«Dažām atmiņām,» Tīna izlaboja. «Mēs nokopējām atmiņas, ko viņa gribēja ņemt līdzi, viena kopija palika man, un es saglabāju visu aktivo arhīva informāciju. Tāpēc mums vajadzēja būt identiskiem dvīņiem. Bet viņa paturēja daļu atmiņu tikai sev un nedalījās tajās ar mani, riebīgā kuce! Vai tas ir godīgi? Es jums jautāju!»
«Nejautā man, Tīna, es nekad neesmu bijusi kompjūters. Ričard, vai tu kādreiz esi izmantojis brivā kritiena cauruli?»
«Es nezinu, kas tas ir.»
«Turies pie manis un krīti uz kājām. Tina, vai tu vari mums palīdzēt?»
«Protams!»
Brīva kritiena caurules ir interesantākas par jebko! Pēc pirmā kritiena es četras reizes pēc kārtas atkal pacēlos augšā un kritu lejā, lai «praktizētos» (patiesībā to darīju izklaides pēc), Heizela man to lāva un Tīna pieskatīja, lai es nesavainoju savu jauno kāju piezemējoties. Cilvēkam ar amputētu kāju kāpnes ir nelaime, un labākajā gadījumā sāpīgas mokas. Lifti vienmēr visiem bijuši apgrūtinošas ierīces, tikpat nelabojamas kā resnas sievietes viduklis un pārāk līdzīgas lopu vagonam.
Bet izmantot brīvā kritiena caurules ir tikpat jautri kā bērnībā lēkt no siena kaudzes pie tēvoča lauku mājās — tikai bez putekļiem un karstuma. Uuups!
Beidzot Heizela mani apturēja. «Paklau, mīļais, iesim peldēt. Lūdzu!»
«Labi. Vai tu nāksi mums līdzi, Tīna?»
«Kā tad citādi?»
Heizela atbildēja: «Vai mums ir kaut kur piestiprinātas blaktis? Vai vienam no mums?»
«Mēs vairs neizmantojam ierīces, kuras ievada kapilāros, Heizela. Tas ir pārāk rupji. Zebs un es izstrādājām triku, izmantojot divkāršo trijnieku ar četrām asīm, savienojot abpusēju skaņas — attēla pārraidīšanas sistēmu. Krāsas ir
pavājas, bet mēs pie tā vēl strādājam.»
«Tātad mūs noklausās.»
«Es to labāk sauktu par «spiegu izsekotāju», tas skan labāk. Labi, es jus novēroju.»
«Es jau tā domāju. Vai mēs varam palikt divatā? Man ir jāpārrunā ģimenes lietas ar viru.»
«Bez šaubām. Tikai slimnīcas novērojumi. Citādi trīs mazi pērti ķīši un informācijas izdzēšana.»
«Paldies, mīļā.»
«Parastais I.onga kompānijas pakalpojums. Kad jūs vēlaties izlīst atklātībā, tikai pieminiet manu vārdu. Noskūpsti viņu manā vietā. Pagaidām atā!»
«Tagad patiešām mūs nenovēro, Ričard. Tīna seko līdzi katrai tavai kustībai gan ar skaņas, gan attēla starpniecību, bet dara to tik bezpersoniski kā voltmetrs un vienīgais, ko viņa atceras, ir tadi faktori kā pulss un elpošanas sistēmas darbība. Līdzīgā veidā tevi pasargāja no sāpēm, kamēr tu biji slims.»
Es atkal izrunāju savu pierasto, ģeniālo teicienu. «Mmm?»
Mēs bijām izgājuši ārā no slimnīcas galvenās ēkas un ieraudzījām nelielu parku, ko ietvēra divi U-veida ēkas spārni. Pagalmā bija daudz puķu un zaļuma, un pašā vidū atradās peldbaseins, kura forma pavisam «nejauši» iederējās starp puķudobēm, taciņām un krūmājiem. Heizela apstājās pie soliņa koka paēnā tieši pretī baseinam. Mēs apsēdāmies, sols automātiski pielāgojās mūsu ķermeņiem, un vērojām cilvēkus peldbaseinā — tas ir gandrīz tikpat patīkami kā peldet.
Heizela jautāja: «Ko tu atceries par savu ierašanos šeit?»
«Neko daudz. Es jutos diezgan slikti — tas ievainojums, tu jau zini.» («Tas ievainojums» tagad bija tikko saredzama reta — es laikam biju vīlies.) «Viņa Tamāra? — Tamija skatījās man acīs un izskatījās norūpējusies. Viņa teica kaut ko citā valodā…»
«Tā ir galakta. Tu to iemācīsies, tā ir viegla valoda…»
«Tā? Jebkurā gadījumā viņa man kaut ko teica, un tas ir pēdējais, ko es atceros. Pēc manas saprašanas, tas bija vakar, un es pamodos šorīt, un tagad es uzzinu, ka tas nebija vis vakar, bet Dievs zina kad, un visu to laiku esmu bijis bezsamaņā. Nepatīkami. Heizela, cik ilgi tas bija?»
«Viss atkarīgs no tā, ka rēķina. Tev tas būtu apmēram mēnesis.»
«Un viņi mani turēja bezsamaņā visu to laiku? Tas ir ļoti ilgs laiks.» (Tas mani satrauca. Esmu redzējis, kā cilvēki nokļūst uz operācijas galda uzreiz pēc cīņas… viņi iznāk no slimnīcas fiziski nevainojamā stāvoklī… bet pieraduši pie sāpes remdējošiem medikamentiem. Morfīns, demerols, metadons…)
«Mīļais, tu nebiji bezsamaņā.»
«Pasaki to vēlreiz.»
«Tu visu laiku atradies «Lētas» lokā — nebija nekādu narkotiku. Lēta ļauj pacientam but nomodā un sadarboties ar ārstiem… bet sāpes tiek aizmirstas, tiklīdz tās parādās. Vai kas cits. Tev sāpēja, mīļais, bet sāpes bija atsevišķi posmi, kuri acumirklī tika aizmirsti. Tev nekad nebija japārcieš neizturamais nogurums, kas rodas no ilgstošām, nebeidzamām sāpēm. Un tagad tu neesi noguris no tā visa, un tev nevajadzēs nedeļām ilgi attīrīt ķermeni no medikamentiem.» Viņa uzsmaidīja. «Tu nebiji īpaši sabiedrisks, mīļais, jo cilvēks, kurš nevar atcerēties, kas ar viņu noticis pirms divām sekundēm, nav spējīgs uzturēt sarunu. Bet šķita, ka tev patika klausīties muziķu. Un tu labi ēdi, kad tevi baroja.»
«Tu baroji mani?»
«Nē. Es neiejaucos profesionāļu darbā.» Mans spieķis bija noslīdējis zālē; Heizela noliecās un pasniedza to man. «Starp citu, es atkal pielādēju tavu spieķi.»
«Paldies! Ei! Tas bija pielādēts. Pilnībā.»
«Tas bija pielādēts, kad viņi mums uzkrita uz galvas — labi, ka tā. Vai arī es butu jau mirusi. Ari tu droši vien. Es noteikti.»
Turpmākās desmit minūtes mēs pavadījām, mulsinot viens otru. Es jau biju atsaucis atmiņā, kā, manuprāt, izskatījās kautiņš pie Rafflcs viesnīcas. Es īsumā atstāstīšu,
ko Heizela teicās atceramies. Nekādi nav iespējams salidzināt abus stāstus.
Viņa teica, ka nav izmantojusi savu rokassomiņu kā ieroci («Kāpēc man to darīt, tas butu muļķīgi, dārgais. Pārāk lēni, un iznākums nav letāls. Divus no viņiem tu uzreiz noliki, un man bija laiks izvilkt savu mazo Miyako — pēc tam, kad biju izmantojusi savu šalli.»)
Saskaņā ar viņas vārdiem, es biju nošāvis četrus no viņiem, kamēr viņa koncentrējusi uzmanību uz malējiem, nomierinot tos, kurus es palaidu garām. Līdz viņi notrieca mani ar to asmeni gūžā (vai tas bija nazis? Viņa man teica, ka ārsti brūcē atraduši bambusa šķēpeles) un iepūta sejā aerosolu — tajā mirklī viņai esot radusies izdevība piebeigt vīru, kurš iepūta man kaut ko sejā.
(«Es iebraucu viņam sejā, satvēru tevi un vilku projām. Ne, es necerēju tur ieraudzīt Grietu. Bet es zināju, ka uz viņu varēšu paļauties.»)
Viņas versija mazliet labāk izskaidro mūsu uzvaru… izņemot vienīgi to, ka manas atmiņas ir neglābjami aplamas. Nav nekādās jēgas piesieties, tur neko nevar labot.
«Kā Grieta tur nokļuva? Tas, ka Ksija un Čoi-Mu mūs gaidīja, nav nekas mistisks, ņemot vērā ziņojumus, ko mēs viņiem atstājām. Un arī Hendrika Šulca klātbūtne ir izskaidrojama, ja viņš uzreiz ielēca kosmosa kuģi, tiklīdz saņēma manu ziņu. Bet Grieta? Tu runāji ar viņu pirms pusdienām. Viņa bija mājās, Sauso Kaulu apmetnē.»
«Sausajos Kaulos, no kurienes tuvākais metro ir Mēness Uonkongas tālākajā dienvidu daļā. Kā viņa varēja tikt Lunasitijā tik ātri? Ne jau ar rolligonu. Par pareizu atbildi balva nav paredzēta.»
«Ar raķeti.»
«Protams. Vai tu atceries, ka Džinkss Hendersons plānoja atdot fesku ar kāda drauga starpniecību, kurš tieši gatavojās doties uz Lunasitiju?»