«Mmm, jā. Katrā gadījumā no tiem, kurus mēs lietojam uz Mēness, šejienes skafandrus šķir divi tūkstoši gadu. Kas nav nekāds brīnums… bet tēti gan tas pārsteidza. Acīmredzot Dītija nokārtoja visu manā vietā. Es varu palikt uz
19 — 2589
Tertiusa… bei man jāapciemo mājas reizi gadā vai divos, ja es varu atrast kādu, kas aizved. Un Dītija apsolīja palīdzēt to nokārtot. Mamma pierunāja arī tēti visam piekrist. Galu gala gandrīz katrs Meness iedzīvotājs gribētu emigrēt uz tādu planētu kā Tertiuss, ja vien varētu… izņemot tos, kas nevar dzīvot augstā gravitācijā. Runājot par to, ser, kā tev patīk jauna kāja?»
«Pamazām sāku pierast. Bet divas kājas ir astoņsimt deviņdesmit septiņas reizes labāk nekā viena kāja.»
«Man šķiet, tu ar to gribēji teikt, ka tev patīk. Tā es atgriezos šeit un pieteicos Laika korpusā…»
«Pagaidi! Es nepārtraukti dzirdu «Laika korpuss». Rabīns Ezra ari saka, ka ir iestājies. Šī te rudmate apgalvo, ka ir majore tajā korpusā. Un tagad tu saki, ka arī esi pieteikusies tajā. Trīspadsmit gadu vecumā? Vai tavā pašreizēja vecumā? Es nesaprotu.»
«Vecmāmiņ, tas ir, Heizela?»
«Viņai atļāva pieteikties kā kadetei palīdzības dienestā, jo es galvoju, ka viņa ir sasniegusi atbilstošu vecumu. Tad viņa varēja mācīties skolā uz Paradoksas. Pēc tam viņa pārgāja uz Otro Harpiju nodaļu un izgāja pamatapmācību, kam sekoja speciālā kaujas skola…»
«Un kad mēs nosēdāmies Solis Ločus ceturtajā laika līnijā, lai ietekmētu iznākumu tur, un toreiz es tiku pie rētas uz sāniem — redzi? — un mani paaugstināja par kaprāli. Un tagad man ir deviņpadsmit gadu, bet oficiāli skaitās divdesmit, lai mani varētu paaugstināt par seržanti pēc kaujas pie Ņūbransvikas. Citā laika līnijā,» viņa piebilda.
«Grieta ir dzimusi militārai karjerai,» Heizela mierīgi teica. «Es jau zināju, ka tā būs.»
«Un man ir jāmācās virsnieku skolā, bet tas pagaidām ir atlikts, kamēr dzemdešu šo bērnu, un…»
«Kādu bērnu?» Es paskatījos uz viņas vēderu. Viņas bērnišķīgais apaļums bija zudis — kaut ari es atcerējos, ka redzēju to pirms četrām dienām… vai arī pirms sešiem gadiem, saskaņā ar neticamo stāstu, ko man nācās uzklausīt. Viņa nebija stāvoklī, cik es varēju redzēt. Tad es ieskatījos viņas acīs, un zem acīm. Nu, varbūt: Iespējams.
«Vai tad tas nav redzams? Heizela pamanīja uzreiz, arī Ksija.»
«Es ne.» (Ričard, dēls, laiks kalt dzelzi, tev nāksies mainīt savus plānus. Viņa ir stāvoklī, kaut arī tu to neizdarīji, tava klātbūtne izmainīja viņas dzīvi. Izjauca viņas karmu. Tā kā tiec ar to galā. Vienalga, cik drosmīga un apņēmīga šķiet jauniete, viņai vajadzīgs virs pie sāniem, kamēr viņa gaida bērnu, jo pretējā gadījumā viņa nevar pienācīgi atslābināties. Nevar būt laimīga. Topošai mātei jābūt laimīgai. Pie velna, vecīt, tu esi rakstījis šo sižetu mīlestības romānos nezin cik reizes, tu zini, kas tev jādara. Tad dari to.)
Es turpināju: «Paklausies, Grieta, tu nevarēsi no manis atbrīvoties tik viegli. Pagājušās trešdienas naktī Laimīgā Puķa apmetnē — vismaz man tā bija pagājušās trešdienas nakts, bet tu esi klejojusi pa dīvainām laika līnijām, un acīmredzot labi pavadījusi laiku. Pēc mana kalendāra pēdējās trešdienas naktī Dr. Čana Saldajos sapņos Laimīgā Puķa apmetnē tu apsolīji precēties ar mani… un, ja Heizela nebūtu pamodusies, mēs būtu radījuši to bērnu jau toreiz. Kā mēs abi zinām. Bet Heizela pamodās un lika man atgriezties otrā pusē.» Es paskatījos uz Heizelu. «Vienmēr sabojā gandrīz izdevušos pasākumus.»
Es turpināju: «Bet ne uz acumirkli neiedomājies, ka tu varēsi izvairīties no solījuma precēties ar mani tikai tāpēc, ka esi dabūjusi bērnu, kamēr es slims gulēju gultā. Tu to nedrīksti. Pasaki viņai, Heizela. Viņai nav izejas. Vai ne?»
«Nē, viņai nav nekādas izejas. Grieta, tev būs jāprecas ar Ričardu.»
«Bet, vecmāmiņ, es neapsolīju precēties ar viņu. Es nesolīju!»
«Ričards saka, ka solīji. Esmu pārliecināta par vienu — kad es pamodos, jūs abi bijāt gatavi bērna radīšanai. Varbūt man vajadzēja tēlot klusu kurmi.» Heizela turpināja: «Bet kāpēc tāds satraukums, mīļā meitene? Es jau teicu Ričardam, ka tu lūdzi man viņa roku… un ka es piekritu, un ka viņš to apstiprināja. Kapec tu tagad atšakies no Ričarda?»
«Aa…» Grieta saņēmās. «Tas bija tad, kad man bija trīspadsmit gadu. Toreiz es nezināju, ka tu esi mana vec-
vecvecmāmiņa — es tevi saucu par Gvenu, atceries? Un toreiz es vēl domāju kā Mēness iedzīvotāji, ka viskonservatīvākā tauta. Bet šeit, uz Tertiusa, ja sievietei ir bērns, bet nav vīra, neviens tam nepievērš uzmanību. Piemēram, Otrajā Harpiju nodaļā lielākajai daļai sieviešu bija bērni, bet tikai retā ir precējusies. Pirms diviem mēnešiem mēs cīnījāmies pie Termopilām, lai grieķi šoreiz uzvarētu un mūsu rezerves pulkvedis vadīja mūs, jo galvenajam pulkvedim — sievietei — tieši bija dzemdības. Tā mēs, vecie profiņi, darām — bez problēmām. Mums ir sava bērnu novietne Barelhausā, Ričard, un mēs pašas rūpējamies par saviem bērniem, patiešām.»
Heizela stingri noteica: «Grieta, mana mazmazmazmazmeita neuzaugs bērnu novietnē. Pie velna, meit, es pati uzaugu tadā novietnē, es neļaušu tev to nodarīt savam bērnam. Ja tu neprecēsies ar mums, vismaz ļauj adoptēt savu bērnu.»
«Nē!»
Heizela atbildēja: «Tad man par to jāparunā ar Ingrīdu.»
«Nē! Ingrīda nav mans boss… un tu ari ne. Vecmāmiņ Heizela, kad pametu mājas, es biju bērns, nevainīgs un nobijies bērns, kas nezināja neko par dzīvi. Bet tagad es vairs neesmu bērns, jau gadiem ilgi neesmu nevainīga, esmu kaujas veterāne, ko nekas nevar iebiedēt.» Viņa paskatījās man acīs. «Es neizmantošu bērnu, lai ievilinātu Ričardu laulībās.»
«Bet, Grieta, tu nemaz nevilini mani lamatās, man patīk mazi bērni. Es gribu tevi apprecēt.»
«Tiešām? Kāpēc?» Viņas balsi bija skumjas.
Viss bija kļuvis pārāk nopietni, mums vajadzēja kādu pārmaiņu. «Kāpēc es gribu ar tevi apprecēties, mīļā? Lai papliķetu tavu dibentiņu un skatītos, kā tas kļūst sārts.»
Grieta pavēra muti, tad pasmaidīja. «Tas ir smieklīgi!»
«Ak tā, ja? Iespējams, ka bērna piedzimšana šajā vietā nav obligāti saistīta ar precēšanos, bet mīlēšanās ir kas cits. Ja es pārguļu ar cita vīrieša sievu, viņš var saniknoties, vai ari viņa, vai abi. Par mani visi runātu. Vai vēl sliktāk. Ja es pavedu neprecētu meiteni, viņa to var izmantot ka lamatas, ja es viņu nemīlu un negribu precē
ties, bet pavedu viņu vienkārši pour le sport. Labāk būtu apprecēties ar tevi, tu esi pie tā pieradusi un tev patīk. Un tavs dibentiņš varētu to izturēt. Tas ir arī labi — jo es parasti pliķēju stipri. Brutāli.»
«Fūūu! No kurienes tev ši muļķīgā iedoma, ka man tas patīk? (Kāpēc gan tavi krūšu gali ir tik piebrieduši, mīļā?) Heizela, vai viņš patiešām sit stipri?»
«Es nezinu, mīļā, jo salauztu viņam roku, un tad viņš to zinātu.»
«Grieta, redzi… ko es neatbalstu? Mazus, nevainīgus prieciņus, kuros man nav nekādu privilēģiju. Ja vien tu neesi precējusies ar mani.»
«Bet es…» Grieta pēkšņi piecēlās, gandrīz apgāžot mūsu peldošo galdiņu, pagriezās, izkāpa no baseina un metās skriet dienvidu virzienā ārā no pagalma — parka.
Es piecēlos un pavadīju Grietu ar skatienu, līdz viņa vairs nebija redzama. Man liekas, es nebūtu viņu panācis pat tad, ja mani nebremzētu jaunā kāja, viņa skrēja kā pārbiedēts spoks.
Es apsēdos un nopūtos. «Nu, mamm, es mēģināju — tas bija pārāk ciets rieksts.»