«Ja. protams. Bet tā sagatavošana prasīs vairāk laika nekā vafeles,» viņa nopietni atbildēja. «Vai varu piedāvāt kādas uzkodas, kamēr tu gaidi?»
«Beidz jokot. Runājot par kājām, vai tu esi redzējusi manu kājas protēzi? Pirms brokastīm man jātiek līdz vannasistabai… un man vajadzīga protēze, lai to izdarītu. Šī gravitācija, zini.»
Minerva man atklāti pateica, ko darīt. «Šajā gultā ir iebūvētas viss nepieciešamais, un īsto vannasistabu tu tapat nevari lietot; no vidukļa uz leju tu esi ieslēgts fiksatoros. Bet mūsu ierīces ir drošas, patiešām. Tā ka — dari tepat visu, kas jādara.»
«Ee… es nevaru.» (Es nudien nevarēju. Kad viņi amputēja manu kaju, slimnīcas personālam klajās sasodīti grūti. Beidzot viņi apgādāja mani ar kateteru, kamēr vēl nebiju spējīgs pārvietoties ar kruķiem.)
«Tu sapratīsi, ka vari gan. Un ka viss būs kārtībā.»
«Ee…» (Es nevarēju pakustināt ne savu veselo, ne saīsinato kaju.) «Misis Minerva, vai es varu palūgt parasto slimnīcas gultas urinālu?»
Viņa izskatījās norūpējusies. «Ja tu velies. Bet tas nebūs lietderīgi.» Tad viņas sejas izteiksme mainījās un kļuva domīga. «Es iešu sameklēt. Bet man bus vajadzīgs laiks. Vismaz desmit minūtes. Ne sekundi mazāk. Un es aizslēgšu tavas durvis, lai neviens tevi netraucē, kamēr būšu prom.» Viņa piebilda: «Desmit minūtes,» tad piegāja pie baltās sienas. Tā pavērās un viņa bija prom.
Es nekavējoties gribēju atvilkt sāņus palagu, lai redzētu, kas noticis ar manu veselo kāju.
Palags nekustējās.
Tad es uzsāku spēka spēli ar palagu.
Tas bija viltīgāks par mani.
Es centos apvest to ap stūri — galu galā palags nevar būt viltīgāks par cilvēku. Vai ne?
Var gan.
Beidzot es sev teicu — klausies, vecīt, tā mēs neko nepanāksim. Pieņemsim, ka Minerva runāja absolūtu taisnibu: šajā gulta ir iebūvēts sanitārais mezgls, kas var izturēt visļaunāko, ko vien pie gultas piesaistīts pacients var izdarīt, la teikt, es prata risināju vairākas ballistiskas problēmas
— empīriskus jautājumus, kas pilnīgi droši satrauktu pat cilvēku, kurš zem giljotīnas gaida soda izpildīšanu.
Un, atbrīvojies no puslitra, noputos, un atbrīvojos no otra puslitra. Ne, gulta pat nekļuva mitra.
Sievietes balss nodūdoja: «Labs puisītis!»
* * *
Es steidzīgi paraudzījos apkārt. Nekur neredzēju sievieti, kam ši balss varētu piederēt — «Kas to teica, un kur tu esi?»
«Es esmu Tīna, Minervas māsa. Es esmu netālu no tava elkoņa… tai pašā laikā es atrodos puskilometra attālumā un divsimt metru uz leju. Ja tev ko vajag, tikai pajautā. Mums viss vai nu ir krājumos, vai ari mēs to izgatavojam, vai viltojam. Brīnumus darām uzreiz, visu pārējo — ātrāk. Izņēmums: jaunavas ir jāpasūta speciāli… vidējais pasūtījuma izpildes laiks — četrpadsmit gadi. Rūpnieciski atjaunotas jaunavas — četrpadsmit minūtes.»
«Kam, pie velna, vajadzīga jaunava? Misis Tīna, vai tu domā, ka ir pieklājīgi skatīties, kā es kārtoju savas dabiskas vajadzības?»
«Jaunekli, nemāci savai vecmāmiņai dzīvot. Viens no maniem pienākumiem ir uzraudzīt visu, kas notiek šī izpriecu nama visās nodaļās, un pamanīt kļūdas, pirms tās paspēj notikt. Otrkārt, es esmu jaunava un varu to pierādīt… un es panākšu, lai tu nožēlo, ka esi virietis — par to riebīgo muļķību murmināšanu par jaunavām.»
(Pie velna!) «Misis Tīna, es negribeju tevi aizskart. Es vienkārši biju apjucis, un viss. Tāpēc izteicos pārsteidzīgi.
Bet es uzskatu, ka urinēšanai un citām tamlīdzīgām darbībām jābut privātām.»
«Ne jau slimnīcā, čomiņ. Urīns vienmēr ir nozīmīgs aspekts klīniskajā ainā.»
«Ee…»
«Te jau nāk mana māsa. Ja netici man, pajautā viņai.»
Pēc paris sekundēm siena atvērās un ienāca misis Minerva ar vecmodīgu slimnīcas gultas urinālu — nekādas autornatikas, nekādas elektroniskas kontroles. Es teicu: «Paldies. Bet man vairs to nevajag. Esmu pārliecināts, ka māsa jau to teica.»
«Jā, teica. Bet viņa taču neteica tev par to?»
«Nē, es to secināju. Vai tiesa, ka viņa sēž kaut kur pagraba un izspiego katru pacientu? Vai viņai nekļūst garlaicīgi?»
«Viņa nekam nepievērš uzmanību, kamēr tas nav nepieciešams. Viņai ir tūkstošiem citu, daudz interesantāku pienākumu…»
«Nesalīdzināmi interesantāku!» balss bez sejas iejaucās. «Minnij, viņam nepatīk jaunavas. Es teicu, ka esmu viena no viņām. Apliecini to, mās, es gribu viņam to atgādināt.»
«Tina, nekaitini viņu.»
«Kāpēc ne? Kaitināt vīriešus ir uzjautrinoši, viņi ir tik jūtīgi. Tomēr es nesaprotu, ko Heizela viņā saskata. Skumjš gadījums.»
«Tīna! Pulkvedi, vai Atēna teica, ka viņa ir kompjūters?»
«Ēe? Pasaki to vēlreiz.»
«Atēna ir kompjūters. Viņa ir šīs planētas galvenais atbildīgais kompjūters; citi kompjūteri ir tikai nejūtīgas mašīnas. Atena vada visu… Tāpat kā Maikrofts Holmss reiz vadīja visu uz Mēness — es zinu, ka Heizela tev stāstīja par to.» Minerva pasmaidīja. «Tāpēc Tīna var paziņot, ka ir nevainīga. Tehniski tā arī ir, tajā nozīmē, ka kompjūters nevar piedzīvot ķermenisku savienošanos…»
«Bet es zinu visu par to!»
«Ja, mās… savienošanos ar vīrieti. No otras puses, kad viņa pāries uz dzīvu ķermeni un kļūs par cilvēku, citā tehniskā nozīmē viņa vairs nebūs jaunava, jo viņas jaunavības plēve atrofēsies un tās atliekas tiks nolīdzinātas, pirms viņas ķermenis būs nobriedis. Tā notika ar mani.»
«Un tu biji traka, Minnij, ka ļāvi Ištarai to sev iestāstīt; es negrasos tā darīt. Esmu nolēmusi, ka man būs īsta jaunavība un gan rituālā, gan fiziskā deflorācīja. Pat līgavas tērps un laulību ceremonija, ja sanāks. Vai tu domā, ka mēs varam par to pārliecināt Lācaru?»
«Es par to šaubos. Un tu pieļausi nopietnu kļūdu. Nevajadzīgas sāpes pirmā dzimumakta laikā var tevi pieradināt pie sliktiem paradumiem procesā, kam vienmēr jābūt iespējami patīkamam. Māsiņ, sekss ir vissvarīgākais iemesls, lai kļūtu par cilvēku. Nesabojā to.»
«Tamija saka, tas nemaz tik ļoti nesāpot.»
«Kāpēc lai sāpētu vispār? Jebkurā gadījumā tu nepierunāsi Lācaru parakstīties uz oficiālām laulībām. Viņš tev apsolīja vietu mūsu ģimenē; viņš tev nesolīja neko vairāk.»
«Varbūt mums vajadzētu savervēt pulkvedi Nulli. Līdz tam laikam viņš man bus parāda par neskaitāmiem pakalpojumiem, un Mauriņa saka — neviens nekad tāpat neievēro līgavaini. Ko tu par to saki, zaldātiņ? Padomā par godu būt manam līgavainim greznās jūnija kāzās. Uzmanies ar atbildi.»
Ausis man zvanīja un es jutu tuvojamies galvassāpes. Ja aizvērtu acis, vai es atkal atrastos savā vecpuiša alā Zelta Likuma?
Es pamēģināju, tad atvēru acis. «Atbildi man,» nemateriālā balss uzstāja.
«Minerva, kas pārstādīja manu mazo kļavu?»
«Es. Tamija norādīja, ka tai ir par maz vietas podā, un palūdza atrast lielāku. Es…»
«Es to atradu.»
«Tīna to atrada, un es pārstādīju kociņu. Redzi, cik labi tas tagad jūtas? Koks ir izaudzis vairāk ka par desmit centimetriem.»
Es paskatījos uz miniatūro kociņu. Tad paskatījos vēlreiz. «Cik dienas es esmu šajā slimnīcā?»
Minervas seja pēkšņi kļuva neizteiksmīga. Tad Tīnas balss ierunājās: «Tu nepateici, cik lielu brontozauru gribēsi brokastīs. Labāk tādu mazāku, ne? Vecākie ir šausmīgi sīksti. Tā visi saka.»
Desmit centimetri — Ueizela bija teikusi, ka «no rīta» atnāks mani apraudzīt. Kurā rītā, mana dārgā? Pirms divām
nedēļām? Vai ilgāk? «Vecākie nav sīksti, ja viņi ir pienācīgi sagatavoti. Bet es negribu gaidīt. Vai ar vafelēm bus liela kavēšanās?»