«Mm? Kā tu to domā, Ričard?»
«Man patiktu, ja manas kājas būtu ar pirkstiem uz priekšu, nevis kā Bombejas ubagam. Minerva, vai es varu redzēt, kas ar mani ir izdarīts? Šķiet, ka šis palags ir kaut ka īpaši piestiprināts.»
«Tina.»
«Viņš jau nāk.»
Siena atkal atvērās un ienāca visizskatīgākais jaunais vīrietis, kadu es jebkad esmu redzējis… un viņa pievilcību nemazināja fakts, ka viņš parādījās manā istabā pilnīgi kails. Absolūti kails. Puisim nebija pat kurpju kājās. Viņš paskatījās apkārt un pasmaidīja. «Sveiki visi! Vai kāds sūtīja pec manis? Es sauļojos…»
«Tu biji aizmidzis. Darba laikā.»
«Tina, es varu vienlaicīgi gulēt un sauļoties. Sveicināts, pulkvedi, prieks redzēt, ka esi nomodā. Tu mums liki pasvīst. Vienu bridi mēs jau domājām, ka nāksies sūtīt tevi atpakaļ un mēģināt vēlreiz.»
«Dr. Galaheds ir tavs ārsts,» paskaidroja Minerva.
«Ne gluži,» viņš izlaboja, tuvodamies man, pa ceļam paspiezdams Ezras plecu, viegli piebikstīdams Minervai un sūtīdams manai sievai gaisa skūpstu. «Es pastiepu īsāko, tas viss; tāpēc man jāuzņemas visa vaina uz sevi. Es pieņemu visas sūdzības… bet man tevi jābrīdina. Nav nekādas jēgas iesūdzēt mani vai mūs tiesā. Mums pieder tiesnesis. Nu?»
Viņš apklusa, pacēlis rokas virs mana palaga. «Vai tu gribi palikt viens?»
Es vilcinājos. Ja, es gribēju palikt viens. Ezra to juta un mēģināja piecelties, jo bija atkal apsēdies. «Tiksimies vēlāk, mans draugs, Ričard.»
«Nē, neej prom. Tu man parādīji savas kājas — es tagad paradīšu savējās, mēs varēsim tās salīdzināt un tu varēsi man dot padomus, jo es neko nezinu par transplantāciju. Un Heizela, protams, paliks. Minerva tās jau ir redzējusi agrāk, vai ne?»
«Ja, Ričard, esmu gan redzējusi.»
«Tāpēc palieciet tepat. Saķeriet mani, ja es ģībšu. Tīna, pietaupi jociņus.»
«Es? Tas apvaino manas profesionālās spriešanas spējas!»
«Nē, mīļā. Es runāju par tavu slimnieku kopšanas stilu. Kuru tev nāktos uzlabot, ja tu vēlies sacensties ar Ninonu de Lenklo. Vai ar Rendžiju Lilu. Labi, dok, paskatīsimies.» Es sasprindzināju diafragmu un aizturēju elpu.
Viltīgais palags ārstam nesagādāja nekādās problēmas. Gulta bija tīra un sausa (tam es pievērsu uzmanību vispirms — neredzēju neko tadu, ko varētu identificēt kā sanitāro mezglu), tad ieraudzīju divas neglītas, lielas pēdas vienu blakus otrai — tas bija visskaistākais skats, kādu vien esmu redzējis.
Kad es ģību, Minerva mani uzķēra.
Tīna pietaupīja jociņus.
* * *
Pēc divdesmit minūtēm bija noskaidrots, ka es varēju kontrolēt savu jauno kāju un tās pirkstus tikmēr, kamēr nedomāju par to… kaut gan pārbaudes laikā man dažreiz izdevās pārcensties, ja mēģināju pārāk centigi izpildīt Dr. Galaheda norādījumus.
«Esmu apmierināts ar rezultātiem,» viņš teica. «Ja vien arī tu esi apmierināts? Vai tu tāds esi?»
«Kā lai to raksturoju? Varavīksnes? Sudraba zvani? Sēņveidīgi mākoņi? Ezra — vai tu vari viņam to izstāstīt?»
«Es esmu mēģinājis to skaidrot. Tas ir ka piedzimt no jauna. Staigāt ir vienkārši… līdz brīdim, kad vairs nevari.»
«Ja. Doktor, kam piedereja šī kāja? Es sen neesmu lūdzis Dievu… bet tā cilvēka dēļ es pacentīšos.»
«Viņš nav miris.»
«Mm?»
«Un viņam nebija žēl kājas. Dīvaini apstākļi, pulkvedi. Tīnai bija grūti atrast kāju, kas atbilstu izmēra ziņā un no ka tava imunsisema neatteiktos ātrāk, kā tu vari izunāt vardu «septicēmija». Tad Ištara — viņa ir mans boss — ieteica paplašināt meklējumu loku… un Tīna atrada kaut ko piemērotu. Dziva klienta klonētās kopijas kāja.
Mēs nekad agrāk ar tādu parādību nebijām sastapušies. Man — mums, slimnīcas personālam, nav tiesību izmantot cita klonēto kopiju, tāpat ka mums nav tiesību nocirst tev otru kāju. Bet klients, kuram pieder šī kopija, nolēma ziedot jums kāju, kad uzzināja situāciju. Viņš uzskatīja, ka viņa kopija var attīstīt jaunu kāju pāris gadu laikā, pašlaik viņš varot iztikt be/ apdrošināšanas līguma daļas, ko piedāvā pilnīga kloncia kopija.»
«Kas viņš ir? Man jāatrod kāda iespēja pateikties viņam.» (Ka var pateikties par tādu dāvanu? Kaut kā man tas ir jaizdara.)
«Pulkvedi, tas ir vienīgais, ko tu neuzzināsi. Tavs donors uzstāja, ka vēlas palikt anonīms. Tāds ir dāvanas noteikums.»
«Viņi pat lika man izdzēst informāciju par to,» Tīna sarugtinātā balsī teica. «It kā man nevarētu profesionāli uzticēties. Es taču ievēroju viņu liekulīgo zvērestu labāk nekā jebkurš no viņiem!»
«Tu domāji — Hipokrāta zvērestu.»
«Ak, tu tā domā, Heizela? Es pazīstu šito bandu labāk nekā tu.»
Dr. Galaheds teica: «Es noteikti gribu, lai tu sāc to lietot. Tev arī vajadzīgas kustības, lai atgūtos pēc garās slimošanas. Tā kā nāksies kāpt ārā no gultas. Divas lietas — es iesaku izmantot spieķi, kamēr tu neesi pilnīgi pārliecināts par savu koordināciju, un kādu laiku Heizela, Minerva vai kāds cits varētu tevi pieturēt pie rokas. Saudzē sevi, tu vel esi vājš. Apsēdies vai atgulies ikreiz, kad tev tas liekas vajadzīgs. Mmm. Vai tu peldi?»
«Ja. Bet ne pēdējā laika, jo es dzīvoju kosmosa apmetne, kur nebija tādas iespējas. Bet man patīk peldēt.»
«Te ir daudz tādu iespēju. Baseins atrodas šīs celtnes pagrabstāvā un otrs, lielāks — ātrija. Un lielākajai daļai privātmāju šeit ir baseins. Tā ka izmanto izdevību un peldi. Tu nevari staigāt visu laiku; tavai labajai kājai nav nekādu varžacu, tāpēc nesasteidz. Un nevalkā kurpes, kamēr tā kāja iemācās but tava kaja.» Viņš uzsmaidīja man. «Viss kārtībā?»
«Tik tiešām!»
Viņš pieskārās manam plecam, tad noliecās un noskūpstīja mani. Tieši tad, kad viņš man sāka patikt! Man nebija laika pārdomāt.
Es jutos slikti un centos to neizrādīt. No Heizelas un citu teiktā es sapratu, ka šis skaistais, sievišķīgais zēns izglāba manu dzīvību… atkal un atkal. Man nebija nekādu tiesību izrādīt nepatiku.
Nolādēts!
Šķita, ka viņš neievēroja manu attieksmi. Viņš saspieda manu plecu un noteica: «Ar tevi viss būs kartībā. Minerva, vai Heizela, vai kads cits — aizvediet viņu uz baseinu.» Un prom viņš bija.
Lēdijas palīdzēja man piecelties un izkāpt no gultas, un Heizela aizveda mani uz peldbaseinu. Heizela uz atvadām noskūpstīja Minervu, un es pēkšņi sapratu, ka Minerva gaidīja to pašu atvadu sveicienu no manis. Es izdarīju mēģinājuma kustību šajā virziena, un saņēmu pienācīgu atbildi.
Skūpstīt Minervu ir daudz patīkamāk nekā skūpstīt vīrieti, vienalga, cik izskatīgs viņš ir. Pirms ļāvu viņai iet, es pateicos par visu, ko viņa bija darījusi manā labā.
Viņa nopietni atteica: «Man ir prieks to darīt.»
Tad mēs gājām prom, es uzmanīgi speru soļus un atbalstījos uz spieķa. Mana jaunā kāja tirpa. Tikko bijām izgājuši no manas istabas — siena vienkārši atveras, kad tu tai tuvojies — Heizela man teica: «Dārgais, man prieks, ka tu noskūpstīji Minervu, negaidot, ka es tev to teikšu. Viņa ir vismīļākā lellīte, fiziska simpātiju apliecināšana viņai nozīmē daudz vairāk nekā jebkura pateicība, vai jebkura materiāla atlīdzība, kaut ari pati greznākā. Viņa cenšas atgūt to, ko nokavējusi divsimt gados, kad bija kompjūters.»
«Vai viņa patiešām bija kompjūters?»
«Tev nu gan vajadzētu tam ticēt, muļķīt!» Tīnas balss bija mums sekojusi.
«Jā, Tīna, bet ļauj man viņam to paskaidrot. Minerva nav sievietes dzemdēta; viņas ķermenis tika izaudzēts laboratorija un radīts no olšūnas ar divdesmit trijiem vecākiem — viņai ir visievērojamākie raduraksti, kādi vien bijuši kādam cilvēkam. Kad viņas ķermenis bija gatavs, viņa pārvietoja savu personību tajā — kopā ar savām atmiņām.»