«Citreiz, dārgais. Viņa to vēlas. Viņa atgriezīsies.»
Ksija ieteicās: «Ričard, tu aizmirsi tikai vienu vārdu — mīlestība.»
«Kas ir mīlestība, Ksija?»
«Tas ir tas, ko sieviete vēlas dzirdēt, kad viņa grasās precēties.»
«Es tomēr vēl nesapratu, ko tas nozīmē.»
«Nu, es zinu tehnisko definīciju. Mmm… Heizela, tu pazīsti Džabelu Heršovu. Seniora ģimenes locekli.»
«Gadiem ilgi. Jebkurā pazīšanās nozīmē.»
«Viņam ir sava definīcija.»
«Mīlestības definīcija, kas, manuprāt, ļautu Ričardam godīgi lietot šo vārdu, runājot ar Grietu. Dr. Heršovs saka: «Vārds mīlestība apzīmē subjektīvu stāvokli, kurā otra cilvēka laime un labklājība nosaka cilvēka paša laimi.» Ričard, man šķiet, ka tu šādas emocijas demonstrēji pret Grietu.»
«Es? Sieviete, tu neesi pie pilna prāta. Es tikai vēlos iedzīt viņu strupceļā, lai varētu iepļaukāt viņas dibentiņu
un skatīties, ka tas kļūst sārts, ikreiz, kad es to gribēšu. Stipri. Brutāli.» Es centos izriezt krūtis un izskatīties kā mucho vīrietis — man tas izdevās ne pārāk pārliecinoši; man butu kaut kas jādara ar to vēderiņu. Nu, pie velna, es taču biju slims.
«Jā, Ričard. Heizela, es domāju, ka tējas viesības ir beigušās. Vai varu jūs abus ielūgt uz savām istabām? Pārāk ilgi es neesmu jūs redzējusi. Un es piezvanīšu Čoi-Mu; man liekas, viņš vēl nezina, ka Ričards jau ir atbrīvojies no Lētas loka iedarbības.»
«Sarunāts,» es piekritu. «Vai ari tēvs Šulcs ir kaut kur tuvumā? Vai viena no jums, lēdijas, varētu pasniegt man spieķi? Es varētu ari apiet apkārt un paņemt to… bet neesmu pārliecināts, ka jau varu riskēt.»
Heizela stingri noteica: «Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tev to nevajadzētu darīt, un tu jau šodien esi pietiekami staigājis. Tīna…»
«Kas te notiek?»
«Vai mēs varam dabūt ratiņus? Ričardam.»
«Kāpēc gan ne trīs?»
«Ar vieniem pietiks.»
«Ha, ha! Ričard, paliec pie sava; viņa atmaigst. Mūsu savaņģotā karotāja.»
Heizela pavēra muti. «0, es aizmirsu, ka mūs novēro un noklausās. Tīna!»
«Neuztraucies, esmu tava draudzene. Tu to zini.»
«Paldies, Tīna.»
Mēs piecēlāmies un gājām prom no peldbaseina. Ksija mani apturēja, apskāva, paskatījās uz mani un teica klusi, bet pietiekami skaļi, lai arī Heizela dzirdētu: «Ričard, esmu redzējusi cēlus raksturus ari agrāk, bet ne pārāk bieži. Es neesmu stāvoklī, un nav nepieciešams precēties ar mani, man nevajag viru un es arī negribu. Bet tu esi ielūgts uz medusmēnesi kopā ar mani ikreiz, kad Heizela var tevi atlaist. Vai vēl labāk — jūs abi. Es domāju, ka tu esi bruņniecisks. Un Grieta to zina.» Ksija mani aizrautīgi noskūpstīja.
Kad mana mute atbrīvojās, es atbildēju: «Tas nav bruņnieciskums, Ksija, man ir tikai netradicionāli pavešanas
paņēmieni. Redzi, cik viegli iekriti tu? Pastāsti to viņai, Heizela.»
«Viņš ir bruņniecisks.»
«Redzi?» Ksija triumfējoši iesaucās.
«Un viņš ir pārbijies, ka kāds to uzzinās.»
«Ak, muļķības! Es labāk pastāstīšu jums par savu ceturtā kursa skolotāju.»
«Vēlāk, Ričard! Pēc tam, kad tev būs laiks to pieslīpēt. Ričards stāsta lieliskus stāstus pirms iemigšanas.»
«Kad es neesmu aizņemts ar ko citu. Ksija, vai tavs dibentiņš klust sārts?»
Šķiet, ka es brokastoju kādu stundu pēc dienvidus. Vakars bija ļoti patīkams, bet es to neatceros pārāk labi. Es nevaru vainot alkoholu; es nemaz tik daudz neizdzēru. Bet es uzzināju, ka Lētas lokam ir neliels blakusefekts, ko var izraisīt alkohols; Lēta var laiku pa laikam ietekmēt pacienta atmiņu, kad tas vairs neatrodas Lētas loka ietekmē. Ak jā! Daži robi atmiņā nav salīdzināmi ar ļaunumu, ko nodara pieradums pie smagajām narkotikām.
Es atceros, ka mēs labi pavadījām laiku: Heizela, es, Čoi-Mu, Ksija un Ezra; tēvs Hendriks un (kad Tīna bija viņu sameklējusi un Heizela parunājusi pāris vārdus) Grieta. Mēs bijām visi, kas izglābāmies Raffles viesnīcā — kādu vakara daļu ar mums kopā bija arī četri rudmatainie: Kess un Pols, i.esa un Lora. Jauki jaunieši. Vecāki nekā es, ka uzzināju vēlāk, bet tas nav pamanāms. Uz Tertiusa vecums ir apšaubāms lielums.
Ksijas apartamenti bija pārāk šauri tik daudz viesiem, bet tādas viesības jau ir vislabākās.
Rudmatainie aizgāja, es jutos noguris, un apgūlos Ksijas gultā. Otrā istabā pilnā sparā risinājās kāda nežēlīga kāršu spele; šķita, ka Heizela ir uzvarētāja. Ksija zaudēja un pievienojās man. Grieta nākamajā partijā izdarīja neveiksmīgu gājienu un ieņēma gultas otru pusi. Viņa izmantoja manu kreiso plecu kā spilvenu, Ksija jau bija pieteikusi īpašuma tiesības uz labo plecu. No otras istabas es dzirdēju Heizelas balsi: «Tev jāņem viena galaktika.»
Tēvs Hendriks iesmējās. «Sasodīts! Lielais sprādziens, mana mīļā meitene, par trīskāršu zaudējumu. Maksā ragā!»
Tas ir pēdējais, ko es atcerējos.
Kaut kas kutināja manu zodu. Lēni es atmodos un lēni pavēru acis, un sapratu, ka skatos viszilākajās acīs, kādas vien esmu redzējis. Tās piederēja kaķēnam, koši oranžam, bet, iespējams, Siāmas izcelsmes. Viņš tupēja man uz krūtīm — uz dienvidiem no mana ādamābola. Viņš iemurrājās, noteica «Blert?» un turpināja laizīt manu zodu; kaķēna asās mēlītes kutinošie pieskārieni bija mani pamodinājuši.
Es atbildēju: «Blert», un gribēju pacelt roku, lai noglāstītu kaķēnu. Tas nebija iespējams, jo uz abiem maniem pleciem joprojām balstījās pa galvai un katrā pusē man bija pa siltam, aizmigušam ķermenim.
Pagriezu galvu pa labi, lai uzrunātu Ksiju — man vajadzēja piecelties un atrast viņas vannasistabu —, un ieraudzīju, ka manu labo plecu izmanto Minerva, nevis Ksija.
Es steidzīgi novērtēju situāciju un sapratu, ka man pietrūkst nepieciešamās informācijas. Tāpēc tā vietā, lai apliecinātu cieņu Minervai, kas varētu būt un varētu nebūt piemērota brīdim, es vienkārši noskūpstīju viņu. Vai arī ļāvu, lai noskūpsta mani, kad biju izrādījis pozitīvu attieksmi pret to. Ielenkts no abām pusēm un ar mazu kaķveidīgu radību uz krūtīm es biju gandrīz tikpat bezpalīdzīgs kā Gulivers, un nespēju būt skūpsta iniciators.
Bet Minervai palīdzība nav vajadzīga. Viņa pati var tikt galā. Talants.
Kad viņa mani atlaida, no kreisās puses izdzirdēju balsi: «Vai man ari nepienākas skūpsts?»
Grietas balss ir soprāns, šī balss bija tenors. Es pagriezu galvu.
Galaheds.
Es biju vienā gultā ar savu ārstu. Nu… patiesībā ar abiem saviem ārstiem.
Kad es biju jauns puisis Aiovā, man mācīja — ja es jelkad atrastos šādā vai līdzīgā situācijā, piedienīga reakcija butu skriet kā vēja plestam, lai glābtu savu «godu» vai ari
tā aizvietotāju, kas ir vīriešiem. Meitene varēja upurēt savu «godu», un lielākā daļa meiteņu tā arī darīja. Bet, ja viņa bija pietiekami diskrēta un gāja uz laulību ceremoniju kaut vai septītajā grūtniecības mēnesī, viņas «gods» drīz vien atjaunojās un viņa oficiāli tika uzskatīta par līgavu — jaunavu, un viņai bija tiesības ar nosodījumu skatīties uz grēcīgajām sievietēm.
Bet puikas «gods» bija smalkāks. Ja viņš to zaudēja ar otru vīrieti (tas ir, ja viņus pieķēra darbībā), viņš labākajā gadījumā varēja nonākt Valsts Departamentā vai, sliktākajā gadījuma pārcelties uz Kaliforniju. Bet Aiovā viņam nebija vietas.
Šīs atmiņas uzplaiksnīja vienā acumirklī — un sekoja apspiestas atmiņas: skautu pārgājiens, kad es biju vidusskolas pirmajā klasē, un telts, kurā mēs bijām kopā ar skautu vadītāja palīgu. Tikai vienreiz, nakts tumsā un klusumā, ko pārtrauca vienīgi pūces sauciens — pēc pāris nedēļām skautu vadītājs aizbrauca uz Hārvardu… tā kā, protams, tas nekad nenotika.