«Ak nē», Tīnas balss atsaucās, «vafeles šeit nav populāras. bet Mauriņa zina visu par tām. Viņa teica, ka ir uzaugusi apmēram pāris kilometrus no vietas, no kuras nāc tu, un apmēram tajā pašā laika, plus mīnus simts gadi. Viņa pazīst to virtuvi, pie kādas tu esi pieradis. Viņa man izskaidroja visu par vafeļu pannām un es eksperimentēju tik ilgi, kamēr pagatavoju tadu, kādu viņa gribēja. Cik vafeles tu vari apēst, resnuli?»
«Piecsimt septiņas.»
Mirkli bija klusums, tad Tīna ierunājās: «Minerva?»
«Es nezinu.»
«Bet,» es turpināju, «es ieturu diētu, tā ka pietiks ar trim.»
«Es neesmu pārliecināta, vai vēlos tevi par savu līgavaini.»
«Jebkurā gadījumā tu neesi runājusi ar manu sievu Heizelu.»
«Nav nekādu šķēršļu, mēs ar Heizelu esam draugos. Gadiem ilgi. Viņa tev liks to darīt. Ja es nolemšu tevi izmantot. Vel neesmu pārliecināta par tevi, Dikij — zēn.»
«Dikij — zēn, ko? Vai tu pazīsti manu tēvoci Džoku? Džoku Kempbelu?»
«Sudrablapsa. Vai es pazīstu tēvoci Džoku? Mēs viņu neuzaicināsim, viņš pieprasīs savas pirmās nakts tiesības.»
«Nāksies tomēr viņu ielūgt, viņš ir mans tuvākais radinieks. Labi, es būšu līgavainis, un tēvocis Džoks būs atbildīgs par līgavas deflorāciju. Lai tā paliek.»
«Minerva?»
«Pulkvedi Ričard, es nedomāju, ka Atēna to darīs. Es pazīstu Dr. Džoku Kempbelu daudzus gadus, un viņš pazīst mani. Ja Atēna paliks pie savām muļķīgajām iedomām, man liekas, ka viņai nevajadzētu vispirms atdoties Dr. Kempbelarn. Gadu vai divus vēlāk, kad viņa zinās…» Minerva paraustīja plecus. «Viņi ir brīvi cilvēki.»
«Tina var apspriesties par to ar Heizelu un tēvoci Džoku, tas nebija mans priekšlikums. Kad notiks šis noziegums?»
«Ļoti drīz, Atēnas klonētais ķermenis ir gandrīz nobriedis. Apmēram trīs jūsējie gadi.»
«0! Es domāju, ka mēs runājam par nākamo nedēļu. Es neuztraukšos; pa to laiku pūcei aste uzziedēs.»
«Kādai pūcei?»
«Naktsputnam. Par tām vafelēm. Misis Minerva, vai tu pievienosies man? Es nevarētu izturēt, ja tev būtu jāstāv, jāskatās, kā es riju vafeles, un jācieš badu.»
«Es jau šorīt paēdu brokastis…»
«Cik žēl.»
«… bet tas bija pirms vairākām stundām un es labprāt nogaršotu vafeles; gan Heizela, gan Maurīna tās slavē. Paldies, es pieņemu piedāvājumu.»
«Tu neielūdzi mani!»
«Bet Tīna, mana potenciālā līgava, ja tu darīsi to, ar ko draudēji, mans galds būs tavējais, ielūgt tevi būtu lieka, nevajadzīga un pārmērīgi grezna liekvārdība, uzmācīga un gandrīz aizvainojoša. Vai Maurīna teica, kā vafeles ir jāpasniedz? Ar sviestu, kļavu sīrupu un daudz kraukšķīga šķiņķa… kopā ar augļu sulu un kafiju. Sulai jābūt ledus aukstai, pārējam jābūt karstam.»
«Trīs minūtes, mīļo zēn.»
Es jau gatavojos atbildēt, kad siena atkal atvērās un ienāca rabīns Ezra. Ienāca! Viņš balstījās uz kruķiem, bet gaja uz abām savām kājām.
Rabīns pasmīnēja un pamāja ar kruķi. «Doktor Eims! Prieks redzet, ka jūs esat pamodies!»
«Prieks jūs redzēt, rabīn Ezra. Tīna, lūdzu, pasniedz visu trim personām.»
«Es jau pasūtīju. Ar zemeņu ievārījumu.»
Maltīte bija patīkama, par spīti visiem jautājumiem, kas mani nomāca. Ēdiens bija lielisks un es biju izsalcis; Minerva un Ezra — un Tīna — bija laba sabiedrība. Es pamērcēju sīrupā savas pirmās vafeles pēdējo kumosu, un ieteicos: «Rabīn Ezra, vai jūs šorīt esat saticis Heizelu? Manu sievu. Viņai bija šeit jābūt.»
Šķita, ka viņš vilcinās ar atbildi; Tīna atbildēja: «Viņa te būs vēlāk, Dikij. Viņa nevar te kavēties un gaidīt, kamēr tu pamosties, viņai ir daudzi citi pienākumi. Un citi vīrieši.»
«Tina, beidz mani kaitināt. Vai arī es neprecēšos ar tevi, pat ja tam piekritīs gan Heizela, gan Džoks.»
«Saderam? Tu pamet mani, nekauņa, un es tevi aizdzīšu no šīs planētas. Tu nedabūsi pat ēdiena atliekas, durvis tev neatvērsies, duša tevi applaucēs, suņi tev kodīs. Un tu būsi pagalam.»
«Māsa!»
«Jā, Minnij.»
Minerva pievērsās man: «Neļauj manai māsai tevi iebiedēt, pulkvedi. Viņa ķircinās tāpēc, ka viņai patīk sabiedrība un tās uzmanība. Bet viņa ir ētisks kompjūters, uz viņu var paļauties.»
«Esmu pārliecināts, ka tā arī ir, Minerva. Bet, ja viņa mani ķircinās un draudēs, viņa nevar gribēt, lai es stājos tiesneša vai mācītāja, vai kāda cita priekšā un solos viņu mīlēt, godāt un paklausīt. Es stipri šaubos, vai es jelkā gribētu viņai pakļauties.»
Kompjūtera balss atbildēja: «Tev nav jāsolās paklausīt man, Dikij, es tevi apmācīšu vēlāk. Es ceru sagaidīt tikai vienkāršas lietas. Lai tu seko man pa pēdām. Pakalpo. Sēdies. Gulies. Pagriezies. Nekusties. Es negaidu neko sarežģītu no vīrieša. Tas ir, izņemot vira pienākumu. Bet tajā ziņā tava reputācija ir tevi apsteigusi.»
«Ko tu ar to gribēji teikt?» Es nosviedu savu salveti. «Viss! Laulības ir atceltas.»
«Mans draugs, Ričard.»
«E? Jā, rabīn.»
«Nevajag uztraukties par Tīnu. Viņa ir bildinājusi mani, un jūs, un tēvu Hendriku, un Čoi-Mu, un, bez šaubām, daudzus citus. Viņas sapnis ir radīt iespaidu, ka Kleopatra salīdzinājumā ar viņu ir bijusi tikai iesācēja.»
«Un Ninona de Lenklo, un Rendžija Lila, un Marija Antuanete, un Raheba, un Karakuģa Keita, un Mesalīna, un tā tālāk. Es būšu čempione starp nimfomānēm visā multiizplatījumā, skaista kā grēks un neatvairāma. Vīrieši manis dēļ duelesies, izdarīs pašnāvību pie manām durvīm un rakstīs odas par godu manam mazajam pirkstiņam. Sievietes ģībs, izdzirdot manu balsi. Katrs vīrietis, katra sieviete un katrs bērns pielūgs mani no attāluma un es mīlēšu ciešāk tik daudzus no
viņiem, cik būs iespējams ietilpināt manā dienas režīmā. Tu tātad negribi but mans līgavainis, ko? Kādas netīras, ļaunas, nekrietnas un nepatīkamas lietas tu stāsti! Nikni vīri tevi saraustīs gabalos un dzers tavas asinis.»
«Tīna, nav pieklājīgi tā runāt pie galda, mēs ēdam.»
«Tu to sāki.»
Es centos atminēties diskusijas gaitu. Vai es tiešām būtu to iesācis? Patiešām, nē, viņa…
Rabīns Ezra man tikko dzirdami pačukstēja: «Padodies. Tu nevari uzvarēt. Es zinu.»
«Misis Tīna, man žēl, ka es to sāku. Man tā nevajadzēja runāt. Es rīkojos ļoti nekrietni.»
«0, viss kārtībā.» Kompjūtera balss izklausījās apmierināta. «Un tev nav mani jāuzrunā «misis Tīna», šeit gandrīz neviens nelieto titulus. Ja jūs uzrunātu Minervu «Dr. Longa», viņa atskatītos, lai redzētu, kas stāv aiz muguras.»
«Labi, Tina, tad sauciet mani par Ričardu. Misis Minerva, vai jums ir doktora grāds? Medicīnas doktora grāds?»
«Viens no maniem grādiem ir terapijā, tiešām. Bet manai māsai ir taisnība, te reti lieto pieklājības uzrunas. Neviens nelieto uzrunu «misis»… ja vien vīrietis nerunā par sievieti, kurai dāvājis savu miesisko mīlestību. Tāpēc nevajag mani saukt par misis Minervu… kamēr tev neienāks prātā man to dāvāt. Kad ienāks prātā. Ja ienāks.»
Nepārprotams teksts!
Es nepaspēju to uztvert. Minerva šķita tik pieklājīga un maiga, ka pārsteidza mani.
Tīna atvēlēja man laiku domu sakārtošanai. «Minnij, nemēģini izraut viņu no manam rokām. Viņš ir mans.»
«Labāk pajautā Heizelai. Vai, vēl labāk, pajautā viņam pašam.»
«Dikij, zēn, pasaki viņai!»
«Ko lai es viņai saku, Tīna? Tu neesi neko sarunājusi ar Heizelu un manu tēvoci Džoku. Bet pagaidām…» es paklanījos Minervai, cik nu var paklanīties gultā sēdošs, fiksatoros ieslēgts cilvēks. «Dārgā lēdija, tavi vārdi mani pagodina. Bet, kā visi zina, pašreiz esmu fiziski paralizēts un nespēju piedalīties tādās izpriecās. Vai pagaidām nevaram pieņemt vēlamo par esošo?»