiet iekšā! Kustieties!»
Un mēs tā arī darījām. Es atkal samulsu, jo no pagaidām neredzamā transporta līdzekļa iznāca vesels bars jaunu vīriešu un sieviešu, visi bija rudmataini un izpildīja Heizelas pavēles. Divi no viņiem ienesa rabīnu Ezru, kamēr trešais salocīja viņa ratiņus un pasniedza tos ceturtajam. Čoi-Mu un Grieta iesteidzās iekšā, tēvs Šulcs viņiem sekoja. Ari Ksiju iestūma iekšā, kad viņa mēģināja nest mani. Tad divi no rudmatainajiem jauniešiem, vīrietis un sieviete, ienesa mani; manas ar asinīm notraipītās bikses tika ienestas pēc tam. Es neizlaidu no rokām savu spieķi.
No transporta līdzekļa es redzēju ļoti maz. Tā durvis veda četrvietīgā pilotu un pasažieru salonā, tā varēja būt kosmosa lidmašīna. Varēja ari nebūt, vadības pults bija neparasta, un es nezināju, kā tā darbojās. Mani aiznesa garām sēdekļiem un pa durvīm aiz tiem ienesa kravas nodalījumā, kur nolika uz salocītajiem rabīna ratiņiem.
Vai pret mani izturēsies kā pret kravu? Nē, es tur gulēju tikai īsu mirkli, tad mani pagrieza pa deviņdesmit grādiem un ienesa pa lielākām durvīm, atkal pagrieza pa deviņdesmit grādiem un nolika uz grīdas.
Es biju laimīgs tur palikt!
Pirmo reizi ilgu gadu laikā izjutu normālu gravitāciju — kā uz Zemes.
Labojums: vakar es biju jutis to pašu ballistiskajā metro, vēl dažus mirkļus tajā Budget Jets grabažā un apmēram stundu Vecā Makdonalda fermā pirms četrām dienām. Bet šoreiz pēkšņais smagums mani pārsteidza un neatlaidās. Es biju zaudējis asinis, bija grūti elpot, un atkal reiba galva.
Man kļuva sevis žēl, kad ieraudzīju Grietas seju; viņa izskatījās gan nobijusies, gan sagurusi no gravitācijas pārmaiņām. Ksija teica: «Noliec galvu uz leju, dārgā! Apgulies blakus Ričardam, tā bus labāk. Ričard, vai tu vari mazliet pavirzīties? Es ari gribu apgulties, es nejūtos labi.»
Tā nu es gulēju ar divām pievilcīgām sievietēm katrā pusē, un man nenāca ne prātā domas par pievilcību. Esmu trenēts cīnīties paātrinājumā līdz pat divkāršai gravitācijai, kas būtu divpadsmit reizes lielāka nekā uz Mēness. Bet tas bija sen, pirms pieciem vieglas, mierīgas dzīves gadiem nelielā gravitācijā.
Bija skaidrs, ka arī Ksija un Grieta nedomā par fizisku mīlestību.
Ieradās mana mīļotā ar miniatūro kļaviņu. Viņa to nolika, atsūtīja man gaisa skūpstu un sāka aplaistīt koku. «Ksija, es varu sagatavot siltu vannu jums abām, kas esat dzimušas uz Mēness; jūs abas varētu to izmantot.»
Heizelas vardi lika man paskatīties apkārt. Mēs bijām «vannasistabā». Ne jau dušas telpā, kas būtu atbilstoša četrvietigam kosmosa lidaparātam, tā nelīdzinājās mūsējai Raffl.es viesnīcā. Šī istaba bija antīka. Vai jūs jelkad esat redzējuši tapetes ar laumiņām un rūķīšiem? Patiešām, vai jūs vispār kādreiz esat redzējuši tapetes? Un milzīgu metāla vannu uz ķepām? Vai tualetes podu ar koka virspusi un ūdens ierīci virs tā? Visa istaba bija kā no kultūras un antropoloģijas muzeja… bet viss bija jauns, spožs un mirdzošs.
Apcerēju, cik gan asiņu es varēju zaudēt.
«Paldies, Gvena, bet man liekas, ka nevajag. Grieta, vai tu gribi iet vannā?»
«Es negribu kustēties!»
«Tas nebūs ilgi,» Gvena centās viņas pārliecināt. «Geja divreiz pagriezās, lai izvairītos no šrapneļa, tā mēs jau būtu lejā. Ričard, kā tu jūties?»
«Es izvilkšu.»
«Protams, dārgais. Es pati jūtu smagumu pēc gada Zelta Likumā. Bet ne pārāk stipri, jo katru dienu trenējos pie pilnas gravitācijas. Dārgais, cik stipri tu esi ievainots?»
«Es nezinu.»
«Ksija?»
«Daudz asiņu un bojāts muskulis. Divdesmit vai divdesmit pieci centimetri un visai dziļi. Man neliekas, ka kauls būtu skarts. Mēs to cieši nosaitējām. Ja šeit ir pieejami materiāli, es varētu paveikt to labāk un ari izdarīt plašas iedarbības iešļircinājumu.»
«Tu esi labi pastrādājusi. Mēs drīz nolaidīsimies, un tur būs pieejama profesionāla palīdzība.»
«Labi. Man jāatzīst, ka nejūtos pārāk labi.»
«Tad mēģini atpūsties.» Heizela paņēma manas ar asinīm notraipītās bikses. «Izskalošu, pirms asins traipi sažūst.»