«Mājās» nozīmēja lielas ēkas jumtu — un bija vēls vakars, saule tuvojās rietam. Tas lidaparāts būtu jānosauc par Češīras kaķi. (Bet to sauc Geja. Vai viņu sauc Geja. O, lai nu kā!)
Ši ēka bija slimnīca. Reģistrējoties slimnīcā, jums vispirms jāgaida stunda un četrdesmit minūtes, kamēr personāls tiek galā ar papīriem. Tad viņi jūs izģērbj un zem plāna palaga nogulda nestuvēs uz riteņiem, atstājot ar kailām kājām auksta caurvējā, un liek jums gaidīt pie rentgena laboratorijas durvīm. Tad viņi pieprasa urīna analīzi plastmasas traukā, kamēr jauna lēdija gaida, lūkojoties griestos ar garlaikotu sejas izteiksmi. Pareizi?
Sie cilvēki nebija lasījuši slimnīcas darbības noteikumu pirmo lappusi. Mūsu spējīgie biedri (kas cieta tikai no paātrinājuma) bija jau ceļā tādas kā golfa rnašīnītēs, kad mani atkal izcēla ārā un ielika tādā pat golfa mašīnītē. Rabīns Kzra arī tur bija savos ratiņos. Heizela bija kopā ar mums, nesdama kociņu un Sears saini ar Naomi tērpu. Lidaparāts bija izzudis, es tikko biju paspējis pateikt Lesai (Lorai?), ka Dr. Huberts sūta sveicienus. Viņa nošņācās. «Ja viņš domā, ka ar saldiem vārdiem varēs tikt ārā no nežēlastības, tad rūgti maldās.» Bet viņas krūšu gali sakustējās, un es nodomāju, ka viņai tas glaimoja.
Četri no mums bija uz jumta, mēs trīs un slimnīcas personālā pārstāve — maza auguma tumšādaina sieviete, kura, šķiet, bija mātes Ievas un matēs Marijas savienojums. Heizela iedeva man saini, pasniedza koku rabīnam Ezram un apskāva sievieti. «Tamij!»
«Ar/i sol, m’tenu/a!» Mātišķā sieviete noskūpstīja Heizelu.
«Rēksi, rēksi — tik ilgi!»
Viņas atraisījās no apskāviena un Heizela teica: «Tamij, tas ir mans mīļotais, Ričards.»
Par to viņa mani noskūpstīja uz lūpām. Tamija to darīja pienācīgi. Vīrietis, kuru ir noskūpstījusi Tamija, nevar to aizmirst stundām ilgi — pat ja viņš ir ievainots un viņa steidzas.
«Un šis ir mūsu dārgais draugs Viņa Svētība rabīns Ezra ben Deivids.»
Viņš nesaņēma to, ko es.
Tamija dziļi paklanījās un noskūpstīja viņam roku. Tā es biju nepārspēts ieguvējs.
Tamija (Tamāra) teica: «Jums ātri jātiek iekšā, lai es varu salabot Ričardu. Bet jūs abi, mani dārgie draugi, būsiet šeit kādu laiku. Heizela, vai var tev piedāvāt tādu pašu istabu, kādā tu dzīvoji ar Džabelu, ja?»
«Tamij, tā ir lieliska doma! Jo man laiku pa laikam būs jābrauc prom. Džentlmeņi, vai jūs varēsiet sadzīvot vienā istabā, kamēr esat šīs slimnīcas pacienti?»
Es grasījos teikt: «Ja, protams, bet…,» kad rabīns Ezra ierunājās: «Te ir kāds pārpratums. Misis Gvendolina, paskaidrojiet šai jaukajai lēdijai, ka es neesmu pacients, neesmu hospitalizācijas kandidāts. Man ir nevainojama veselība. Nav pat iesnu.»
Tamāra izskatījās pārsteigta un — nē, ne uztraukta, bet dziļi norūpējusies. Viņa piegāja tuvāk un viegli pieskārās rabīna kreisās kājas stumbenim. «Vai tad mes nepieliksim jums kājas?»
Rabīns Ezra kļuva nopietns. «Esmu pārliecināts, ka jūs gribat tikai labu. Bet es nevaru valkāt protēzes. Patiešām.»
Tamāra pārgāja uz otru valodu un runāja ar Heizelu. Viņa klausījās, tad teica: «Tēvs Ezra, Tamāra runā par īstajam kājām. Miesa un asinis. Viņi to var izdarīt. Ir trīs varianti.»
Rabīns Ezra ievilka dziļu elpu, nopūtās un paskatījās uz Tamāru. «Meit, ja jūs varat atdot atpakaļ manas kājas… dariet to! Lūdzu,» un viņš piebilda vēl kaut ko, man liekas, ebrejiski.
Trešā grāmata GAISMA TUNEĻA GALĀ
..
XXI nodaļa
«Dievs radīja sievieti, lai viņa pieradinātu vīrieti.»
Valters (1694—1778)
Es leni modos, ļaujot dvēselei pamazām atgriezties savā ķermenī. Neatvēru acis, kamēr atcerējos, kas es esmu, kur atrados un kas bija noticis.
Ak jā, es biju precējies ar Gvenu Novaku! Ļoti negaidīti, bet tā bija lieliska doma! Un tad mēs… Ei! Tas nebija vakar. Vakar tu…
Mīļo cilvēk, vakar tev bija traka dieniņa! Tā sākās Lunasitijā, tad turpinājās Grinelā — kā? Pagaidam nav svarīgi, kā. Pieņem to. Tad tu atradies — Kā to Gvena bija nosaukusi? Ei, pagaidi! — Gvenas īstais vārds ir Heizela. Vai tiešām? Par to varēs uztraukties vēlāk. Heizela to bija nosaukusi par «Trešo Zemi», Tellus Tertius. Tamija to sauca vēl savādāk. Tamija? Ak jā, Tamāra. Visi pazīst Tamāru.
Tamija neļāva viņiem aiztikt manu ievainoto kāju, kamēr es biju nomodā — kā, pie velna, es tiku pie tās brūces? Vai es savā vecumā jau kļūstu neveikls? Vai arī es ievēroju Bila seju starp tiem viltus Šķirsta pielūdzējiem? Nav profesionāli jebkuram pārsteigumam ļaut tevi samulsināt. Ja kautiņā parādās tava miesīgā vecmāmiņa, nošauj viņu un dodies tālāk.
Ka tu zināji, ka tie nav Šķirsta pielūdzēji? Tas ir vienkārši. Šķirsta pielūdzēji ir jau gados, drukni un maza auguma; tie puiši bija jauni un spēcīgi. Gatavi kaujai.
Ja, bet tas ir racionāls izskaidrojums, ko tu tikko izdomāji. Tā? Tomēr tā ir patiesība. Bet vakar tu to neizdomāji. Pie velna, nē, protams, nē; notikuma mirkli nav laika domāt. Tu paskatījies uz puisi, kaut kas viņa izskatā bija ka izkārtne «Ienaidnieks!», un tu meties viņam iesist, pirms viņš nav iesitis tev. Ja cīņas laika tu mēģini sakārtot iespaidus pēc secibas un nozīmes, izvērtēt pēc loģikas likumiem — tu esi pagalam! Tā vietā ir jākustas.
Vakar tu nekustējies pietiekami ātri.
Bet mēs izvēlējāmies īsto kaujas partneri, vai ne? — mazu, strauju koraļļčūsku, vārdā Heizela. Un katru kautiņu, pēc kura mēs vēl esam saglabājuši ķermeņa temperatūru ap trīsdesmit septiņiem grādiem, nevar saukt par sakāvi.
Beidz sevi mānīt. Cik daudzus tu pieveici? Divus? Un viņa tika galā ar pārējiem. Un viņai bija tevi jāglābj… pretejā gadījumā tu tagad būtu auksts un miris.
Varbūt es arī esmu miris. Pārbaudīsim.
Es atvēru acis.
Ši istaba patiešām izskatās ka paradīze! Bet tas liecina, ka tu neesi miris, jo paradīzē tev nav lemts nonākt. Bez tam visi saka — kad tu mirsi, vispirms iesi cauri garam tunelim. kura galā bus redzama gaisma, un tur tevi gaidīs tava mīļota… un tā ar tevi nebija. Nav nekāda tuneļa. Nav gaismas tuneļa galā. Un diemžēl nav lleizelas.
Tāpēc es neesmu miris, te nav paradīze un man liekas, ka te nav ari slimnīca. Neviena slimnīca nekad nav bijusi tik skaista vai tik labi smaržojusi. Un kur ir steidzīgās balsis, kas vienmēr piepilda slimnīcu gaiteņus? Viss, ko es dzirdēju, bija putnu dziesmas un stigu trio kaut kur tālumā.
Hi, te taču ir mūsu kļava!
Tātad Heizela ir kaut kur tuvumā. Kur tu esi, saldumiņ? Man vajadzīga palīdzība. Ludzu, sameklē manu protēzi un pasniedz man to. Es nevaru riskēt un šajā gravitācijā lēkt uz. vienas kājas, esmu zaudējis formu… un, sasodīts, man jačura. Kaut kas neiedomājami šausmīgs.
«Redzu, ka tu esi pamodies.» Pie manas labās auss atskanēja patīkama balss. Es pagriezu galvu, lai paskatītos, un viņa pienāca tuvāk, kur es varēju labāk redzēt — jauna, pievilcīga, slaida sieviete, ar mazām krūtīm un gariem brūniem matiem. Viņa pasmaidīja, kad es ieskatījos viņai acīs. «Es esmu Minerva. Ko tu gribēsi brokastīs? Heizela man teica, ka tev garšo vafeles. Bet tu vari pasūtīt jebko, ko vien vēlies.»
«Jebko?» Es pārdomāju. «Vai varu pasūtīt uz lēnas uguns ceptu brontozauru?»