«Dārgā,» es lēni ierunājos. «Vai tu gribi teikt, ka šis Laika korpuss varētu novērst Parīzes iznīcināšanu 2002. gadā, kaut ari tas notika vairāk kā pirms divsimt gadiem? Lūdzu!»
Heizela nopūtās. Ezra atbildēja: «Draugs, klausies uzmanīgi. Nenoliedz to, ko es gribu teikt.»
«Ee? Labi, stāsti.»
«Parīzes sagrāve notika pirms vairāk kā diviem tūkstošiem gadu, nevis tikai pirms divsimt gadiem.»
«Bet tas ir skaidri…»
«Pēc Zemes laika skaitīšanas sistēmas — Gregora kalendāra — tagad ir 4400. gads pēc Kristus dzimšanas, vai 8160. gads pēc ebreju kalendāra, ko ir visai grūti pieņemt. Bez tam pašlaik mēs atrodamies vairāk kā septiņtūkstoš gaismas gadu attālumā no Zemes.»
Gan Heizela, gan Minerva skatījās uz mani, acīmredzot gaidīja reakciju. Es gribēju kaut ko teikt, tad apklusu. Beidzot ierunājos: «Man ir tikai viens jautājums. Tīna?»
«Nē, vafeles tu vairs nevari pasūtīt.»
«Es negribēju vafeles, mīļā. Mans jautājums ir šāds: Vai es varu palūgt vēl vienu tasi kafijas? Šoreiz ar krējumu? Lūdzu?»
«Te būs!» Mans pasūtījums parādījās uz galdiņa pāri manai gultai.
Heizela noteica: «Tā ir patiesība, Ričard, viss tā arī ir!»
Es iemalkoju svaigo kafiju. «Paldies, Tina, kafija ir ļoti laba. Heizela, mana mīļā, es nestrīdos. Būtu muļķīgi strīdēties par man nesaprotamām lietām. Tāpēc pāriesim uz kādu vienkāršāku tēmu. Par spīti šīm drausmīgajām slimībām, kuras, pēc taviem vārdiem, man bija, es jūtos pietiekami mundrs, lai izlēktu no gultas un darbotos. Minerva, vai tu vari pateikt, cik ilgi vēl es būšu paralizēts? Tu taču esi mana ārste, vai ne?»
«Nē, Ričard, neesmu gan. Es…»
«Māsa ir atbildīga par tavu laimi,» Tīna iejaucās. «Tas ir vēl svarīgāk.»
«Atēnai ir taisnība, vairāk vai mazāk…»
«Man vienmēr ir taisnība!»
«… bet reizēm viņa izsakās dīvaini. Tamāra ir atbildīga par morālo noskaņojumu gan Aira Džonsona slimnīcā, gan Hovarda klīnikā… un Tamāra bija šeit, kad tev viņu visvairāk vajadzēja, viņa turēja tevi savās rokās. Bet viņai ir daudz asistentu, jo ģenerāldirektore Ištara uzskata, ka morālais noskaņojums — teiksim, laime — ir galvenais gan ārstēšanas, gan atjaunošanas procesā. Tā es palīdzu viņai, ari Mauriņa, un Megija, kuru tu vēl nepazīsti. Ir vēl citi, kas iesaistās, kad mums ir pārāk daudz ar pašsajūtu saistītu problēmu, ari Libija un Dītija, un pat Lora un Lesa, kuras ir nepārspējamas savu pienākumu izpildē… kas ir saprotams, jo viņas ir Lācara māsas un Maurīnas meitas. Un, protams, te ir Hilda.»
«Pagaidi, lūdzu. Mani mulsina nepazīstamu cilvēku vārdi. Šajā slimnīcā ir personāls, kas izsniedz laimi; tik daudz es saprotu. Visi šie laimes eņģeļi ir sieviešu dzimuma, pareizi?»
«Ka savādāk?» Tīna aizvainotā balsī iesaucā. «Kur gan citur tu domā atrast laimi?»
«Pagaidi, Tina,» Minerva mierīgi turpināja. «Ričard, mes, sievietes, rūpējamies par vīriešu morālo noskaņojumu un pašsajūtu… un Tamārai ir prasmīgi asistenti — vīrieši, kas pieskata un rūpējas par sievietēm — klientēm un pacientēm. Pretējais dzimums nav obligāts priekšnoteikums garīgajai kopšanai, bet tā ir vieglāk. Mums nevajag tik daudz asistentu — vīriešu, kas rūpētos par mūsu pacientēm, jo sievietes mazāk slimo. Atjaunošanas pacientu ir vienlīdz daudz no abiem dzimumiem, bet sievietes gandrīz nekad nekļūst depresīvas, kamēr viņas atkal padara jaunas…»
«Klausies, klausies!» Heizela iejaucās. «Tas padara mani rupju.» Viņa noglāstīja manu roku un parādīja zīmi, kuru es citu klātbūtnē ignorēju.
«… kamēr vīrieši atjaunošanas laikā pārcieš vismaz vienu garīgo krīzi. Bet tu jautāji par saviem fiksatoriem. Tīna.»
«Es viņu izsaucu.»
«Pagaidi mirkli,» Heizela ierunājās. «Ezra, vai jūs parādījāt Ričardam savas jaunās kājas?»
«Vel ne.»
«Vai jūs to izdarīsiet? Lūdzu! Vai jums ir iebildumi?»
«Es tas parādīšu ar prieku.» Ezra piecēlās un aizgāja talak no galda, pagriezās, pacēla kruķus un stāvēja uz savām kājām. Es nebiju skatījies uz viņa kājām, kad viņš ienaca (man arī nepatīk, ka uz mani skatās); kad viņš apsēdās pie galdiņa, kas tika iestumts, es nevarēju tās redzēt. Uzmetot vienu īsu skatienu, man bija radies iespaids, ka viņam bija šorti ar pusgarām brūnām zeķēm, kas piestāvēja šortu krāsai, un starp šortiem un zeķēm rēgojās balti ceļgali.
Tagad viņš bija novilcis kurpes un stāvēja basām kājām
— un es biju spiests labot savu iepriekšējo iespaidu, tās «brūnās zeķes» bija kājas un pēdas, kas bija pieaudzētas viņa kaju stumbeņiem.
Viņš sīki paskaidroja: «… trīs dažādi varianti. Jaunu ķermeņa daļu var izaudzēt. Tas ir ilgstošs darbs un prasa īpašas iemaņas, man tā stāstīja. Vai arī kādu orgānu var pārstādīt, izmantojot ar klonēšanas palīdzību iegūtu cilvēka kopiju, kas tiek glabāts te iesaldētā stāvoklī ar speciāli ne
attīstītam smadzenēm. Viņi man teica, ka tas ir tikpat viegli, ka salāpīt bikses — nav nekādas iespējas kļūdīties.
Bet man šeit nebija kopijas — vismaz pagaidām nav —, tāpēc viņi atrada man kaut ko rezerves daļu noliktavā…»
«Gaļas tirgū.»
«Ja, Tīna. Tur ir pieejamas dažādas ķermeņa daļas, inventarizācija ir kompjuterizēta…»
«To daru es.»
«Ja. Tīna. Lai atrastu atbilstošu orgānu, Tīna salīdzina audu uzbūvi… asins grupas, protams, un vēl citus rādītājus. Un ari izmēru, bet tas jau ir visvieglāk. Tīna pārbauda visu un atrod orgānu, ko ķermenis pieņem kā savu. Vai gandrīz kā savu.»
«Ezra,» kompjūters ierunājās, «tu varēsi staigāt uz šīm kājām vismaz kādus desmit gadus, es patiešām piestrādāju pie ta. Tad bus gatava tava klonētā kopija, un tad tev tā būs vajadzīga.»
«Tu patiešām pastrādāji, un paldies par to, Tīna. Mana labdara vārds ir Azraels Nkruma, Ričard, mēs esam dvīņi, izņemot nesvarīgu melanīna atšķirību,» Ezra piebilda.
Es teicu: «Vai tad viņam kājas nevajadzēja?»
Ezra pēkšņi kļuva nopietns. «Viņš ir miris, Ričard… miris šejienes visparastākā nāves cēloņa dēļ — nelaimes gadījumā. Kāpjot kalnos. Viņš nokrita un sašķaidīja sev galvaskausu, pat Ištaras prasme nespēja viņu izglābt. Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņa centās, cik vien bija iespējams, Dr. Nkruma bija viņas komandas ķirurgs. Bet Dr. Nkruma nekad nav staigājis uz šīm kājām, tās ir ņemtas no viņa klonētās kopijas, kura viņam tā arī nebija vajadzīga.»
«Ričard!»
«Ja, dārgā? Es gribēju jautāt Ezram…»
«Ričard, es kaut ko izdarīju, nevaicājot tev.»
«Ak tā? Vai man atkal vajadzēs tev iesist?»
«Varbūt tu tā nolemsi. Es gribēju, lai tu redzi Ezras kājas… jo bez tavas atļaujas es lūdzu viņiem pielikt tev jaunu kāju amputētās vietā.» Viņa izskatījās nobijusies.
Ir jābūt kādam likumam, kas ierobežotu emocionālo šoku skaitu, kādu drīkst sagādāt vienam cilvēkam vienas
dienas laikā. Esmu izgājis tradicionālo militāro apmācību un treniņus sirdsdarbības palēnināšanai un asinsspiediena pazemināšanai saspīlētās situācijās.
Bet parasti jau nelaime nenāk brēkdama, un sasodītie treniņi nemaz nav tik efektīvi.
Šoreiz es vienkārši gaidīju, apzināti palēninot elpošanas ritinu. Beidzot biju spējīgs runāt, balsij neaizlūstot: «Lai nu par ko varētu saņemt perienu, taču ne jau par ko tādu.» Es mēģināju pakustināt kāju — es vienmēr jutu kājas daļu, kura man bija amputēta pirms vairākiem gadiem. «Vai tās ir pieliktas ar pirkstiem uz priekšu?»