«Jā, protams.»
«Grieta atbrauca kopā ar to draugu un pati atdeva fesku. Viņa to nodeva atradumu birojā Vecajā Domā pirms nākšanas uz Raffles viesnīcu, lai satiktu mūs.»
«Es saprotu. Bet kāpēc?»
«Viņa gribēja, lai tu papliķē pa viņas dibentiņu, kamēr tas kļūst sārts.»
«Ak, muļķības! Es gribēju teikt — kāpēc viņas tētis ļāva viņai braukt kaimiņa raķetē uz Lunasitiju? Viņa taču ir pārāk jauna.»
«Viņš atļāva to darīt parastā iemesla dēļ. Džinkss ir liels, spēcīgs, macho vīrietis, kurš nevar pretoties vēlmei lakstoties ar savu meitu. Tā kā apspiestās nešķīstās iegribas ir aizliegts apmierināt, tēvs ļauj darīt, ko vien viņa grib, ja Grieta pietiekoši ilgi ķircina viņu.»
«Tas ir smieklīgi. Un nepiedodami. Tēva pienākums pret meitu prasa, lai…»
«Ričard, cik meitas tev ir?»
«Ee? Nevienas. Bet…»
«Tad nerunā par lietām, par kurām tu neko nezini. Nav svarīgi, kas būtu jādara Džinksam, mēs zinām, ka Grieta pameta Sausos Kaulus apmēram tai pašā laikā, kad mēs pusdienojām. Rēķinot lidojuma laiku, viņa bija pie pilsētas Austrumu slūžām tad, kad mēs izgājām no Valdības kompleksa… un viņa ieradās Raffles viesnīcā dažas sekundes ātrāk par mums — kas arī labi, jo savādāk, man liekas, mēs abi būtu pagalam.»
«Vai viņa iesaistījās kautiņā?»
«Nē, bet aiznesot tevi, viņa atbrīvoja man rokas, lai piesegtu atkāpšanos. Un viss tikai tāpēc, ka viņa grib, lai tu pliķētu viņas dibenu. Dieva ceļi ir neizdibināmi, mīļais; katram mazohistam Viņš rada sadistu; laulības ir izdomātas debesīs.»
«Izmazgā savu muti ar ziepēm! Es neesmu sadists.»
«Jā, mīļais. Varbūt kādus sīkumus es esmu sajaukusi, bet ne visu kopainu. Grieta man oficiāli ir lūgusi tavu roku.»
«Ko!»
«Tieši tā. Viņa ir padomājusi par to, un pārrunājusi šo jautājumu ar Ingrīdu. Viņa grib, lai es ļauju Grietai pievienoties mūsu ģimenei, lai viņa nesāktu pati savu līniju vai grupu. Neredzu neko pārsteidzošu; es zinu, cik tu esi apburošs.»
«Ak, mans Dievs! Ko tu viņai atbildēji?»
«Teicu, ka es esmu ar mieru, bet tu esi slims, un lai viņa pagaida. Un tagad tu vari atbildēt viņai pats… tur viņa ir, baseina otrā pusē.»
XXIII nodaļa
«Neatliec uz ritu to, ko var izbaudīt šodien.»
Džošs Bilhnļļss (1818—1885)
«Es iešu atpakaļ uz savu istabu. Es jūtos vājš.» Paskatījos pāri ūdenim, kurā atmirdzēja saules gaisma. «Es viņu neredzu.»
«Tieši preti, pa labi no ūdens kalniņiem. Tur ir blondīne un brunete, Grieta ir blondīne.»
«Es nedomāju, ka viņa varētu būt brunete.» Es turpināju skatīties, brunete pamāja mums. Es ieraudzīju ka tā bija Ksija, un pamāju pretī.
«Pievienosimies viņām, Ričard. Atstāj savu spieķi un visu pārējo uz soliņa, neviens to neaiztiks.» Heizela novilka sandales un nolika somiņu blakus manam spieķim.
«Vai man nevajadzētu iet dušā?» es jautāju.
«Tu esi tīrs, Minerva tevi šorīt nomazgāja. Nirsim, vai iesim ūdenī tāpat?»
Mēs kopā ienirām. Heizela slīdēja starp ūdens molekulām kā ronis; es aiz sevis atstāju sliedi, kur pietiktu vietas veselai ģimenei. Mēs iznirām Ksijas un Grietas priekšā, un mani sirsnīgi apsveica.
Man ir stāstīts, ka uz Tertiusa ir iznīcinātas parastās iesnas, tāpat kā paradontoze un citas slimības, kas mīt mutē un kaklā, un, protams, slimību grupa, kas reiz tika saukta par «venēriskajām slimībām», tāpēc, ka tās ir tik grūti saķert, jo inficēšanās notiek visintīmāko kontaktu laikā.
Tikpat labi uz Tertiusa.
Ksijas mute bija pikanta, Grietas mutē jūtams mazas meitenes saldums, kaut gan (es 'ievēroju) viņa vairs nav maza meitene. Man bija visas iespējas salīdzināt; tiklīdz es atlaidu vienu no viņām, otra mani pārtvēra.
Beidzot viņas nogura (es gan ne) un mēs visi četri pārcēlāmies uz nelielu līcīti, atradām brīvu peldošo galdiņu un Heizela pasūtīja tēju — tēju ar kalorijām: mazām kūciņām, sviestmaizēm un saldiem, oranžiem augļiem, kas garšoja kā vīnogas bez sēkliņām. Un es devos uzbrukumā:
«Grieta, kad es tevi pirmoreiz satiku, mazāk kā pirms nedēļas, tu teici, ka tev būs trīspadsmit, cik es atceros. Tad ka gan tu uzdrošinies būt piecus centimetrus garāka, piecus kilogramus smagāka un vismaz piecus gadus vecāka? Apdoma labi, pirms atbildi, jo visu, ko tu teiksi, Tīna ierakstīs, un citā vietā un laikā tas var tikt vērsts pret tevi.»
«Vai kāds pieminēja manu vārdu? Sveika, Grieta, apsveicu tevi mājās!»
«Sveika, Tīna, ir lieliski atgriezties!»
Es pievērsos Ksijai. «Un tu arī. Tu izskaties piecus gadus jaunāka un tev tas ir jāizskaidro.»
«Ar mani nesaistās nekādi noslēpumi. Es studēju molekulāro bioloģiju tieši tāpat, kā to darīju uz Mēness — bet šeit viņi zina nesalīdzināmi vairāk — un pelnu iztiku, strādājot Hovarda klīnikā, daru neparedzamus gadījuma darbus, un katru brīvo brīdi pavadu pie šī baseina. Ričard, es esmu iemācījusies peldēt! Tur, uz Mēness, es nepazinu nevienu, kas pazītu kādu, kurš prot peldēt. Un saule, un svaigais gaiss! Kongvilā es sēdēju telpās, elpoju konservētu gaisu mākslīgajā apgaismojumā, un kaulējos ar puišiem.» Viņa ievilka dziļu elpu, paceļot krūtis augstāk par bīstamo punktu, un nopūtās. «Esmu sākusi dzīvot! Nav nekāds brīnums, ka es izskatos jaunāka.»
«Labi, tev ir piedots. Bet neļauj tam notikt vēlreiz. Grieta?»
«Vecmamiņ Heizela, vai viņš ķircinās? Viņš runā tieši tā, kā Lācars.»
«Viņš joko, mīļā. Pasaki viņam, ko tu darīji un kāpēc tu esi kļuvusi vecāka.»
«Nu… tajā rītā, kad mēs ieradāmies šeit, es lūdzu vecmāmiņai Heizelai padomu…»
«Nav nekādas vajadzības saukt mani par vecmāmiņu, mīļā.»
«Bet Kess un Pols tieši tā tevi uzrunā, un es esmu divas paaudzes jaunāka par viņiem. Viņi pieprasa, lai es saucu viņus par tēvočiem.»
«Es viņiem parādīšu tēvočus! Nepievērs uzmanību Kastoram un Poluksam, Grieta, viņi ir slikts paraugs.»
«Labi. Bet es domāju, ka viņi ir savā veidā jauki. Taču jokdari. Mister Ričard…»
«Un nav nekādas vajadzības saukt mani par misteru.»
«Jā, ser. Heizela bija aizņēma — tu biji tik briesmīgi slims! —, ka viņa man ieteica runāt ar Mauriņu, kas galu galā nosūtīja mani pie Dītijas, kas iemācīja man galaktu, iedeva palasīt vēsturi un iemācīja sešu asu telpas, t.i., laika teorijas pamatus, un literāro paradoksu. Konceptuālo metafiziku…»
«Pagaidi, es netieku līdzi.»
«Vēlāk, Ričard,» iejaucās Heizela.
Grieta turpināja: «Nu… pamatideja ir tāda — Tertiuss un Mēness — tas ir, mūsu Mēness — neatrodas uz vienas laika līnijas, bet gan deviņdesmit grādu leņķī viens pret otru. Tāpēc es nolēmu palikt šeit — veselīgam cilvēkam tas ir pietiekami viegli. Lielākā daļa šīs planētas joprojām ir neapdzīvota, imigranti tiek laipni gaidīti — bet man vēl bija problēmas ar mammu un tēti, viņi butu nodomājuši, ka esmu mirusi.
Tā Kess un Pols aizveda mani atpakaļ uz Mēnesi — mūsu Mēnesi, nevis Mēnesi šajā laika līnijā — un Dītija brauca man līdzi. Sausajos Kaulos es ierados piektā jūlija pēcpusdienā, mazāk kā stundu pēc tam, kad azlidoju Sairuša Torņa raķetē. Visi bija pārsteigti. Bija labi, ka man līdzi brauca Dītija, viņa varēja izskaidrot notiekošo, kaut gan jau mūsu skafandri vien pietiekami pārliecināja tēti. Vai tu esi redzējis skafandrus, kādus lieto šeit?»
«Grieta, es esmu redzējis vienu slimnīcas telpu, vienu brīvā kritiena cauruli un šo peldbaseinu. Es pat nezinu ceļu uz tuvāko pasta nodaļu.»