O tempora, o moros — tas bija tik sen un tik tālu. Pēc trīs gadiem es iestājos dienestā, vēlējos kļūt par virsnieku un to ari izdarīju… un vienmēr biju maksimāli piesardzīgs, jo virsnieks, kas nevar atturēties no rotaļām ar saviem padotajiem, nespēj saglabāt disciplīnu. Līdz pat Valkera Evansa afērai man nebija nekāda iemesla uztraukties par šantāžu.
Es sasprindzināju kreiso roku. «Protams. Bet esi uzmanīgs, izskatās, ka es esmu apdzīvots.»
Galaheds bija uzmanīgs, kaķēns palika netraucēts. Iespējams, ka Galaheds skūpstās tikpat labi kā Minerva. Ne labāk. Bet tikpat labi. Ja jau biju nolēmis baudīt neizbēgamo, tad arī baudīju. Tertiuss nav Aiova, Bundoka nav Grinella; nebija nekāda iemesla ievērot sen aizmirstas cilts paražas.
«Paldies,» es teicu, «un labrīt. Vai tu vari atkaķot mani? Ja viņš paliks tur, kur pašlaik atrodas, es viņu noslīcināšu.»
Galaheds satvēra kaķēnu ar kreiso roku. «Tas ir Piksels. Piksel, iepazīsties ar Ričardu. Ričard, mums ir tas gods atrasties līdzās lordam Pikselam, kaķiskajam kadetam.»
«Sveiks, Piksel!»
«Blert.»
«Paldies. Un kas noticis ar vannasistabu? Man tā ir vajadzīga.»
Minerva palīdzēja man piecelties no gultas, un, aplikusi manu labo roku sev ap pleciem, pieturēja mani, kamēr Galaheds pasniedza spieķi, tad viņi abi mani veda uz vannasistabu. Mēs nebijām Ksijas apartamentos; vannasistaba bija pārvietojusies uz istabas otru pusi un bija lielāka, tāpat arī guļamistaba.
Un es uzzināju vēl kaut ko par Tertiusu: vannasistabas tehniskais aprīkojums tai santehnikas sistēmai, pie kuras biju pieradis Zelta Likumā, Lunasitijā un citur, lika izskatīties tik primitīvai, kā mazmājiņām, kādas vēl var atrast Aiovas dziļākajos lauku rajonos.
Nedz Minerva, nedz Galaheds nelika man justies neērti par to, ka nekad nebiju izmantojis Tertiusa santehniku. Kad es grasījos izmantot nepareizo ierīci savas visspiedošākās vajadzības apmierināšanai, Minerva teica: «Galahed, nodemonstrē Ričardam, man nav atbilstošā ekipējuma.» Viņš to arī darīja. Nu, esmu spiests atzīt, ka arī es neesmu tik labi ekipēts kā Galaheds. Iedomājieties Mikelandželo Dāvidu (Galaheds ir tikpat skaists), bet papildiniet šo tēlu ar trīsreiz lielāku daiktu nekā Mikelandželo ir piešķīris Dāvidam; tas būs Galaheds.
Nekad neesmu sapratis, kāpēc Mikelandželo — ņemot vērā viņa zināmo noslieci — tā saīsināja vīrieša lepnumu.
Kad visi trīs bijām atsvaidzinājušies, mēs kopā atgriezāmies guļamistabā, un atkal es biju pārsteigts — vēl nemaz nesaņēmis pietiekami dūšas noskaidrot, kur bijām, kā te nokļuvām, un kur palikuši pārējie — it īpaši mana visdārgākā… kas, kā es dzirdēju pirms iemigšanas, svaidijās ar galaktikām nebeidzamā kāršu spēlē. Vai uzdzīvē. Vai abos.
Viena guļamistabas siena bija izzudusi, gulta bija kļuvusi par dīvānu, sienas vietā pavērās skats uz brīnišķīgu dārzu
— un uz dīvāna, rotaļādamies ar kaķēnu, sēdēja cilvēks, ko es uz īsu bridi biju saticis Aiovā pirms diviem tūkstošiem gadu. Tā vismaz visi teica; es vēl joprojām nebiju
pārliecināts par šo skaitli; man bija grūti saprast, ka Grieta bija kļuvusi piecus gadus vecāka. Vai sešus. Vai tamlīdzīgi.
Es blenzu ieplestām acīm. «Doktor Hubert?»
«Sveicināts.» Dr. Huberts nolika kaķēnu blakus. «Panāc šurp. Parādi to kāju.»
«Mm?» pie velna viņa pašpārliecinātību. «Tev vispirms jārunā ar manu ārstu.»
Viņš paskatījās uz mani. «Ak Dievs! Vai tad noteikumi nepastāv? Ļoti labi.»
Galaheds man aiz muguras mierīgi teica: «Lūdzu, ļauj viņam pārbaudīt tavu kāju, Ričard.»
«Ja tu tā saki.» Es paceļu savu jauno kāju līdz pat Huberta sejai, kādu centimetru no viņa garā deguna.
Viņš neizvairījās, tā ka mana kustība bija lieka. Bez steigas doktors nolieca galvu mazliet pa kreisi. «Atbalsti to pret manu celi, ludzu. Tā būs ērtāk mums abiem.»
«Labi, viss kārtībā.» Balstīdamies uz spieķa, es jutos pietiekami stabili.
Galaheds un Minerva klusēja un neiejaucās, kamēr Dr. Huberts apskatīja un aptaustīja kāju, nedarīdams neko tādu, kas mani pārsteigtu ar profesionālismu — viņam nebija nekādu instrumentu, viņš izmantoja tikai neapbruņotas acis un kailas rokas, taustot ādu, uzmanīgi aplūkojot sadzijušo rētu, un beidzot pēkšņi un stipri novelkot pa pēdu ar īkšķa nagu. Kads reflekss tas ir? Vai kāju pirkstiem ir jāsaliecas, vai arī gluži otrādi? Man vienmēr licies, ka ārsti to dara par spīti.
Dr. Huberts pacēla manu kāju, norādīja, ka varu to atkal nolikt uz zemes, ko es ari darīju. «Labs darbiņš,» viņš teica Galahedarn.
«Paldies, doktor.»
«Piesēdi, pulkvedi. Vai jūs jau brokastojāt? Es — jā, bet labprāt atkārtotu. Minerva, vai tu pasūtīsi mums; laba meitene. Pulkvedi, es gribu, lai tu uzreiz pierakstītos. Kādu pakāpi tu vēlies? Ļauj man paskaidrot, ka tam nav nozīmes, jo alga ir tā pati, un, lai kādu pakāpi ari tu izvēlētos, Heizela būs vienu pakāpi augstāk. Es gribu, lai viņa uzņemas atbildību, nevis otrādi.»
«Pagaidi. Pierakstīties uz ko? Un kas liek tev domāt, ka es vispār gribu kaut kur pierakstīties?»
«Laika korpusā, protams. Tieši tāpat kā tava sieva. Mērķis ir izglābt kompjūterpersonu, kas pazīstama kā Ādams Selens, protams. Klausies, pulkvedi, neesi tik truli stūrgalvīgs; es zinu, ka Heizela ar tevi ir par to runājusi; es zinu, ka tu gribi viņai palīdzēt.» Viņš norādīja uz manu kāju. «Kā tu domā — kāpēc tas ir izdarīts? Tagad, kad tev ir abas kājas, tev vajag vēl ko citu. Trenēties. Mācīties lietot ieročus, pie kuriem tu neesi pieradis. Atjaunoties. Tas viss maksā naudu, un vienkāršākais veids, kā to samaksāt, ir pierakstīties Korpusā. Kājas transplantēšana vien butu pārāk dārga svešiniekam no primitīvas ēras… bet ne Korpusa loceklim. Tu to saproti. Cik ilgs laiks tev nepieciešams, lai pārdomātu acīm redzamo? Desmit minūtes? Piecpadsmit?»
(Šim runātājam vajadzēja nodarboties ar politisko kampaņu solījumu izplatīšanu.)
«Ne tik ilgi. Es jau esmu izlēmis.»
Viņš pasmaidīja. «Labi. Pacel savu labo roku. Atkārto pēc maniem vārdiem…»
«Nē.»
«Ko — nē?»
«Vienkārši — nē. Es nepasūtīju šo kājas operāciju.»
«Ak tā? Tava sieva to izdarīja. Vai tev neliekas, ka par to būtu jāsamaksā?»
«Tā kā es to neesmu pasūtījis, un nevēlos, lai tu manipulē ar mani…» es atkal pacēlu kāju, par mata tiesu no viņa neglītā deguna. «Griez to nost.»
«Mm?»
«Tu dzirdēji, ko es teicu. Griez to nost un liec atpakaļ noliktavā. Tīna. Vai tu tur esi?»
«Protams, Ričard.»
«Kur ir Heizela? Kā es viņu varu atrast? Vai arī tu pateiksi viņai, kur atrodos es?»
«Esmu jau teikusi, viņa lūdz pagaidīt.»
«Paldies, Tīna.» Huberts un es sēdējām klusēdami un ignorēdami viens otru. Minerva bija prom; Galaheds izlikās, ka ir viens. Pēc pāris sekundēm iesteidzās mana mīļā — par laimi siena bija vaļā.
«Lācar! Ellē es tevi redzēju! Kāpēc tu iejaucies?»
XXIV nodaļa
«Optimisti teic, ka mēs dzīvojam labākajā no visām iespējamajām pasaulēm, un pesimisti baidās, ka tā varētu būt patiesība.»
Džeimss Brānčs Kebels (1879—1958)
«Heizela…»
«Heizela, pie velna! Atbildi man! Ko tu te dari, cūkojies manā lauciņā? Es tev teicu likties mierā, es tevi brīdināju. Es teicu, ka tā ir delikāta saruna. Bet, tikko es uzgriežu muguru, atstājot viņu Minervas un Galaheda drošajās, gādīgajās rokās, un pildu uzdevumu… ko es atgriežoties ieraugu? Tevi! Tu iejaucies ar saviem trulajiem miesnieka paņēmieniem, kā vienmēr, un sagrauj manu rūpīgo darbu.»