«Ar aukstu ūdeni!» Grieta ieteicās, tad piesarka un kautrīgi piebilda: «Tā saka mamma.»
«Ingridai taisnība, mīļā.» Heizela ielēja izlietnē ūdeni. «Ričard, esmu spiesta atzīt, ka tajā juceklī es pazaudēju tavas jaunās drēbes.»
«Drēbes mēs varam nopirkt. Es jau domāju, ka pazaudēšu tevi.»
«Mīļais Ričard! Te ir tavs kabatas portfelis un vēl daži sīkumi. Kabatu tīrīšana.»
«Labāk atdod man.» Es ieliku visu krūšu kabatā. «Kur ir Coi-Mu? Es viņu redzēju — vai ne?»
«Viņš ir otrā vannasistabā kopā ar tēvu Šulcu un tēvu Ezru.»
«Ak tā? Vai tu gribi man teikt, ka četrvietīgā lidaparātā ir divas vannasistabas? Tas taču ir četrvietīgs lidaparāts,
vai ne?»
«Tā tas ir, un pagaidi, kamēr ieraudzīsi rožu dārzus. Un peldbaseinu.»
Es gribēju kaut ko atbildēt, bet aprāvos. Vēl nebiju izstrādājis formulu, pēc kuras varētu noteikt, kad mana sieva joko un kad saka pilnīgu, bet neticamu patiesību. No muļķīgas diskusijas uzsākšanas mani paglāba ienākusī rudmate
— jauna, muskuļota, vasarraibumaina, veikla kā kaķis, vingra un strauja. «Krustmāt Heizela, mēs esam nosēdušies.»
«Paldies, Lora.»
«Es esmu Lesa. Kess grib zināt, kurš paliek šeit, kurš nāk līdzi un cik ilgi līdz izlidošanai. Geja grib zināt, vai mūs bombardēs un vai viņa var nolikt lidaparātu tālāk. Bombardēšana padara viņu nervozu.»
«Kaut kas te nav kārtībā. Gejai nevajadzetu iautat tieši.
Vai ne?»
«Es domāju, ka viņa neuzticas Kesa spriedumiem.»
«Varbūt viņai ir iemesls. Kurš ir atbildīgais?»
«Es.»
«Tā. Es tev pateikšu, kurš iet un kurš paliek, pēc tam, kad bušu parunājusi ar savu tēti un tēvoci Džoku. Es domāju, pēc pāris minūtēm. Tu vari ļaut Gejai apstāties klusajā zonā, ja vēlies, bet, lūdzu, liec viņai palikt manā frekvencē; mēs varbūt ļoti steigsimies. Tagad es gribu izvest savu vīru… bet vispirms man jāpalūdz citam mūsu pasažierim atļauja aizņemties viņa ratiņus.»
Heizela pagriezās, lai ietu. Es iesaucos: «Man nav vajadzīgi ratiņi,» bet viņa mani nedzirdēja. Acīmredzot.
* * *
Divas rudmates izcēla mani no lidaparāta un ielika Ezras ratiņos, nolaižot atzveltni zemāk un kāju balstu paceļot augstāk.
Viena no viņām uzklāja man uz kājām milzīgu vannas dvieli. Es teicu: «Paldies, Lesa.»
«Es esmu Lora. Neesiet pārsteigts, ja šis dvielis izgaist, mes nekad neesam mēģinājuši to iznest ārā.»
Viņa iekāpa atpakaļ lidaparātā, bet Heizela stūma ratiņus gar tā priekšgalu un kreiso sānu… Es uzreiz ievēroju, ka tā patiešām bija kāda no kosmosa lidmašīnām ar korpusu un pārveidojamiem spārniem — un mani urdīja ziņkāre, kā konstruktors bija pamanījies ievietot divas lielas vannasistabas lidmašīnas kreisajā pusē. No aerodinamikas viedokļa tas šķita neiespējami.
Un nebija arī. Kreisais sāns bija tāds pat kā labais, gluds un taisns. Tur nebija vietas vannasistabāņi.
Man nebija laika par to domāt. Kad pirms pāris minūtēm bijām iegriezušies tunelī, kas veda uz Raffles viesnīcu, mans Sonvchron rādīja septiņpadsmit pēc Griničas vai Lunasitijas laika… kas nozīmētu, ka sestajā zonā uz Dubļu pikas ir vienpadsmit no rīta.
Un tieši tā arī bija, jo mēs tur bijām, sestajā zonā, mana tēvoča Džoka ziemeļu ganibās pie Grinelas, Aiovā.
Acīmredzot es biju ne tikai zaudējis daudz asiņu, bet ari saņēmis smagu triecienu pa galvu — pat speciālajam militārajam kurjeram vajag vismaz divas stundas, lai nokļūtu no Mēness uz Zemes.
Priekšā bija redzama tēvoča Džoka jaukā, restaurētā Viktorijas laika māja ar verandām, kupoliem un margām ap jumtu, un viņš pats nāca mums pretī divu citu vīriešu pavadībā. Tēvocis bija žirgts kā vienmēr, un vēl joprojām ar sirmu matu rotu, *kas padarīja viņu līdzīgu Endrjū Džeksonam. Tos divus es nepazinu. Abi bija vīri gados, bet daudz jaunāki par tēvoci Džoku — nu, gandrīz visi ir jaunāki par viņu.
Heizela apturēja ratiņus, pieskrēja un apskāva vienu no viņiem, un noskūpstīja. Mans tēvocis pārņēma viņu no otra vīrieša rokām, apsveica tikpat jūsmīgi, un viņa nonāca trešā vīrieša skavās, kurš ari tāpat sasveicinājās un nolaida viņu zemē.
Pirms es paspēju justies atstumts, viņa pagriezās un satvēra pirmo vīrieti aiz kreisās rokas. «Tēti, iepazīsties ar manu viru Ričardu Kolinsu. Ričard, tas ir mans tētis Manijs, Manuels Garsija O’Kellijs Deiviss.»
«Esi sveicināts ģimenē, pulkvedi!» Viņš pastiepa man savu labo roku.
«Paldies, ser.»
Heizela pievērsās trešajam vīrietim. «Un Ričard, tas ir…»
«… tas ir Dr. Huberts,» iejaucās tēvocis Džoks. «Leif, sasveicinies ar manu māsasdēlu pulkvedi Kolinsu Kempbelu. Esi sveicināts mājās, Dikij! Ko tu dari tajos bērnu ratiņos?»
«Liekas, vienkārši slinkoju. Kur ir tante Sisija?»
«Protams, ieslēgta; es zināju, ka tu atbrauksi. Bet ko tu esi darījis? Izskatās, ka tev nav izdevies izvairīties. Sedija, tu to vari sagaidīt no Dikija; viņš vienmēr ir bijis lēns. Bija tik grūti iemācīt viņam lietot tualeti.»
Es mēģināju sacerēt kādu īpaši aizskarošu atbildi (es jau sen biju atradis veidu, kā tikt galā ar mūsu ģimenes skandāliem), kad zeme nodrebēja un atskanēja sprādziens. Tas nebija kodolsprādziens, vienkārši ļoti spēcīgas eksplo
zijas bumba. Bet tikpat iedarbiga, tā nav rotaļlieta, un nav labāks nonāvēšanas veids — neviens nav labāks. Tēvocis teica: «Nepiečurā bikses, Dikij, viņi netēmē uz mums. Leif, tu viņu apskatīsi šeit vai iekšā?»
Dr. Huberts atbildēja: «Parādi man savas zīlītes, pulkvedi.»
Es skatījos viņam acis. Kad Heizela bija apstājusies, lida pa rāts bija pa kreisi no manis; kad sprāga bumba, tas pēkšņi atradās kaut kur citur. Tas bija prom. «… izgaisis kā nebijis.» Vissliktākajā gadījumā es biju jucis. Nejutos savā ādā.
Šķita, ka neviens cits to nebija ievērojis.
Tādēļ arī es izlikos, ka neko neesmu ievērojis, paskatījos uz savu ārstu… un nevarēju saprast, kur pēdējā laikā viņu biju redzējis.
«Liekas, ka nav smadzeņu satricinājums. Cik ir naturālais logaritms no pī?»
«Ja es būtu pie pilna prāta, vai es atrastos šeit? Paklau, dok, ludzu, nevajag nekādas mīklas. Es esmu noguris.» Netālu sprāga vēl viena bumba.
Dr. Huberts noņēma dvieli no manas kreisās kājas un pataustīja apsēju, ko bija uzlikusi Ksija.
«Vai sāp?»
«Pie velna, jā!»
«Labi. Heizela, vedīsim viņu mājās. Es nevaru šeit pienācīgi parūpēties par viņu, jo mēs dosimies uz Ņūhārboru Beilālendā; Angeleni ir ieņēmuši Demoinu un nāk šurp. Ka ievainots cilvēks viņš ir visai labā stāvoklī… bet viņam nekavejoties nepieciešama pienācīga palīdzība.»
Es teicu: «Doktor, vai tev ir kāda saistība ar tām rudmatainajām meitenēm kosmosa lidmašīnā, ar kuru mēs ierādāmies?»
«Tās nav meitenes, tās ir paraugušas pusaudzes — noziedznieces. Iiii ko viņas būtu tev teikušas, es visu kategoriski noliedzu. Nododiet manus sveicienus.»
Heizela ierunājās: «Bet man vajadzīga atskaite!»
Visi runāja* vienlaicīgi, līdz Dr. Huberts teica: «Mieru! Heizela dodas prom ar savu vīru un pieskata, lai viņš tiktu iekārtots un paliek tur tik ilgi, cik viņai liekas ne-
17 — 2589
257
pieciešams, tad ziņo uz Ņūhārboru… bet laiks tiek skaitīts no šī brīža. Iebildumi? Tad lai notiek!»
Lida pa rata atgriešanas bija vēl mulsinošāka, un labi, ka es neskatījos. Vai skatījos tikai mazliet. Divi rudmataini vīrieši (izrādījās, ka tur bija tikai četri rudmataini cilvēki, nevis vesela mafija) ienesa mani ar visiem ratiņiem, un Heizela kopa ar mani iegāja tajā dīvainajā vannasistabā… un gandri/, tai pašā mirklī Lesa (Lora?) sekoja mums un paziņoja: «Krustmāt Heizela, mēs esam mājās.»